STAŅISLAVS LEMS: NEUZVARAMAIS

Kombinezona kreisajā augšējā kabatā vi­ņam bija četras injekciju ampulas, labajā — barojoša koncentrāta plāksnītes, bet ceļgalu aizsargu kabatās bija sabāzti sīki instru­menti: radiācijas rādītājs, mazs magnētisks indikators, kompass un apvidus mikrofoto- gramma, kura nebija lielāka par atklātni un kuru tāpēc vajadzēja skatīt ar spēcīgu lupu. Viņš bija seškārt apjozies ar smailku plast­masas virvi, un viņa apģērbam praktiski ne­bija nekādu metāla detaļu. Stiepļu tīkliņu, kas bija apslēpts matos, viņš nemaz ne­juta — vienīgi, ja tīšām kustināja galvas ādu; tāpat nejuta arī tīkliņā cirkulējošo strāvu, bet apkaklē iešūtā mikroraidītāja dar­bību varēja kontrolēt, piespiežot attiecīgā vietā ar pirkstu: cietais cilindriņš vienmērīgi tikšķēja, un tā pulsu varēja sataustīt.

Debesu austrumu pamalē pletās sarkana josla, vējš jau modās, brāzdamies pāri kāpu virsotnēm. Krātera zobainā siena apvāršņa malā lēni izkusa purpursārtajos palos. Ro­hans pacēla galvu: viņam nebija divpusēju sakaru ar kuģi, jo raidītājs darbodamies tūlīt nodotu mākonim viņa klātieni. Bet ausī atradās radiouztvērējs', ne lielāks par ķiršu kauliņu; «Neuzvaramais» varēja — vismaz līdz zināmam laikam — sūtīt viņam signā­lus. Tieši tagad aparātiņš ierunājās, un bija gandrīz tā, it kā balss skanētu viņa paša galvā.

— Uzmanību, Rohan. Šeit Horpahs… priekšgala indikatori atzīmē magnētiskās aktivitātes pieaugumu. Acīmredzot džipi ir jau zem mākoņa … Izsūtu zondi. ..

Rohans raudzījās ^debesīs, kas kļuva aiz­vien gaišākas. Viņš nepamanīja pašu starta momentu, un redzēja tikai, kā zonde pēkšņi uzšāvās gaisā vertikāli, velkot aiz sevis tievu, baltu dūmu strūklu, kas apslēpa raķetes augšdaļu, un galvu reibinošā ātrumā aizli­doja ziemeļaustrumu virzienā. Minūtes pa­gāja. Vecā, pietūkuši saule jau līdz pusei bija pacēlusies virs horizonta, it kā jāteniski uz­sēdusies uz krātera malas.

— Neliels mākonis uzbrūk pirmajam dži­pam … — atskanēja balss viņa galvā. — Ot­rais pagaidām virzās bez traucējumiem … pirmais tuvojas klinšu vārtiem… uzmanību! Esam zaudējuši kontroli pār pirmo. Arī op­tisko — mākonis to nosedzis. Otrais tuvojas pagriezienam pie sestā sašaurinājuma … tam nekas neuzbrūk… Sākas! Esam zaudējuši kontroli pār otro. Kristāliņi ir to jau nose- guši… Rohan! Uzmanību! Tavs džips dosies ceļā pēc piecpadsmit sekundēm — kopš šī brīža tu rīkosies pēc saviem ieskatiem. Ieslē­dzu starta automātu … Labu veiksmi…

Horpaha balss pēkšņi attālinājās. To no­mainīja ritmiski tikšķi, skaitot sekundes.

Rohans apsēdās ērtāk, atspērās ar kājām, iz­bāza roku caur elastīgo cilpu, kas bija pie­stiprināta pie džipa augšējās margas. Vieglā mašīna pēkšņi salēcās un plūdeni devās uz priekšu. Horpahs nevienu nelaida ārā no kuģa, un Rohans bija viņam par to gandrīz vai pateicīgs, jo viņš nespētu paciest nekā­das atvadas. Tā, piesaistīts pie džipa lēkā­jošā kāpšļa, viņš redzēja tikai «Neuzvaramā» milzīgo kolonu, kas pamazām saruka; zila blāzma, mirkli atpilaiksnīdamās uz kāpu no­gāzēm, liecināja, ka mašīna šķērso spēka lauka robežu. Tūlīt pēc tam ātrums pieauga, un balonriepu sacelts ruds mākonis aizsedza skatu; viņš tikko varēja saredzēt debesis. Tas nebija diez cik izdevīgi — viņam varēja uz­brukt, un viņš pat nemanītu. Tāpēc viņš ne­sēdēja, kā bija (.paredzēts, bet gan pagriezās, piecēlās kājās un, pieturēdamies pie mar­gām, nostājās uz kāpšļa. Tagad viņš pāri tukšās mašīnas saplacinātajam jumtam va­rēja redzēt pretī skrejošo tuksnesi. Džips brauca maksimālā ātrumā, brīžiem lēkādams un raustīdamies, tāpēc Rohanam vajadzēja cieši jo cieši pieplakt pie tā. Motors gandrīz vai nebija dzirdams, vienīgi vējš svilpa gar ausīm un smilšu graudiņi cirtās acīs, bet abpus mašīnai uzšāvās smilšu strūklas, vei­dojot necaurredzamu sienu, tā ka viņš pat nezināja, kad bija nokļuvis viņpus krātera aplim. Acīmredzot džips bija izspraucies pa kādu no smilšainajām aizām tā ziemeļu malā.

Rohans pēkšņi saklausīja dziedošu sig­nālu; tur darbojās telezondes raidītājs; zonde bija uzšauta tādā augstumā, ka viņš to ne­varēja saskatīt debesīs, lai arī kā piepūlēja redzi. Tai bija jāpaceļas augstu, lai nesais­tītu mākoņa uzmanību, bet vienlaikus tā bija nepieciešama — citādi kuģis nevarētu kon­trolēt džipa kustību. Mašīnas pakaļējā sienā, lai atvieglotu orientēšanos, speciāli bija iemontēts kilometru skaitītājs. Viņš jau bija veicis deviņpadsmit kilometru un gaidīja, ka tūlīt parādīsies pirmās klintis. Taču zemais saules disks, kas līdz šim atradās pa labi no viņa, tikko sārtodamies cauri sacelto putekļu mākonim, mazliet atkāpās. Tātad džips bija nogriezies pa kreisi, — Rohans velti pūlējās aptvert, vai šis manevrs notiek saskaņā ar iepriekš ieskicēto kursu, vai arī izgājis ār­pus tā ietvariem: tas nozīmētu, ka vadības kabīnē pamanījuši kādu neparedzētu mākoņa manevru un vēlas viņu attālināt no tā. Pēc brīža saule pazuda aiz pirmās lēzenās klints muguras. Tad tā parādījās atkali. Ieslīpā ap­gaismojumā ainava izskatījās mežonīga un nebija līdzīga tai, kādu viņš atcerējās no ■savas pēdējās ekspedīcijas. Bet tad viņš bija to vērojis no lielāka augstuma, no transpor­tiera tornīša. Pēkšņi džipu sāka svaidīt tik stipri, ka Rohans ar krūtīm vairākas reizes sāpīgi atsitās pret bruņām. Viņam tagad nā­cās sasprindzināt visus spēkus, lai šie niknie sviedieni, kurus nespēja efektīvi amortizēt pat balonriepas, nenogrūstu viņu no šaurā kāpšļa. Riteņi dancoja pa akmens bluķiem, sviežot augstu gaisā oļus, kas ar troksni ri­poja pa nogāzi lejup; reizēm džips nikni buk­sēja. Rohanam likās, ka šim ellišķīgajam braucienam jābūt redzamam vairāku kilo­metru rādiusā, un nopietni sāka apsvērt, vai labāk neapturēt mašīnu — turpat līdzās, ap­mēram plecu augstumā, ārpusē bija ierīkots bremzes kloķis — un nenollēkt zemē. Bet tad viņu gaidītu ilgs, daudzus kilometrus garš gājiens kājām, kas samazinātu tāpat jau nie­cīgās izredzes nokļūt līdz mērķim. Sakodis zobus un krampjaini satvēris rokturus, kas vairs nelikās viņam tik droši kā pirmāk, Vitiš piemiegtām acīm skatījās pāri mašīnas pla­kanajam jumtam uz nogāzes virsotni. Radio- zondes dziesma brīžiem apklusa, bet acīmre­dzot zonde visu laiku Lidinājās virs viņa, jo džips manevrēja veikli, apbraukdams klinšu blīvējumus, brīžiem tas sašķiebās, palēnināja gaitu, lai atkal ar pilinu jaudu drāztos aug­šup.

Skaitītājs rādīja, ka nobraukti jau divdes­mit septiņi kilometri. Uz kartes iezīmētais ceļš bija sešdesmit kilometru garš, bet tam droši vien vajadzēja būt garākam, kaut vai -tikai nemitīgo līkloču un pagriezienu dēļ. Ta­gad no smiltīm nebija vairs ne vēsis. Saule, milzīga, gandrīz vai nesildīdama, smagi, it kā draudīgi karājās virs klintīm, aizvien vēl skarot to zobaino malu. Mašīna, drudžainu sviedienu raustīta, nikni lauzās cauri nogru­vumiem, brīžiem slīdot 'lejā reizē ar dārdošu akmeņu lavīnu. Riepas griezīgi kauca, bez­spēcīgi berzēdamās pret akmeni uz joprojām pieaugošā slīpuma. Divdesmit deviņi kilo­metri. Izņemot zondes dziedošo signālu, viņš nedzirdēja nekā. «Neuzvaramais» klusēja. Kāpēc? Viņam likās, ka melnām līnijām iezī­mētā, neskaidrā krauja, ko viņš redz zem sarkanās saules, ir tās aizas augšējā mala, kurā viņam jānokāpj, tikai ne šeit, bet gan stipri augstāk, trīsdesmit kilometru uz zie­meļiem. Lai nu vai kā, no melnā mākoņa ne­bija ne vēsts. Tas droši vien jau bija ticis galā ar abām pirmajām mašīnām. Varbūt mākonis bija mašīnas vienkārši pametis, ap­mierinājies ar to, ka nogriezis tās no kuģa, nobloķēdams sakarus? Džips svaidījās kā izmisis zvērs, brīžiem motora drebēšana, tam strādājot ar maksimālo apgriezienu skaitu, sakāpa Rohanam kaklā. Ātrums aizvien sa­mazinājās, bet arī tāpat viņš virzījās nepa­rasti labi; varbūt tomēr vajadzēja ņemt ma­šīnu uz gaisa spilvena? Taču tā bija pārāk liela un smaga, bez tam nav vērts par to domāt, jo tagad vienalga nekas vairs nav grozāms…