Vladimirs. MIHAILOVS - Viņi atvēra durvis

Nākamajā mirklī apslāpēts pārsteiguma sauciens izlau­zās no kosmonautu mutes.

Smagā kavalērija! Bruņinieki pilnā kaujas apbruņo­jumā. Galvas ķiverēs ar paceltiem sejsegiem, krūtis bru­ņās, arī gurni, kājas un rokas — viss iekalts metālā. Pie jātnieku sāniem ovāli vairogi un gari šķēpi, to strupie gali iespiesti kāpšļos, un smailes kā kuģu masti pacēlās pāri kolonnai. Arī varenie zirgi bija tēraudā iekalti un ap­segti ar greznām segām, kas sniedzās gandrīz līdz zemei. Smagi cilādami kājas, šie dzīvnieki reizēm klanīja gal­vas, un tad visapkārt skanēja laužņu džinkstoņa, bez tam bruņinieku garie zobeni trinās gar kāpšļiem, bet tērauda elkoņi — gar sānu bruņām. Tas arī izraisīja metālisko žvadzoņu, ko pirmīt bija sadzirdējuši kuģa ļaudis.

Aizturējuši elpu, kosmonauti palaida garām šo nez no kurienes uzradušos kolonnu. Taču pēc brītiņa no bie­zokņa iznāca otra kolonna un sāka izvērsties pa kreisi, bet mazliet tālāk parādījās trešā, kura sāka izvērsties pa labi. Radās iespaids, ka bruņinieki gatavojas kaujai. Ko­mandieris pavēlēja visiem būt gatavībā, lai gan bruņi­nieki manevrēja, pagriezuši kosmonautiem muguru, un tātad, acīm redzot, negatavojās tiem uzbrukt. Uzmanīgi vērodams šos manevrus, komandieris pačukstēja stūrma­nim:

— Tikai tā mums vēl trūka… Es pat nevarēšu atkāp­ties, kāja nepavisam vairs negrib klausīt. Ja kaut kas at­gadīsies, būs jāšauj…

— Karš… — Mozels nomurmināja. — Bet karā ir jā­rīkojas tā, kā tas karā pieņemts, vai ne, komandier? Mēs izvairāmies no cilvēkiem un saceram visādas hipotēzes; vai nebūtu labāk kādu sagūstīt un tad no gūstekņa uzzi­nāt visu, kas mūs interesē?

— Noteikumi, Mozel, — komandieris gandrīz vai ar nožēlu pačukstēja.

— Arī karam ir savi noteikumi, un tie, manuprāt, atceļ visus pārējos.

— Tev taisnība, — komandieris teica, ar skatienu pava­dīdams bruņinieku kolonnas. — Šo ir par daudz. Bet droši vien parādīsies arī citi…

— Es esmu pret, — stūrmanis noteikti iebilda.

— Tu esi viens. Bet pārējiem… sagatavoties!

18

Lai gan vienība bija pilnā kaujas gatavībā, cilvēka pa­rādīšanās kosmonautus pārsteidza, viņi pat nodrebēja — tik pēkšņi tas bija iznācis no biezokņa.

Visi ieroči acumirklī vērsās pret nācēju, tomēr trīsošie stobru gali skaidri liecināja par vīru satraukumu. Koman­dieris tikko dzirdami pačukstēja, lai pagaidām nešauj. Viņš bija sapratis, ka cilvēks ir pamanījis viņus, bet nav nobijies, un tātad nekas ļauns tam nevarēja būt padomā. Cilvēks tuvojās bez jebkādas piesardzības, stampādams pa kritalām un saceldams ellišķīgu troksni. Un, tiklīdz stūrmanim iešāvās prātā, ka iedzimtais diez vai būtu tā rīkojies, nācējs teica:

— Komandier, vai jūs esat šeit? Komandier…

No visa, kas šajā mirklī būtu varējis notikt, tas bija pats negaidītākais: no necaurredzamā biezokņa iznirusī tumšā figūra, un piepeši — kuģa galvenā mehāniķa Stena bez­gala pazīstamā balss! Tā cilvēka balss, kuru viņi domās jau bija apbedījuši kopā ar biedriem un apvidus mašīnu …

Dažas sekundes neviens nespēja parunāt: negaidītā lai­mes un drošības sajūta bija aizžņaugusi visiem rīkli.

— Lūk, to es saprotu! — beidzot skaļi iesaucās Mozels, un tad, it kā būtu sagruvis neredzams aizsprosts, visi ieru­nājās reizē un katrs centās piekļūt tuvāk Stenam, apkampt viņu, pateikt kādu sirsnīgu vārdu … Mehāniķis, mazliet izbrīnījies, mulsi smaidīja un raustīja plecus. Pagāja da­žas minūtes, iekams komandierim izdevās savus ceļabied­rus kaut cik nomierināt.

— Lieliski! — komandieris sacīja, it kā rezumēdams kopējo sajūsmu. — Bet kur palikusi apvidus mašīna?

— Puskilometru no šejienes, — Stens atbildēja. — Va­jadzēja atstāt, jo izlauzties caur biezokni mašīna neva­rēja. Atradām jūs ar smaržu detektora palīdzību. Bet jūs nu gan līkumojāt… Vienā vietā nācās pagaidīt. Gribu jūs brīdināt: te ir cilvēki…

— Mēs baidījāmies, ka jums uzbruks. Mežoņi vai bru­ņinieki … Viņi jūs nepamanīja?

— Pabrauca garām. Bet pag — par kādiem mežoņiem jūs te runājat? Mums garām pabrauca kaujas raķetes…

— Iesim, — komandieris atmeta ar roku. — Dodiet kādu stingrāku zaru, es mēģināšu atbalstīties. Gribas āt­rāk ieraudzīt mašīnu un pārliecināties, ka šajā pasaulē ma­šīnas vispār eksistē. Vai sintezators ir kārtībā?… Nē, Sten, jūs kaut ko jaucat: nevis raķetes, bet katapultas…

— Nejaucu, komandier. Tās noteikti bija raķetes! At­cerieties lekciju kursu par senajām civilizācijām? Tieši tādas tur bija aprakstītas: pārvietojamas platformas uz gaisa spilvena… Protams, sīkāk apskatīt tās mēs nepagu­vām — ieslēgt prožektorus neuzdrošinājāmies, bet caur infrasarkanajām acenēm bija skaidri redzams …

— Pie joda! — paspruka komandierim negaidīti skarbi. Stūrmanis iesmējās un tūdaļ apklusa, viņa smiekli atbal­sojās mežā, un kaut kur zaros paslēpies putns mēdīdamies tos atdarināja. — Klusu, navigator! — komandieris no­rūca. — Smieties nav iemesla. Ja tīģeris jūs nesaplosīja, kad sagrābāt viņu ar kailām rokām, tas vēl nenozīmē, ka varat… Labāk pieliksim soli. Vai līdz mašīnai tālu?

— Nē, esam jau tikpat kā klāt, — Stens mierinoši at­bildēja. — Bet torņi — atceraties, mēs par tiem ziņo­jām — mums, jādomā, tomēr būs rēgojušies. Vēlāk spe­ciāli aizbraucām uz vietu, kur tie krita zemē, taču nekādu pēdu tur nebija.

— Tā jau es domāju, — kapteinis daudz miermīlīgākā tonī sacīja., ^

— Bet izskatījās tik pārliecinoši… Torņi lidoja un nolaidās, pēc tam pazuda un atkal parādījās tai pašā vietā — taču jau nedaudz pārveidoti…

— Šajā vidē, - komandieris paskaidroja, — acīm re­dzot, viegli rodas halucinācijas.

— Kuģī, — stūrmanis pasmīnēja, — mēs droši vien no­spriedīsim, ka arī cilvēki mums tikai rēgojušies. Gan kāj­nieki, gan bruņinieki…

Komandieris gribēja viņam iebilst, bet šajā mirklī Stens, kas bija uzņēmies ceļveža pienākumus, apstājās un teica:

— Klāt esam.

No krūmos paslēptās mašīnas atdalījās tumša figūra un devās pretim vienībai. Pienācējs sirsnīgi sasveicinājās ar visiem, viens pats naksnīgajā mežā viņš diez vai bija ju­ties sevišķi omulīgi. Komandieris kaut ko nomurmināja par liekiem sentimentiem un laika trūkumu, un visi steig­šus sakāpa mašīnā. Sāpes kājā atkal šķita norimušās, un komandieris jau bija uzlicis to uz mašīnas kāpšļa, kad pēkšņi sastinga.

— Kas tad tas?

Kā tāla eksplozija niežu pāršalca kliedzienu vilnis. Tūk­stošbalsīgais koris bija tik varens, ka balsis skaidri dzir­dēja arī šeit; nevarēja tikai saprast, kā šajās balsīs ir vai­rāk — nāves baiļu vai uzvaras gaviļu. Dažas sekundes vē­lāk kliedzieni atkārtojās. Komandieris nopūtās.

— Sadursme, šķiet, ir sākusies. Tūdaļ plūdīs asinis… Mēs gan nedrīkstam iejaukties. 2ēl… Lūk, stūrman, tava Sākotne — sarkanas, ļoti sarkanas upes sākotne… Brau­cam, mehāniķi!

Stens mazliet pievilka sviras. Klusi sakustējās gumijo­tās kāpurķēdes, un atdzisušais mežs uz infrasarkanā ekrāna ataino jās kā caur aizsvīdušu stiklu. Stens bija iema­nījies veikli manevrēt starp kokiem, tomēr nepārtrauktā līkumošana jūtami samazināja ātrumu. Komandieris ne­pacietīgi grozījās savā sēdeklī. Taču pamazām mežs kļuva retāks, un viņš atviegloti uzelpoja.