HALS KLEMENTS - UGUNS cikls

— Saprotu.

Arī Dars saprata. Kaut gan viņam bija ļoti laba atmiņa, viņš ārkārtīgi maz atcerējās par īso laiciņu pirms «noķeršanas», bet tas pats mazumiņš saska­nēja ar Skolotāja stāstīto. Dars brīnījās, kāpēc gan viņa skolotāji nerīkojas tikpat piesardzīgi, un tad saprata, ka viņiem nav nekādas iespējas to darīt — vai nu «karstajiem» vajadzētu ar viņiem sadarboties, ko viņi, jādomā, nevēlas, vai arī viņa rasei vajadzētu paturēt savā kontrolē grupu otras rases piederīgo «karstajā» periodā, lai varētu tos izrīkot, gluži tāpat kā «karstie» izrīko geizeru ciemata iedzīvotājus «auk­stajā» periodā. Maigi izsakoties, tas šķita grūti izda­rāms; otra rase bija aizsteigusies pietiekami tālu vi­ņiem priekšā tehnikā, lai varētu pārvaldīt situāciju. Darā modās stipras šaubas, vai šis Skolotājs ir bijis pilnīgi atklāts — bez personīgās nepatikas vajadzēja būt vel kādam iemeslam, kura dēļ viņam bija iebil­dumi pret cilvēku zināšanu izplatību.

Sarunai turpinoties, šaubas vērtās pārliecībā un iz­raisīja citas domas. Kad robots bija devies atpakaļ uz lidaparātu, Dars Langs Āns lika priekšā stāties sakaros ar skolotājiem pārējos vulkānu sasildītajos patvērumos un izjautāt viņus. Pat Krūgers, kas pa­zina Daru labāk, nekā jebkurš cits cilvēks varētu viņu kādreiz iepazīt, nesaprata, ko īsti viņš mēģina izdibināt.

Kamēr Abiormena meta loku pēc loka pa savu gan­drīz vai komētas orbītu, Tīru tās liesmojošā pavēl- niece vilka tuvāk un tuvāk. Abiormena pamazām aiz­vien vairāk sakarsa. Tas neko daudz nenozīmēja planētas iedzīvotājiem, jo temperatūra vēl nebija sa­sniegusi to pakāpi, kad sāk aktivizēties baktērija, kuras dzīvības procesi uzlādēs atmosfēru ar slāpekļa oksīdiem. Kamēr tas vēl nebija noticis, Dara rasei! maz rūpēja, vai dzimtās planētas okeāni ir sasaluši vai vārās.

Arī Zemes zinātniekus karstums netraucēja. Vai­rums no viņiem jau kopš paša sākuma valkāja kom­plicētus aizsargtērpus, kuros viņi īstenībā bija ap­gādāti ar kondicionētu gaisu. Tomēr viņi zināja, ka drīz vien būs nepieciešama efektīvāka aizsardzība. Eksperimenti ar vietējām dzīvības formām — ne tikai ar baktērijām vien, bet arī ar pietiekami lieliem dzīv­niekiem, kurus varēja novērot bez mikroskopa, un ar augiem — skaidri liecināja, kas gaidāms.

Krūgers ar stāvokli bija vairāk nekā apmierināts. Viņa draugs acīmredzot bija pilnīgi iegrimis no Ze­mes atbraukušo viesu zināšanu apguvē. Krūgers ne­varēja visu laiku turēties ar viņu kopā, bet par to vairs daudz neuztraucās. Ja kas bija pilnīgi skaidrs, tad tas bija fakts, ka Dars Langs Ans uzkrājis jau pārāk daudz informācijas, lai visu to paspētu nodot skolotājiem pirms savas dzīves normālajām beigām. Daram nebūs citas izejas — būs jāpaliek patvērumā zem ledus cepures, kad to noslēgs, un tas nozīmēja, ka viņš automātiski kļūs par skolotāju.

Reizi vai divas jauneklim uzmācās sirdsapziņas pārmetumi; viņš prātoja, vai nebūtu godīgāk aizrā­dīt Daram, kādas sekas būs šim kopā ar cilvēkiem pavadītajam laikam. Tomēr ikreiz, kad viņš par to iedomājās, viņam izdevās sevi pārliecināt, ka iedzim­tais ir diezgan vecs, lai pats zinātu, ko dara.

Tomēr diez vai nebūtu bijis labāk; ja Nilss būtu par to ieminējies.

Kaut arī Zemes zinātnieki, protams, varēs strādāt uz Abiormenas pat karstajā sezonā, apstākļi būs daudz grūtāki. Tāpēc viņi galveno informāciju centās iegūt pirms klimata maiņas. Dars cik spēdams novē­roja visu notiekošo; Krūgeram, kurš arī bija noska­tījies vienu no biologu mēģinājumiem, tas nemaz ne­likās tik aizraujoši.

Tas notika pēc tam, kad bija atklāts karstuma ķē­des reakcijas efekts uz vietējo baktēriju. Ar planētas augsni izklāja hermētiski noslēgtas kameras dibenu; tajā ievietoja vairākus nelielus dzīvniekus — tādus

Dars un Krūgers bija sastapuši krāterī. Augsnē bija iestādīti arī daži planētas augi; biologi bija mēģinā­juši atveidot miniatūrā planētas vidi. To izdarījuši, viņi sāka paaugstināt temperatūru — pakāpeniski, lai izvairītos no termiskā šoka, kas tikai sarežģītu situāciju.

Kamera bija pietiekami labi izolēta, lai aizkavētu tvaika kondensāciju uz tās sienām, tā ka joprojām bija iespējams redzēt, kas tajā notiek. Protams, maz­liet ūdens vēl aizvien bija šķidrā stāvoklī, jo pārējā ūdens vārīšanās bija ievērojami paaugstinājusi spie­dienu; un tad pavisam negaidīti kāda mēraparāta bultiņa izkustējās no nulles stāvokļa.

Tas gan bija visparastākais galvanometrs, toties saslēgts virknē ar rezistoru — kamerā ievietotu ne­lielu vaļēju tīģelīti ar ūdeni. Šķidruma pretestība ma­zinājās, un neviens no klātesošajiem nešaubījās par šīs parādības cēloni. Pēc brīža viss kļuva redzams arī bez mikroskopa — atmosfēra kamerā ieguva vāju nepārprotami sarkanbrūnu nokrāsu. Sāka darboties baktērija; tās veidotie slāpekļa oksīdi ne tikvien pa- skābināja vēl šķidrā stāvoklī esošo ūdeni, bet arī iz­raisīja nesalīdzināmi radikālākas pārmaiņas visos ka­merā ievietotajos dzīvajos organismos.

Dzīvnieki beidza kustēties, vēl tikai neveikli gro­zīja galvas. Tie bija nedaudz atvirzījušies cits no cita un pārtraukuši skrubināt augus. Uz vairākām se­kundēm pētījumu objekti un pētītāji sastinga, bet viņu sasprindzinājums pieauga.

Pēkšņi lielākais no dzīvniekiem sabruka, nākamajā pusminūtē tas pats notika ar visiem pārējiem. Krū­gers paslepus no sāniem uzmeta skatienu Daram, bet viņa mazais draugs to pat nemanīja. Abas acis viņš bija pievērsis kamerai. Jauneklis atkal paskatījās uz dzīvniekiem, un pēkšņi viņam kļuva nelabi. Mazie radījumi zaudēja formu, izplūda bezveidīgās proto- plazmas peļķēs, kas nesavienojās pat tajās vietās, kur divi radījumi bija sabrukuši pavisam tuvu viens pie otra. Varēja redzēt, ka viegla trīsoņa pārņem vēl dzīvās recekļa lāmas, un šo ainu Krūgera kuņģis vairs neizturēja. Viņš metās laukā.

Šķita, ka Daru redzētais nemaz neietekmē; viņš pa­lika vērojam kameru vēl pusstundu — laiku, kas bija nepieciešams, lai pēdējā peļķe izveidotos par kādiem piecdesmit maziņiem, tārpiem līdzīgiem radījumiem, kuru ķermeņiem nebija nekādas līdzības ar dzīvnie­kiem, no kuriem tie radušies. Tie rāpoja pa kameru, acīmredzot pilnīgi spējīgi paši rūpēties par sevi.

Arī augi bija pārvērtušies, lai gan citādā procesā. Lielāko augu lapas nobira un stumbri mazliet sakro- kojās. Novērotāji sākumā domāja, ka karstums tikai pārtraucis to augšanu, bet šo pieņēmumu apgāza simtiem maziņu, puniem līdzīgu izaugumu parādīša­nās uz sažuvušajiem stumbriem. Tie pamazām uzpū­tās, acīmredzot uzsūcot vecāku augu matēriju, un beidzot nobira zemē kā vairākas minūtes ilgs lodīšu lietus.

Mazākie, zālei līdzīgie augi gluži vienkārši novīta, bet to vietā strauji dzina asnus pavisam citādi augi. Nepagāja ne stunda, un pilnīgais ap lidaparātu eso­šās vides paraugs kamerā bija pārvērties par visiem novērotājiem — arī Daram Langam Anam — galīgi nepazīstamu vidi.

— Tad tā tas notiek! — beidzot izdvesa viens no biologiem.

Ne viņu, ne arī kādu no viņa kolēģiem redzētais nebija ietekmējis tik spēcīgi kā Krūgeru. Tiesa, ne­viens cits jau nebija tā pieķēries Daram.

— Manuprāt, mēs būtu varējuši paredzēt, ka no katra indivīda radīsies krietni daudz pēcnācēju, ja šī ir viņu vienīgā reproducēšanās iespēja. Planēta tūlīt pēc sezonas maiņas droši vien ir šausmīgi pārap­dzīvota.