HALS KLEMENTS: UGUNS cikls

— Dabīgajā evolūcijas gaitā daži no šiem dzīvī­bas formu tipiem attīstījuši spēju piestiprināt savas sporas pie otras dzīvības formas aktīvajiem dzīvnie­kiem vai arī ievadīt tajos, piemēram, gādāt, lai tās apēd, kā uz Zemes vēl aizvien dara daži parazīti.

— Bet tad jums vajadzētu atrast šīs sēklas — vai kas nu tas īsti ir — visos pārbaudītajos radījumos, taču jūs teicāt, ka tās bijušas tikai vienā. Kā to iz­skaidrot?

— Te nāk talkā minētais piemērs no Zemes dzīves. Jūs varbūt zināt, ka ir daži vīrusu tipi, kuru dabiskie upuri ir baktērijas. Vīruss nonāk saskarē ar baktē­riju, izspiežas cauri šūnas apvalkam, un pēc kāda laika vai vesels simts jaunu vīrusu iznirst no izsūk­tās baktērijas atliekām.

— Es lāgā nezinu, tomēr man šķiet, tur nav nekā dīvaina.

— Tiktāl ne. Tomēr dažkārt gadās, ka pēc vīrusa iek]ūšanas upura ķermenī pēdējais turpina dzīvot, it kā nekas nebūtu noticis.

— Tas vēl aizvien ir saprotams. Katrā populācijā allaž gadās kāds imūns indivīds.

— Ļaujiet man pabeigt! Baktērija nodzīvo savu laiku un sadalās parastajā veidā; tās pēcnācēji dara to pašu desmit vai varbūt simt paaudzēs. Tad radiā­cijas vai ķimikāliju iespaidā — vai arī vispār bez kāda redzama iemesla — vairums vai visi sākotnē­jās baktērijas pēcnācēji sabrūk un no to atliekām pa­ceļas vīrusu mākoņi!

•— Tiešām?

— Tieši tā. Sākotnējais vīruss faktiski ir inficējis savu pirmo upuri tā, ka vīrusa reproduktīvais mate­riāls dalās reizē ar baktērijas reproduktīvā materiāla dalīšanos un tiek pārnests uz visiem pirmā indivīda pēcnācējiem. Beidzot kaut kāda apstākļu maiņa liek tiem atgriezties pie parastās reproducēšanās metodes.

— Saprotu, — Bērks lēni novilka. — Jums šķiet, ka «karstajiem» attīstījusies līdzīga spēja,,, ka katra Daram līdzīga radījuma šūnas kodolā ir fak­tori, kas piemērotos apstākļos producēs vienu no tām jūraszvaigznēm.

— Tieši tā, tomēr viņu attiecības nav vairāk līdzī­gas vecāku un bērnu attiecībām kā Džekam Kārdiga- nam un viņa mīļākajam kanārijputniņam. Šķiet, tās ir tādas kā Zemes augiem un to hloroplastam.

— Patiesību sakot, es nesaprotu, kāda tur star­pība.

— Savā ziņā tas varētu attaisnot «karsto» radī­jumu attieksmi pret Dara rasi.

— Varbūt. Tomēr tas nemazina manas sākotnējās bažas, — ja nu vienīgi jūsu viedoklis par to, ka abām dzīvības formām jāmirst, lai reproducētos. Jūs esat uzvēlis man vēl jaunas raizes.

— Kādas tad?

— Par laiku, kurā notikusi adaptēšanās pie šā kli­mata. Ja jums taisnība, vismaz viena no šīm rasēm nepilnos desmit miljonos gadu ir attīstījusies no pa­šiem pirmsākumiem līdz inteliģences līmenim, kas salīdzināms ar mūsējo. Dzīvībai uz Zemes vajadzēja simtreiz ilgāku laiku, lai to veiktu. Siem radījumiem jābūt visadaptīvākajai dzīvības formai kosmosā — šai ziņā līdz šim cilvēkam bija pirmā vieta.

— Jāsāk domāt — jūs baidāties, ka viņi, apguvuši Zemes tehnoloģiju, izplatīsies Galaktikā un izspiedīs cilvēku no tās.

— Atklāti sakot, jā.

— Kā jūs domājat, kur tieši viņi apmetlsies?

— Dieva dēļ — visur, cilvēk mīļais! Uz Zemes… uz Marsa … uz Merkura … katrā no piecdesmit pa­saulēm, kur mēs varam dzīvot, un vēl tikpat dau­dzās, kur mēs nevaram dzīvot! Ja pašreiz vēl viņi nespēj panest apstākļus uz tām, tad drīz spēs — tās ir viņu adaptācijas spējas, kas mani baida. Ja mums ar viņiem rastos nesaprašanās, kā gan mēs varētu pret viņiem cīnīties? Kā jūs nogalināsit radījumu, kuram pieaug jaunas rokas un kājas zaudēto vietā un kurš var radīt veselu birumu pēcnācēju, ja jūs viņam uzmetīsit bumbu?

— To es nezinu, un man šķiet, ka tam arī nav no­zīmes.

— Kāpēc ne? — Bērkam aiz satraukuma gandrīz vai balss aiztrūka.

— Tāpēc, ka Dars Langs Ans gan var dzīvot uz Zemes un daudzās citās pasaulēs, bet viņa antipodi ar verdošajām asinīm — tikai apstākļos, kur, kā jūs pareizi teicāt, temperatūra ir daudz augstāka, taču ne uz vienas no jūsu minētajām planētām nav abu temperatūru. Ja grupa Dara rases izlemtu migrēt uz Zemi, kā gan tas patiks «karstajiem», kuru pēcnācēji dosies uz turieni kopā ar viņiem? Dars, bez šaubām, tāpat kā katrs no mums, grib pēcnācējus; kā viņš ju­tīsies, domājot par jūraszvaigzni, kas, attīstījusies no viņa ķermeņa, pārvietosies uz Veģu II vai Merkuru? Kas tad notiks ar viņa bērneļiem? Nē, komandieri, es saprotu: vairums mūsējo ir nosprieduši gandrīz vien­prātīgi, ka Skolotājs lejā pie karstajiem avotiem ir vecs aprobežots, diktatorisks tiepša, kura uzskati nav pat to izteikšanai patērētās enerģijas vērti, bet, ja padomāsit pamatīgāk, sapratīsit, ka viņš ir tāl­redzīgāks par daudziem citiem, kurus es nesaukšu vārdā!

Bērks lēni pakratīja galvu, nenovērsdams acu no biologa.

— Es par šo jautājumu domāju jau sen, doktor Rihter, un, manuprāt, jums taisnība, ka Skolotājs ir darījis to pašu. Tomēr jūtos mazliet vīlies, ka jūs neesat bijis tālredzīgāks.

— Kā tā?

— Jusu doma ir pareiza tikai tad, ja šīm rasēm trūkst tehnisko zināšanu! Daram nebūs iebildumu, ka gēnu struktūras, kas reproducēs viņa pēcnācējus, dažus gadus pavadīs tur, uz kurieni tās gribēs aiz­vest jūraszvaigzne, ja vien viņš zinās, ka galu galā šis radījums vai nu aizcejos uz planētu, kur tās varēs attīstīties, vai arī ievietos tās mākslīgā saldētavā, lai sasniegtu to pašu mērķi. Neaizmirstiet, ka arī šiem radījumiem būs tāda pati vēlme pēc pēcnācējiem un viņiem vajadzēs sadarboties ar Dara rasi, lai to ap­mierinātu. Ja šīs planētas iedzimtie to atstās, bruņo­jušies ar patstāvīgi vai arī no mums iegūtām zi­nāšanām, radīsies vissaliedētākā saprātīgu būtņu sabiedrība vēsturē, kura izklīdīs pa zvaigžņu zvaig­znēm, nobīdot malā cilvēku, ja vien tam vispār izdo­sies izdzīvot.

— Manuprāt, ja tā tiešām notiktu, pati šī saliedē­tība varētu noderēt par labu paraugu mums, pārē­jiem. Pašlaik šīs rases noteikti atrodas vēl tālu no šādas saliedētības.

— Pašlaik tā ir, un mūsu interesēs ir parūpēties, lai tās tiktāl nemaz nenokļūtu. Man tas nepatīk ne­būt ne labāk kā jums vai jaunajam Krūgeram, bet baidos, ka vienīgā saprātīgā rīcība ir aizkavēt Daru

Langu Anu, lai viņš nevarētu no mums iegūtās zinā­šanas nogādāt savai rasei. Ja to nedarīsim, tad bū­sim atdevuši Galaktiku viņiem.

— Jums taisnība — man tas nepatīk. Kā mēs va­ram attaisnot šādu rīcību pēc tam, kad paši esam pa­mudinājuši Daru mācīties visu, ko viņš spēj iemā­cīties?

— Attaisnot mēs to nevaram, — Bērks nelokāmi atteica, — tomēr tā darīsim. Skaidrs, ka es sev to nespēšu piedot līdz mūža galam, bet, pēc mana pār- domāta lēmuma, cilvēku rasei vislabāk būs, ja Dars Langs Ans vairs neredzēs savējos.

— Šķiet, ka jums taisnība, bet vieglāk man no tā nek|ūst.

— Man arī ne. Nu, patiesību sakot, būs labāk, ja pateiksim to Daram tūlīt. Es sasaukšu kopā grupu, lai būtu iespējams izteikties visiem, kuru rīcībā ir kādi fakti, kas varētu atspēkot manu lēmufliu, Tas ir visgodīgākais, ko es varu darīt.

— Jaunajam Krūgeram droši vien nebūs neviena fakta, toties iebildumi gan.

— To es saprotu. Viņš nezina, kādu pakalpojumu es viņam izdarīšu.

Biologs pētoši paskatījās uz veco virsnieku, bet Bērkam vairāk nebija nekā, ko piebilst,