HALS KLEMENTS: UGUNS cikls

— Mēs zinājām, ka viņi var saskatīt mazākus priekšmetus nekā mēs, tomēr iemesls mums nebija zināms. Mēs nedomājām, ka ir dažāda veida gaisma.

— Vai jūs nezinājāt, ka jūsu radioviļņi ir tie paši, kas dod iespēju jums redzēt? Tiem vienīgi ir cits garums.

— Jāsmejas! Radioviļņi pārvietojas tik ātri, ka tos nevar izmērīt, bet varbūt tie izplatās pat acumirklīgu Redzamās gaismas viļņi, ja tie vispār ir viļņi, pār­vietojas mazliet ātrāk nekā skaņa.

— O-ho! — Cilvēks mazliet padomāja, tad jau­tāja: — Vai tu vari izskaidrot, kā darbojas jūsu gaismas avots?

— Tā ir vienkārši tvaika strūkla, kas izplūst pa sevišķa veida sprauslu. Būtu ļoti grūti aprakstīt tās veidu, vismaz ar vārdiem, kādus mēs abi zinām.

— Tas nekas; tu man pastāstīji jau pietiekami daudz, es tikai vēl nespēju saprast, kā jūs esat uz­zinājuši kaut ko par abām saulēm — jūs taču no­teikti nevarat tās «redzēt».

— Protams, tās fievar redzēt, bet tikai just.

Dars Langs Āns nebija sapratis jau vairākus tei­kumus, un Nilss, steidzīgi čukstēdams, centās viņam izskaidrot, par ko ir runa:

— «Karstie» neredz tā kā mēs; atšķirība ir vēl lie­lāka nekā starp mums abiem. Mēs vismaz redzam vienu un to pašu gaismu — elektromagnētiskos viļ­ņus. Pēc tā, ko pastāstīja šis «karsto» Skolotājs, viņu redze balstās uz kaut kādas skaņas formas uztver­šanu — man šķiet, ļoti augstas frekvences skaņas, jo viņš pieminēja, ka tā pārvietojoties mazliet ātrāķ nekā «parastā» skaņa.

— Kā gan var redzēt ar skaņu?

— Jādomā, kaut kā jau var; savā ziņā redzēt it kā varētu jebkuras svārstības, kas izplatās pa taisni, un skaņas viļņi, ja tos nekas neaizkavē, tā izplatās. Ļoti īsie. skaņu viļņi — ultraskaņa — šai ziņā ir piemē­rotāki nekā tie, kurus radām runājot. Protams, tie neparādīs neko ļoti mazu; atceries, viņš teica, ka stieple esot pārāk smalka, lai to varētu redzēt.

Abi atkal pievērsa uzmanību sarunai pa radio, vis­maz Krūgers to darīja. Daram, kā parasti, tagad bija kas jauns, par ko domāt.

— Jūs paši droši vien esat daudz prātojuši, lai uz­zinātu par šo planētu sistēmu tik daudz, cik tagad zināt, — biologs sacīja, — jo ārpus Abiormenas at­mosfēras jūs varat pamanīt tikai tos priekšmetus, kuri izstaro jūtamu siltumu.

— Aina, ko attēloju Nilsam Krūgeram, bija tikai viena no vairākām teorijām, — radījums rāmi at­bildēja.

— Līdz šim, kā izrādās, tā ir visai pareiza. Bet, ja ar zinātnisku domāšanu jūs varat veikt tik daudz, kāpēc jums ir aizspriedumi pret zfnātni?

Būtu jauki, ja jūs beigtu daudzināt vienu un to pašu. Tomēr — atbildot uz jautājumu — kāds mums no tā būtu labums? Vai mēs esam kaut ko ieguvuši, uzzinot, ka Abiormena riņķo ap Tīru un Tīra ap Arēnu? Atzīstu, šādas zināšanas ir nekaitīgas, jo ne­var beigties ar bīstamu rīcību, tomēr tā ir lieka laika tērēšana.

— Citiem vārdiem, jūs dalāt zināšanas nederīgās un bīstamās?

— Praktiski, jā. Šad tad gadās izņēmumi; protams, šo gaismas avotu izgudrotājs ir izdarījis labu darbu. Tomēr visas jaunās zināšanas ir rūpīgi jāpārbauda, lai gūtu pārliecību, ka tās nav bīstamas.

— Es sāku saprast tavu viedokli. Jādomā, tev ne­būs iebildumu, ja mēs tērēsim savu laiku, jūs sīkāk iepazīstot.

— Man vienalga, ko jūs darāt ar savu laiku. Jautā!

Zinātnieki jzpildīja viņa prasību, un pamazām Dars Langs Ans sāka saprast, kādas būtnes bijuši viņa senči — un kādi būs viņa bērni.

«Karsto» pilsētas nebija izkaisītas pa visu Abior- menu, bet tikai vulkānu rajonos, kur nedaudzi to iedzīvotāji varēja patverties pazemē, lai pārlaistu auksto periodu; tā kā uguns bija tabu, neviens no Dara paaudzes tām nekad netuvojās. Tomēr šķita, kaut arī Skolotājs par to plaši neizteicās, ka šis tabu ir viens no piemēriem, kas pierāda, cik liela ietekme «karstajiem» ir pār «aukstajiem». «Karsto» rasei šāda aizlieguma nebija, tā dzīvoja un mira, kur vē­lējās; ļas arī ieskaidroja, kā tādi priekšmeti kā Dara jostas sprādzes varēja tikt un arī tika atrasti «auk­sto» pilsētu tuvumā viņu dzīves cikla sākumā. Tāpat kā Dara paaudze, arī «karstie» bija ļoti pūlējušies no­drošināt zināšanu nodošanu no viena cikla nākamajā, kaut gan tas mazāk bija atkarīgs no grāmatām, vai­rāk — no skolotāju atmiņas. Kad Dars pārtrauca sa­runu, lai pajautātu, kāpēc nebūtu labāk, ja «karstie» nodotu zināšanas «aukstajiem» un tie savukārt atkal «karstajiem», tā iesaistot abas rases zinātnes attīs­tībā, Skolotājs ļoti pacietīgi paskaidroja, ka š$da rīcība faktiski izslēgtu iespēju kontrolēt zināšanu izplatību. i

«Karstie» bija visai kompetenti elektrotehniķi un lieliski celtnieki; šķita, ka arī ķīmija ir sasniegusi sa­mērā augstu līmeni, kas gan bija pārsteidzoši rasei, kuras zinātniekus ierobežoja viņu redzes spējas. Da­biski, ka astronomija gandrīz nemaz neeksistēja un sarežģītākajās fizikas nozarēs viņi bija galīgi atpa­likuši. Protams, radioaktīvie elementi bija atklāti, bet viņiem nebija nekādas jēgas par to nozīmi.

Daudzi cilvēku jautājumi mulsināja Daru, un daž­reiz tas nebūt nebija tāpēc, ka viņš būtu nejēga cil­vēku zinātnē. Cik Dars varēja noprast, cilvēki cen­tās izdibināt «karsto» skolotāju attieksmi pret Dara rasi — tas ir ; vai «karstie» jūt pret viņiem patiku un cienu vai nicināšanu kā pret zemāku rasi vai arī uz­skata viņus tikai par mazsvarīgu, bet nepieciešamu neērtību. Dars atcerējās, kā viens no klātesošajiem radījumiem bija centies notēlot draudzības jūtas, ku­ras it kā balstītos uz viņu asinsradniecību, kaut arī neparko nevarēja saprast, pēc kā gan šādu radnie­cību varētu noteikt.

Sis jautājums iešāvās prātā arī biologam — vie­nam no tiem, kuri bija klausījušies pirmās pārtvertās Krūgera radiosarunas ar Skolotāju un vēlāk bija pie­prasījuši to tulkojumu. Dars jutās gandrīz vai pār­steigts, ka Skolotājam uz to ir jau gatava atbilde.

— Mēs noskaidrojam daudzu mūsu priekšteču nā­ves apstākļus vai vismaz vietu, kur viņiem jāmirst. Drīz vien šā ciemata iedzīvotājiem pavēlēs doties uz krāteri, kurā kādu laiku bija notverti Dars un Krū­gers; tur mēs varam novērot viņu nāvi un jaunās dzī­vības rašanos, kā arī izsekot, kas ir kura pēctecis. Kad tuvojas aukstā sezona, mēs izkārtojam arī mūsu pašu nāvi j'au agrāk izvēlētās vietās un mēģinām no caukstajiem» skolotājiem uzzināt neapdzīvotās vie­tas, uz kuram jaunā dzīves cikla sākumā tiks izsūtī­tas grupas gūstīt viņu rases jaunos indivīdus, kuri tai laikā vēl neatšķiras no mežonīgiem dzīvniekiem.

— Jādomā, ka visus tomēr nenoķer.

— Noķer tos, kuru atrašanās vietu mēs zinām. Sad tad atrodas kāds mūsu rases piederīgais, dažreiz pat vesela grupiņa, kuru sencis droši vien pārdzīvojis visu auksto periodu kā mežonīgs dzīvnieks; vismaz mums par viņiem nav nekādu ziņu.

— Vai jūs zināt, cik bērnu būs katram?

— To noteikt ir pilnīgi neiespējami, tas atkarīgs no katra indivīda svara.

— Tomēr šķiet, ka tas visiem indivīdiem ir apmē­ram vienāds.

— Normālās dzīves laikā tā ir, bet mirstot viens otrs varbūt ilgi izticis bez barības vai arī, gluži pre­tēji, ēdis ļoti daudz un bieži; viss atkarīgs no nejau­šībām. Nav iespējams arī noteikt, vai kādu Dara Langa Ana rases nule dzimušu bērnu pirms atraša­nas neaprij plēsoņas, jo par viņiem pietiekami nerū­pējas, tā kā to darām mēs.