HALS KLEMENTS - UGUNS cikls

— Vai es tevi pārāk neaizkavēju? — Krūgers vai­cāja savam pavadonim, kad viņi bija sasnieguši virs­zemi. — Sis laiks šķiet visaizņemtākais tavas rases dzīvē.

— Man vairs nav nekā, ko darīt, — skanēja at­bilde. — Mans pēcnācējs amatā jau visu pārņēmis savā ziņā.

— Vai tad tu šoreiz nepaliksi Cietoksnī?

— Nē. Mans mūžs beidzies. Daži no mūsējiem pa­liks, lai pārbaudītu, vai viss pareizi noslēgts, bet tas nav mans pienākums. Tiklīdz vairs nebūšu tev vaja­dzīgs, es došos projām.'

— Bet man likās, ka visi planieri, ar kuriem tu varētu aizlidot, ir jau izjaukti.

— Tā ir. Es iešu kājām. Mēs neatgriežamies pil­sētās.

— Tu domā … — Krūgers aprāvās; viņš zināja, ka Dars saviem ļaudīm pa radio neko daudz nebija stāstījis, tāpēc nebija drošs, cik daudz šī būtne zina. Tomēr skolotājs vai nu zināja, vai arī uzminēja, kas nospiež jaunekļa prātu.

— Nē, mēs neatgriežamies pilsētās. Tāda parā- duma nav — jau tik ilgi, ka es tev vairs nevaru pa­teikt īsto iemeslu. Ir labāk, ja mēs sagaidām galu, kur karstums nav pārāk liels — vismaz kamēr mūsu

ķermenis nav iznīcināts citādi. Kad tev manis vairs nevajadzēs, es iešu uz ledus cepuri.

Krūgers nespēja pateikt neko citu kā tikai, ka skolotāja sabiedrība viņam vēl esot nepieciešama. Nilsa uzaicināts, abiormenietis iegāja palīgkuģī-, kur viņu ar lielu interesi sagaidīja biologi. Viens no tiem runāja abiormeniešu valodā, tāpēc jaunekļa klātbūtne nebija nepieciešama, un viņš atgriezās uz nosēšanās platformu gaidīt Daru. Tomēr mazais draugs nerādī­jās, un Nilsa uzmanību piesaistīja nebeidzamā rosī­šanās, līdz viņu pievārēja miegs.

Tā pagāja laiks. Pamazām planieru skaits samazi­nājās, jo jauni vairs neatlidoja un tie, kas bija Cie­toksnī, devās uz otru planētas puslodi. Ne tikai Krū­gers vien, arī pārējie cilvēki jutās nomākti, noskato­ties, cik lietišķi šīs būtnes devās savā pēdējā lido­jumā.

— Man šķiet, tas atkarīgs tikai no audzināša­nas, — kāds ierunājās, — tomēr, ja es zinātu, ka dzīvošu vairs tikai vienu nedēļu, es izskatītos krietni nožēlojamāks.

— Man šķiet, ka atlikušas vēl trīs nedēļas, — teica Krūgers. — Viņi drošības labad noslēdz Cietoksni gadu pirms gaidāmās atmosfēras maiņas.

— Nu jau tu mēģini izvairīties no sarunas par šo tematu.

— Es to nedaru. Man radās iespaids, ka Daram mūs žēl — mēs dzīvojam no dienas dienā, nezinā­dami, kad pienāks gals. Jādomā, viņam ir tikpat grūti saprast, ka mēs esam pie tā pieraduši un ne­spējam aptvert viņa attieksmi pret nāvi.

— Pareizi gan.

Atbildētājs bija jau cits, un Krūgers pagriezies ieraudzīja komandieri Bērku stāvam gaisa slūžās.

— Es vēlētos, kaut būtu labāk pazinis jūsu draugu, mister Krūger, bet, manuprāt, īsti mēs viņu nekad neiepazītu — pat jūs ne.

— Varbūt ne, ser, bet es nevaru citādi just.

— Lai jums labi veicas! Vai nav jau laiks sākties noslēgšanas ceremonijai?

No mazā kuģa iznāca vēl vairāki cilvēki.

— Es neesmu precīzi noskaidrojis, ser, bet man šķiet, tā vajadzētu būt. Gandrīz visi planieri ir jau aizlidojuši, un es redzēju vairākus no lielajiem sko­lotājiem atstājam platīormu un aizejam apkārt kal­nam. — Nilsa balss mazliet drebēja, to sakot, un ko­mandieris nopietni pamāja ar galvu.

— Jā. Ari jūsu pavadonis aizgāja, kamēr jūs bijāt aizmidzis.

— Ko? Es to nezināju, ser.

— Skaidrs, ka jūs to nezinājāt. Viņš aizgāja pēc mana padomā. Es domāju, ka tā būs labāk.

Virsnieka balsī ieskanējās tonis, kas neļāva vairs neko jautāt.

Sai brīdī uz platformas parādījās vēl vairāki lielā auguma skolotāji, un ^cilvēki pārtrauca sarunu, lai vērotu viņus. Viens pienāca pie cilvēku pūlīša un teica:

— Mēs ejam pārbaudīt, kā noslēdzas ārējās dur­vis. Tās ir lejā tunelī, jo mēs atklājām, ka karstajā sezonā ir vēlams ļaut ledum iekļūt augšējās alās. Vai jūs gribētu nākt līdzi to noskatīties?

— Pagaidiet! Dars Langs Āns apsolīja sastapties ar mani pirms durvju noslēgšanas. Kur viņš ir?

— Viņš nāks. Ja "dosities mums līdzi, satiksit viņu tunelī. Es redzu, ka planieris jau gaida.

Būtne, vairāk neko nebilduši, pagriezās, un cilvēki tai sekoja. Bērks vēroja apstulbušo Krūgeru, un viņa sejā pavīdēja žēlums.

Durvis atradās apmēram trīssimt jardu lejāk tunelī, un, kā skolotājs bija teicis, Dars Langs Āns gaidīja pie tām.

— Sveiks, Nils! — viņš iesaucās, ieraudzījis Nilsu. — Piedod, ka tik ilgi aizkavējos. Bija tik daudz ko darīt, tici man!

— Dar! Tu nevari būt beidzis… bet skolotājs teica …

— Skaidrs, ka pabeidzu. Man bija jāpabeidz. Nāc augšā, es gribu pārbaudīt savu planieri. Vai varbūt tu labāk gribi noskatīties, kā noslēgs durvis?

— Bet tās taču vēl nevar noslēgt! Nevar būt, ka tu būtu pastāstījis viņiem visu, ko iemācījies no mums! Tev jāpaliek un jābūt par nākamās paaudzes skolotāju!

Mazais abiormenietis brīdi klusēja, tad maigākā balsī piebilda:

— Nāc man līdzi, Nils! Var jau būt, ka esmu rīko­jies nepareizi. Es mēģināšu tev visu izskaidrot.

Viņš ar roku pamāja uz tuneli, un jauneklis klusē­dams paklausīja, cieši skatīdamies uz savu mazo draugu. Ejot Dars sāka runāt, un komandieris, galvu kratīdams, noskatījās viņiem pakaļ.

— Nils, es nevarēju to izdarīt. Es domāju par to, 1 o tu tikko pieminēji, un, kad sāku no jums mācīties, gandrīz jau biju izlēmis sekot tavam ieteikumam. Protams, man tas nepatika, bet likās, ka tas ir mans pienākums. Tad es paliku pie tevis un tavējiem un

turpināju mācīties. Astronomiju, ģeoloģiju, bioloģiju, arheoloģiju, matemātiku un visas citas specialitātes, kādas pārstāvēja jūsu grupa. Taču tas bija par daudz.

— Par daudz, lai tu varētu atcerēties? — Krūgers apstājās, un izbrīns uz mirkli nomāca skumjas.

— Nebija par daudz, lai atcerētos, bet pārāk daudz, lai kā nākas izprastu. Es būtu varējis palikt lejā un diktēt desmitiem grāmatu par visu, ko re­dzēju vai dzirdēju, bet, kaut arī es sapratu krietni daudz, manējie nesaprastu. Viņiem daudz vairāk va­jadzēja kaut ko citu, un pamazām es sāku aptvert, kas tas ir. Tā ir metode, Nils. Tas ir veids, kā jūs risināt problēmas, — iztēle un eksperiments kopā. To manējiem vajag iemācīties, un tas man bija viņiem jāizskaidro. Galu galā, viņiem ir citas problēmas nekā jums; viņiem pašiem būs tās jāatrisina. Pro­tams, arī fakti ir svarīgi, tomēr es viņiem nedevu pā­rāk daudzus. Tikai šādas tādas informācijas drus­kas, lai viņi laiku pa laikam varētu pārbaudīt pašu atrastās atbildes.

— Tad … tad tā ir mana vaina, ka tu to daril Es ar nodomu ievadīju tevi tik daudzās zinātņu nozarēs, cik spēju, lai tu nepagūtu visu paziņot līdz miršanas laikam!

— Nē! Tā nav tava vaina, ja to vispār var saukt par vainp. Tu parādīji — atzīstu gan, ka netieši —• to, kas mums jāzina. Es meklēju attaisnojumu, laih man nevajadzētu palikt Cietoksnī; ja tu gribi apgal­vot, ka iemesls esi bijis tu, labi — un paldies!

Dars apklusa; viņi bija sasnieguši platformu, un Dars nekavējoties sāka pārbaudīt, vai viņa planieris gatavs pacelties gaisā.

— Bet… vai tai vietā tu nevari braukt mums līdzi? Tev nav jāatgriežas Kvarrā un… un… •— Krūgers nespēja pabeigt teikumu.

Dars izslējās, pārtraucis savu darbu, un cieši uz­lūkoja Nilsu. Mirkli šķita, ka viņš cenšas kaut ko iz­lemt; tad viņš noraidoši papurināja galvu — to viņš bija iemācījies no Krūgera.