STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS

Zvaigžņu gaisma Jāva viņam drīz sasniegt kaujas lauku. Bet tur viņam nācās pielikt soli, jo pārstikiloiušās klintis, kuru baigie silueti rēgojās biezējošajā krēslā, izstaroja aizvien spēcīgāku radiāciju. Beidzot viņš sāka skriet; solu dipoņu sasaucoties atbal­soja aizas akmens sienas, un šai neapklus- tošaiā atbalsī, kas kāpināja viņa steigu, 'pēdējiem spēkiem lēkdams no klinšu bluķa uz bluķi, viņš pagāja garām līdz nepaz'ša- nai sakusušām mašīnu atliekām un beidzot nokļuva uz krauias nogāzes, taču arī šeit i adioiiulikatora disks zaigoja rubīnsarkans.

Rohans nedrīkstēja apstāties, lai gan slāpa nost, lapēc, gandrīz nepalēninot gaitu, at­grieza līdz galam balona reduktoru. Pat ja skābeklis pie izejas no aizas izbeigtos un viņam nāktos elpot planētas gaisu, tas no­teikti būs labāk, nekā palikt ilgāk šeit, kur ikviena klints colla emitēja nāvējošu staro­jumu. Skābeklis aukstā strūklā šļācās viņam mutē. Skriet bija vieglli, jo sastingusi lavas straume, ko savas sakāves ceļā atkāpdamies atstāja «Ciklops», bija gluda, vietām gan­drīz kā stiikls. Par laimi viņa zābaku zoles neslīdēja. Tagad jau bija iestājusies tāda tumsa, ka tikai šur tur cauri stiklainajam slānim mirdzošie gaišie akmeņi rādīja ceļu lejup, aizvien lejup. Viņš zināja, ka priekšā ir vēl vismaz trīs kilometri šāda ceļa. Ne­bija domājams, sikrienot cik jaudas, veikt kaut niecīgākos aprēķinus, tomēr laiku pa (laikam viņš uzmeta skatienu sarkanīgi pul­sējošajam indikatora diskam. Kādu stundu viņš vēl varēja uzturēties te, anihilācijas sa­grauto un sadedzināto klinšu vidū — tad deva nepārsniegs divsimt rentgenu. Nu var­būt stundu un ceturksni; pēc tam, ja viņš ne­sasniegs tuksn^a malu, nebūs vairs vērts steigties.

Apmēram divdesmitajā minūtē iestājās :rīze. Viņš juta sirdi kā nežēlīgu, neapgūstamu svešķermeni, kas izplēta un mīcīja no iekšpuses krūtis, skābeklis ikā dzīva uguns edzināja kaklu un rīkli, acu priekšā lēkāja zirksteles, bet visļaunākais bija tas, ka viņš āka klupt. Radiācija bija gan kļuvusi maz- et vājāka, indikators tumsā tik tikko gailēja ā dziestoša ogilīte, bet viņš vienalga zināja, ka jāskrien, jāskrien tālāk, kaut gan kājas sacījās paklausīt. Ikvienai miesas šķiedrai nu bija gana, viss viņā kliedza, lai mitējas skriet, apstājas, kaut vai nokrīt uz šīm šķietami tik saltajām, tik nekaitīgajām sasprē­gājušā stikla plāksnēm. Gribēdams palūkoties augšup uz zvaigznēm, viņš paklupa un no­krita uz priekšu, uz izstieptām rokām. Elso­dams viņš kampa gaisu. Piecēlās,' nostājās uz kājām, grīļodamies paskrēja dažus soļus, tad skrējiena ritms atgriezās, satvēra viņu. Laika sajūta jau bija zudusi. Kā viņš vis­pār varēja orientēties šai necaurredzamajā tumsā? Rohans aizmirsa mirušos, kurus bija atradis, Benigsena ņirdzīgo smaidu, Regnaru, kas atdusējās zem akmeņiem līdzās sagrau­tajam arktanam, bezgalvaino, ikuru viņam nebija izdevies identificēt, aizmirsa pat mā­koni. Šī tumsa bija satvērusi viņu savās ska­vās, tā pielēja ar asinīm acis, kas veiltīgi meklēja plašās zvaigžņotās debesis virs tuk­sneša, kura smilšainais plašums solīja pa­tvērumu, acīs lija sāļi sviedri, viņš skrēja kā akls, tā spēka nests, pār kura neizsmeļamību viņš vēl brīžiem spēja brīnīties. Šim skrē­jienam, šai naktij likās nebūs gala.

īstenībā viņš jau vairs neredzēja neko, kad pēkšņi kājas sāka slāt arvien smagāk, sāka kaut kur grimt. Pēdējā izmisuma uzplūdā viņš pacēla gailvu un piepeši saprata, ka at­rodas jau tuksnesī. Rohans vēl ieraudzīja zvaigznes virs apvāršņa, pēc tam kājas zem auguma pašas saļodzījās; ar acīm viņš mek­lēja indikatora disku, bet neieraudzīja to: disks bija tumšs, tas klusēja, neredzamā nāve bija palikusi aiz muguras, tur, sastingušās lavas gultnes dzīlēs. Tā bija Rohana pēdējā doma, jo, sajutis sejā smilšu raupjo saltumu, viņš iekrita nevis miegā, bet stingumā, kurā viss ķermenis vēl izmisīgi strādāja, ribas cilājās, sirds dauzījās, bet caur šo galīgā noguruma krēslu viņš iesirga citā, neizmēro­jami dziļā, līdz zaudēja samaņu.

Rohans atģidās pēkšņi, nesaprazdams, kur atrodas. Pakustinājis rokas, viņš sajuta starp pirkstiem birstošo smilšu vēsumu, at­sēdās un neviļus ievaidējās. Bija smacīgi. Samaņa atgriezās. Manometra fosforizējošā šautriņa rādīja nulli. Otrajā balonā bija vēl astoņpadsmit atmosfēru spiediens. Viņš at­grieza ventili un piecēlās. Pulkstenis bija viens naktī. Melnajās debesīs spoži mirdzēja zvaigznes. Pēc kompasa noteicis pareizo vir­zienu, viņš devās taisni uz priekšu. Pulksten trijos viņš norija pēdējo tableti. īsi pirms četriem izbeidzās skābeklis. Tad viņš aizmeta skābekļa aparātu un devās uz priekšu, sā­kumā elpodams nedroši, bet, kad aukstais rītausmas gaiss 'bija piepildījis plaušas, sāka soļot raitāk, cenzdamies nedomāt ne par ko citu, kā vien par šo gājienu pāri kāpām, ku­rās dažbrīd iestiga līdz ceļiem. Viņš jutās it kā mazliet iereibis, bet nezināja, vai šī sajūta ir atmosfēras gāzu iedarbības vai vienkārši noguruma sekas. Viņš aprēķināja, ka, veicot četrus kilometrus stundā, nokļūs ilīdz kuģim pulksten vienpadsmitos dienā. Rohans mēģi­nāja kontrolēt pats savu tempu pēc soļu mē­rītāja, bet nekas nesanāca.

Kā milzīga bāla lente debesu velvi divās nevienādas daļās sašķēla Piena Ceļš. Rohans jau bija pieradis pie vājās zvaigžņu gaismas, kas ļāva viņam apiet prāvākās kāpas. Viņš brida un brida, līdz uz apvāršņa fona kā dī­vaini reguilāru plankumu, kurā nebija zvaig­žņu, pamanīja kādu stūrainu siluetu. Vēl neapjauzdams, kas tas ir, viņš jau devās turp, sāka skriet, stigdams arvien dziļāk, bet pat nejuta to, līdz ar izstieptām rokām kā akls atdūrās pret cietu metālu. Tas bija džips, tukšs, bez cilvēkiem, varbūt viens no tiem, kurus iepriekšējās dienas rītā bija izsūtījis Horpahs, varbūt kāds cits, ko bija pametusi Regnara grupa; viņš par ito nedomāja, vien­kārši stāvēja, smagi elpodams, abām rokām apkampis mašīnas saplacināto jumtu. Nogu­rums vilka viņu pie zemes. Nokrist mašīnai blakus, aizmigt pie tās, lai no rīta, līdz ar sauli, dotos ceļā …

Rohans lēnām uzrāpās uz mašīnas, sataus­tīja kloķi, atvēra lūku. Iedegās spuldzītes. Viņš atkrita sēdeklī. Jā, tagad viņš jau zi­nāja, ka ir apreibis, laikam saindējies ar šo gāzi, jo nevarēja atrast starteri, neatcerējās, kur tas ir, neko nezināja… Beidzot roka pati uzmeklēja noberzto kloķi, pagrūda to, motors viegli ieņaudējās un sāka darboties. Viņš atvēra žirokompasa vāciņu, droši viņš zināja tikai vienu vienīgu skaitli — atpakaļ­ceļa kursu. Kādu laiku džips ripoja tumsā, Rohans bija piemirsis par starmešiem …

Pulksten piecos vēl bija tumšs. Tad tieši priekšā, baltu un zilganu tālu zvaigžņu vidū viņš ieraudzīja vienu, rubīnsarkanu, kas mirdzēja zemu pie paša horizonta. Rohans truli pamirkšķināja. Sarkana zvaigzne …? ; Tādu taču nebija … Viņam šķita, ka kāds, laikam Jargs, sēž viņam līdzās. Rohans gri­bēja tam pavaicāt, kas tā par zvaigzni, bet pēkšņi atģidās, it kā kāds būtu iebelzis pa pieri. Tā taču bija uguns kreisera priekšgalā. Viņš brauca taisni uz šo rubīnsarkano pilienu tumsā, tas lēnām cēlās augstāk, palielinā­jās, līdz kļuva -par spēcīgi spīdošu lodi, ku­ras atblāzmā laistījās kreisera bruņu ap­valks.

Uz džipa pults sāka mirkšķināt sarkana acs, iedūcās zummers, signalizēdams, ka tu­vumā atrodas spēka lauks. Rohans izslēdza motoru. Mašīna noripoja pa kāpas nogāzi un apstājās. Viņš nebija pārliecināts, vai spēs atkal iekāpt džipā, ja reiz būs izkāpis no tā. Tāpēc viņš izņēma raķešu pistoli un, tā kā drebošajā rokā nevarēja to noturēt, atbal­stīja elkoni pret stūri, pieturēja delnu ar otru roku un nospieda gaili. Tumsā uzšāvās oranža švīka. Pēc lidojuma tā pēkšņi sašķīda sīkās zvaigznītēs, jo bija atdūrusies pret spēka lauka sienu kā pret caurspīdīgu stiklu. Viņš šāva un šāva, kamēr dzelksnis sausi noknakšķēja. Patronas bija beigušās. Bet viņu jau tāpat bija pamanījuši, pirmie laikam sa­cēla trauksmi posteņa vadības kabīnē, jo gan­drīz vienlaikus kuģa virsotnē uzUiesmoja divi milzu jupiteri. Nolaizījuši ar baltajām mēlēm smiltis, tie sakrustojās uz džipa. Tūdaļ iezaigojās brauktuves ugunis un luminiscējošo' spuldžu saltajā gaismā iemirdzējās visa pa­sažieru lifta šahta. Vienā acumirklī uz kāp­nēm iemudžējās skrejoši cilvēki, braucošie starmeši uzzibsnīja jau arī uz kāpām kuģa pakaļgala tuvumā, līgani raidot savas gais­mas strēles, līdz iezaigojās zilu uguņu rinda, rādot ieeju spēka laukā.