HALS KLEMENTS - UGUNS cikls

Plaisa bija pārāk plata, laī tai varētu pārlēkt — vairumā, vietu pārāk plata lēcienam pat bez nastas, no kuras Daram Langam Ānam gan ne mirkli prātā neienāca atbrīvoties.

Daram nebija virves, un ari viņa tērpa un saiņa siksnu nepietika, lai sameistarotu l

Protams, atrast atrisinājumu visilgāk kavēja Dara priekšstats, ka viņš un grāmatas ir kaut kas absolūti nedalāms. Daram vajadzēja neticami ilgu laiku, lai izdomātu, ka no grāmatām nebūt nav jāšķiras pavi­sam un viņš varētu vispirms pārsviest aizai pāri tās, lai tad pārlēktu pats.

Sī ideja Daru atbrīvoja gandrīz no jebkurām grūtī­bām, jo viņš atcerējās vairākas vietas, kurās puslīdz droši spētu pārlēkt pāri aizai, ja vien nekas viņu ne­apgrūtinātu. Daram tikai bija jāatrod kāds piemē­rots līdzens laukumiņš otrā aizas malā, līdz kuram viņš varētu aizsviest grāmatu saini.

Galu galā viņš to atrada. Sai mirklī viņš nedo­māja, cik stundu jau pagājis; viņš pastumdīja saini stirpu turpu pa melno lavas virsmu, pārbaudīdams saišu drošību, lai būtu pārliecināts, ka sviedienā tas ncizjuks, pasvārstīja saini spēcīgajā rokā, novērtē­dams tā smagumu, un tad, apsviezdamies apkārt gluži kā vesera metējs, pārlidināja to pāri aizai. Vi­ņam ne uz mirkli nebija radušās šaubas, ka nepār- sviedīs saini; īstenībā tas nokrita pat mazliet tālāk, nekā Dars Langs Ans bija paredzējis, un īsu bridi viņš bija nobijies, ka tas varētu aizlidot līdz nelīdze­najai virsmai tūlīt aiz laukumiņa, kurā viņš bija mēr­ķējis. Tomēr galu galā sainis beidza velties labi re­dzamā vietā un, cik varēja noprast, bija vesels. Pārliecinājies par to, Dars nomērīja ar acīm aizas platumu un lēca.

Ja viņam būtu jāraksta ziņojums par šo gadījumu, viņš tajā noklusētu sīkumus. Gandrīz vai neviens cil­vēks nevarētu nociesties, nepieminējis, ko izjutis, kad ar lēcienam saspringtiem muskuļiem brāzies uz aizas malu, sasniedzis to, mirkli pavēries baigajā bezdi­benī zem sevis, tad ar dobju troksni nokritis uz nelī­dzenās, asās un cietās lavas viņā pusē un sāpīgi sa­sities. Vēlāk ari atradās kāds cilvēks, kuram bija daudz kas stāstāms par šo notikumu. Dars Langs Ans lēciena laikā tāpat pārdzīvoja visas šīs raksturī­gās emocijas, taču, ticis pāri aizai, domāja vairs tikai par grāmatām un tūlīt devās atkal tālāk.

Kad Dars nonāca pie vēl vienas aizas, kas šķīra viņu no meža, Tīra bija pakāpusies jau augstāk. Sīs aizas šķērsošana prasīja mazāk laika, tomēr arī drusku aizkavēja; un beidzot, kad sarkanā saule bija jau krietni augstu virs apvāršņa un izskatījās divtik liela kā planiera nogāšanās vietā, Dars bija spiests atzīt, ka vajadzēs palikt uz sastingušās lavas straumes vasarā — tieši tajā gadalaikā, kas nu gan nebūtu pavadāms tālu no lieliem ūdens krājumiem.

Tātad nāve pienāks mazliet agrāk, nekā viņam bija lemts, un būtu kaut kas jādara ar grāmatām. Ja viņš laikus neatgriezīsies, droši vien tiks izsūtīti meklē­tāji, un tiem nemaz nevajadzēs pārāk spilgtas iztēles, lai uzietu viņa atrašanās rajonu, jo viņš vēl aizvien nebija sevišķi tālu no parastās gaisa trases starp Kvarru un Ledus Cietoksni. Bija kaut kas jādara, lai viņu varētu ieraudzīt no gaisa. Dars savā prātā pār­lika, vai nevajadzētu atgriezties pie planiera, tomēr saprata, ka nespēs veikt šo gājienu viena vienīga iemesla dēj — nokļuvis pie lielajām aizām, viņš būs pārāk novārdzis, lai tiktu tām pāri. Protams, ja viņš tūlīt būtu atskārtis, cik niecīgas īstenībā ir izredzes pārkļūt pāri lavas laukam, nemaz nebūtu vajadzējis izvākt grāmatas no planiera, tomēr viņam pat prātā nebija iešāvies šaubīties, ka spēs veikt šo ceļojumu. Tagad šī kļūda bija jāizlabo vai vismaz jārīkojas tā, lai kāds cits varētu to izlabot.

Dabiski, ka uz klintīm viņa pēdas nebija saskatā­mas, tātad, ja meklētāji atradīs planieri, liela labuma no tā nebūs. Protams, viņi uzzinās, uz kuru pusi Dars devies, bet, nezinādami planiera nokrišanas precīzo laiku, viņi ari nekādi nespēs noteikt, cik tālu viņš būtu varējis aiziet. Gluži tāpat kā Dars pats, meklē­tāji nevarēs iedomāties, ka viņš nav spējis sasniegt lavas lauka malu, jo aculiecinieku sniegtu ziņu par apstākļiem tik tuvu pie vulkāna vispār nav.

Uz lavas fona viņš nebūs pamanāms nevienam no­vērotājam, lai cik zemu tas lidotu, jo ne viņa ķer­meņa izmēri, ne krāsa nebija uzkrītoši. Tā kā visi akmeņi bija gandrīz vienā krāsā, viņš nevarēja iz­veidot nrī no gaisa Ieraugāmu kontrastējošu rakstu. Dara sainī nebija nekā, no kā pagatavot pieklājīga lieluma signalkarodziņu, un arī nekā, ar ko būtu Iespējams kaut ko uzkrāsot uz klintim. Vienīgais, kas vuibut mazliet palīdzētu šis problēmas atrisinā­šana — tā Dars iedomājās —, būtu viņa siksnu sprādzes.

Sprādzes bija gatavotas no spožas dzelzs un pla- Icmas; tās, kaut ari visai mazas, varētu noderēt par spoguļiem. Un, tā kā citas izejas nebija, viņam būs jālieto tās pašas. To Dars izprātoja, vēl aizvien lēni slādams uz ziemeļiem.

Vajadzēja tikai izlemt, vai būtu jāpaliek uz vietas un atlikušais laiks jāveltī, lai pēc iespējas labāk uz­stādītu sprādzes tā, ka būtu vislielākās izredzes ar tām pievērst planieristu skatienus, vai arī jācenšas tikt uz priekšu, līdz nepārprotami būs gals klāt. Otrā varianta priekšrocība bija, ka vēl atlika izredzes sa­sniegt kādu sevišķi izdevīgu vietu — varbūt klints smaili vai lavas plākšņu veidojumu, kas palīdzētu piesaistīt meklētāju uzmanību. To, ka šāda rīcība ietvēra arī iespēju varbūt atrast ūdeni vēl īstajā laikā un tā izglābt dzīvību, Dars nemaz neņēma vērā; viņš uzskatīja sevi jau par mirušu. Ja viņš paliktu uz vie­tas, vienīgais labums būtu, ka atlikušo laiku līdz nāvei viņš varētu pavadīt paēnā, kas droši vien būtu patīkamāk nekā soļot uz priekšu divu sauļu svelmē. I<���ā jau bija paredzams, viņš izšķīrās turpināt ceļu.

Dars gāja, rāpās, kāpelēja, kā nu ik reizes prasīja apstākļi, kamēr sarkanā saule cēlās augstāk un kļuva lielāka. Tad tā sāka jau sliekties atpakaļ austrumu virzienā, bet palika Arēna, kura savā vienmērīgajā gaitā uz rietumiem vēl aizvien bija viņam noderīga ccļvede. Varbūt Dars pareizo virzienu noteica visai miglaini; varbūt viņa gaitu pretim nāvei vispār bija grūti nosaukt par iešanu noteiktā virzienā, jo, laikam ritot un temperatūrai ceļoties, viņa prātu aizvien vai­rāk aptumšoja no ķermeņa saņemtie mokošo slāpju signāli. Cilvēks jau sen būtu miris — miris un sakal­tis sauss. Tomēr Daram Langam Ānam nebija sviedru dziedzeru, un viņa nervu audi spēja izturēt gandrīz ūdens vārīšanās temperatūru, tāpēc viņš dārgo šķid­rumu nezaudēja tik ātri kā cilvēks. Tomēr mazliet no tā viņš zaudēja ar katru elpas vilcienu, un elpot kļuva aizvien mokošāk. Dars vairs nebija drošs, vai ainavas virmošanā vainojams karstums vai arī paša redze; bieži vien abas acis bija jāpievērš vienam priekšmetam, lai zinātu, ka redz to pareizi. Nelielās klinšu atradzes mirkļiem viņam šķita līdzīgas dzīvām būtnēm; reiz viņš apķērās, ka sācis novērsties no iz­vēlētā ceļa, lai izpētītu lavas plāksni. Vajadzēja ga­ras sekundes, lai Dars sevi pārliecinātu, ka aiz tās nekas dzīvs nevarētu būt aizlocījies — šeit nebija ne­vienas dzīvas radības un nekas nevarēja kustēties. Skaņas, kas aizsniedza viņa ausis, bija tikai brīkšķi, kuri radās, plaisājot saulē sakarsušajiem lavas lauku­miņiem. Tos viņš bija dzirdējis jau agrāk.