STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS

Laiku pa laikam no tiem, vāji sīkdamas, izpkuia dūmu strūkliņas; tām riņķojot gaisā, viņš sastinga — ne jau uz ilgu laiku, citādi nekad nenokļūtu līdz aizas dibenam. Kādu laiku viņš virzījās rāpus, jāteniski uzsēdies uz izciļņa; pamazām klinšu grēda kļuva pla­tāka un lēzenāka, tā ka pa to jau varēja iet, lai gan ne jau bez grūtībām un ne bez roku palīdzības. Bet viņš tikko manīja šī garā pārgājiena kārtējos posmus, jo uzmanību vajadzēja dalīt, vērst uz abām pusēm vien­laikus; reizēm viņam nācās iet tik tuvu krū­miem, kas mudžēja no mušiņām, ka to sa­rainās stieptītes berzējās gar kombinezona krokām. Tomēr ne reizi saules gaismā dzirk­stošās, peldošās strūkliņas netuvojās vi­ņam.

Kad Rohans beidzot nostājās uz nogru­vuma tikai dažu simtu soļu attālumā no aizas dibena, kur kā sausi kauli baltoja oļi, bija jau gandrīz divpadsmit. Viņš atradās zemāk par melno krūmu joslu. Nogāzi, pa kuru viņš bija nokāpis lejā, līdz pusei ap­spīdēja augstu stāvošā saule. Tagad bija iespējams novērtēt, cik garš ceļš noiets, taču viņš pat neatskatījās un noskrēja lejā, cenz­damies pārnest ķermeņa svaru no vienas kā­jas uz otru, no viena akmens uz citu pēc iespējas ātrāk, tomēr tik un tā ļodzīgā no­gruvuma milzu masa, šalkdama, dārdēdama arvien skaļāk, kopā ar viņu sāka šļūkt lejā. Pēkšņi jau pavisam tuvu izžuvušajam strau­tam nogruvums zem viņa kājām pajuka un viņš, krizdams tik strauji, ka pat skābekļa maska noslīdēja no galvas, noripoja vairā­kus metrus zemāk. Viņš jau trausās kājās, lai, nevērojot skrambas, sāktu skriet, jo bai­dījās, ka no augšas redzētais cilvēks pazudīs viņa acīm — abās nogāzēs, it īpaši pretējā, bija papilnam melnu alu, — kad kaut kas viņu brīdināja, tā ka, vēl to neapjēdzis, viņš atkal nokrita uz asajiem akmeņiem un pa­lika guļam izplestām rokām. Uz viņu no aug­šas krita viegla ēna, un monotonajā dunā, kas neatlaidīgi pastiprinājās, aptverot visus reģistrus, no smalkākās sīkšanas līdz dziļā­kajiem basiem, virs viņa parādījās meilns, bezveidīgs kamols. Varbūt vajadzēja aizvērt acis, taču viņš to neizdarīja. Pēdējā doma bija, vai tikai straujajā kritienā nav cietis kombinezonā iešūtais aparātiņš. Tad viņš iegrima apātijā, kas laikam gan bija apzi­nāta.

Pat nepakustinājis acu ābolus, viņš tomēr redzēja, kā mutuļojošais mākonis sastingst virs viņa, kā izgrūž uz leju laiski līgojošu atvasi, kuras gals bija pavisam tuvu un iz­skatījās pēc melni spīguļojoša virpuļa pil­tuves. Ar galvas un vaigu, ar visas sejas ādu viņš sajuta tūkstoškārtīgu, siltu gaisa glāstu, it kā būtu uzpūtuši miljonu elpas dvesma. Glāsts skāra kombinezonu uz krūtīm, visap­kārt iestājās gandrīz pilnīga tumsa. Pēkšņi šī miniatūram virpulim līdzīgā atvase pa­zuda atpakaļ mākonī. Sanēšana kļuva spalga. Tā saldēja zobus, viņš to juta kaut kur galvas vidū. Tad tā pavājinājās. Māko­nis pacēlās augšup gandrīz vertikāli, pār­vērtās par melnu miglu, kas pletās no vie­nas nogāzes līdz otrai, sašķēlās atsevišķos koncentriski riņķojošos kamolos, ielīda krū­māju nekustīgajā kažokā un pazuda.

Labu brīdi Rohans gulēja nekustīgi, kā miris. Viņam iešāvās prātā doma, ka varbūt jau visam beigas. Ka varbūt viņš vairs ne­zinās, ne kas viņš ir, ne no kurienes te ra­dies, nedz arī, kas viņam jādara, un šī doma iedvesa tādas bailes, ka viņš piepeši uztrau- sās sēdus. Tad pēkšņi viņam uznāca .smiekli. Skaidrs, ja jau viņš varēja tā domāt, tad tas nozīmēja, ka viņš ir izglābies. Ka mākonis neko nav viņam nodarījis, ka viņš to pie­krāpis. Rohans pūlējās apvaldīt šos kutino­šos, kretīniskos smieklus, kas krājās rīklē un, apspiesti, sāka kratīt visu viņa ķermeni. «Tā ir tikai histērija,» viņš nosprieda, piecel­damies kājās, jau gandrīz pilnīgi nomierinā­jies. Sakārtojis skābekļa masku, viņš palūko­jās apkārt.

No augšas redzētais cilvēks bija pazudis. Bet soļi bija dzirdami. Tas laikam bija jau pagājis garām šai vietai un pazudis aiz sa­brukušas klints, kas līdz pusei bija izslēju- īsies no aizas dibena. Rohans aizskrēja tam pakaļ. Soļu atbalss nāca aizvien tuvāk un bija neparasti skaļa. It kā cMvēks soļotu dzelzs zābakos. Viņš skrēja, juzdams sāpju adatas, kas durstīja kāju no potītes līdz ce­lim. «Būšu izmežģījis kāju,» Rohans nodo­māja, izmisīgi airēdamies ar rokām. Atkal pietrūka elpas. Viņš gandrīz jau slāpa, kad beidzot ieraudzīja gājēju. Tas gāja taisni uz priekšu mehāniskiem, platiem -soliem, kāp­dams no viena akmens uz citu. Tuvējās klinšu sienas skanīgi atbalsoja viņa soļu troksni.

Un pēkšņi Rohanā viss sabruka. Tas bija robots un nevis cilvēks. Viens no arktaniem. Viņš vispār nebija domājis par to likteni, par to, kas ar tiem noticis pēc katastrofas; kad kolonai uzbruka mākonis, roboti atra­dās vidējā transportierī. Arktanu šķīra no Rohana tikai daži desmiti soļu. Tad viņš pa­manīja, ka robota kreisā roka nevarīgi noka­rājas; tā bija sašķaidīta, bet kādreiz spīdo­šās, izliektās bruņas sašvīkotas un ieliektas. Vilšanās bija tliela, un tomēr pēc brīža Ro­hans kļuva mazliet mundrāks, padomājis, ka tālākos meklējumos viņam būs kau-t vai tāds biedrs. Viņš gribēja pasaukt robotu, bet kaut kas viņu atturēja, tāpēc, paātrinājis gaitu, viņš tikai aizsteidzās tam priekšā un, nostā­jies tā ceļā, gaidīja. Taču divarpus metrus_ garais milzis likās viņu nemaz. neredzam. Tam bija — Rohans tuvumā to ievēroja — daļēji sagrauta radiolokatora antena, kas mazliet atgādināja bļodveidīgu ausi, bet tai vietā, kur agrāk atradās kreisās acs objek­tīvs, rēgojās caurums ar nelīdzenām malām. Tomēr tas gāja, samērā droši likdams savas milzīgās pēdas un tikai mazliet pievilkdams kreiso. Rohans pasauca to, kad attālums starp viņiem bija sarucis 'līdz dažiem soļiem, bet mašīna stūmās viņam tieši virsū gluži kā akla, un pēdējā brīdī viņam nācās dot tai ceļu. Pa otram lāgam pieskrējis pie robota, viņš gribēja satvert to aiz metāla ķetnas, bet tas ar vienaldzīgu, slīdošu kustību izrāva savu roku un aizslāja tālāk. Rohans saprata, ka arī arktans kļuvis par uzbrukuma upuri un uz tā palīdzību nav ko cerēt. Bet nez kā­dēļ viņam bija grūti pamest nevarīgo mašīnu likteņa varā, bez tam gribējās arī zināt, kurp īsti robots dodas, jo tas gāja, izvēlēdamies pēc iespējas līdzenāku ceļu, it kā tam būtu iece­rēts mērķis. Pēc īsas pārdomas, kuras laikā arktans bija attālinājies par pāris desmitiem metru, Rohans devās tam pa pēdām. Nonā­cis nogruvuma pakājē, robots sāka kāpt pa to augšā, nepievērsdams 'ne mazākās uzma­nības šķembu straumēm, kas vēlās viņam no pēdu apakšas. Tā viņš uzrāpās varbūt flīdz nogruvuma pusei, tad pēkšņi nogāzās, nošļūca lejā, ar gaisā saceltajām kājām it kā joprojām soļojot. Citā situācijā tas varbūt iz­raisītu novērotājā smiekl us. Tad arktans pie­cēlās un atkal sāka kāpt. Rohans steidz'gi pagriezās atpakaļ, bet vēl ilgi dzirdēja no­gruvuma dārdus un ritmisku, smagnēju, me­tālisku silu atbalsi, ko klinšu sienas daudz­kārtīgi sūtīja cita citai.

Tagad viņš gāja ātri, jo ceļš pa plakana­jiem akmeņiem, kas klāia strauta gultni, biia samērā līdzens un veda mazliet Īleiup. No mākoņa nebija ne vēsts, tikai reizēm vāja gai^a vibrēšana virs nogāzēm liecināja par melnajos brikšņos virmojošo aktivitāti. Tā viņš sasniedza aizas visplatāko vietu, kur tā pārvērtās par klinšu kra-iiiu ieskautu ieleiu. Kādus divus kilometrus tālāk atradās klinšu vārti, katastrofas vieta. Tikai tagad Rohans apjauda, cik ļoti viņam būtu noderēiis olfak- tometriskais indikators, kas varbūt būtu pa­līdzējis meklēt cilvēku pēdas, taču kājniekam tas bija pārāk smags aparāts. Tāpēc viņam bija jāiztiek bez tā. Rohans apstājās un lē­nām pārilaida skatienu pāri akmeņainaiām klintīm. Nevarēja būt ne runas par to, ka kāds būtu varējis paslēpties pašos metāliskajos brikšņos. Atlika tikai alas, bedres un klinšu ieplakas; no savas vietas viņš saskatīja čet­ras tādas; viņa skatienam tās aizsedza aug­sti sliekšņi ar vertikālām sienām, kas vēstīja, ka kāpšana būs grūta. Tāpēc viņš nolēma vispirms ielūkoties pēc kārtas visās alās. Jau pirmīt kuģī viņš bija apspriedies ar ārstiem un psihologiem, kur meklējami pazudušie, kur tie varētu slēpties. Šī apspriede viņam gan maz ko deva, jo pēc amnēzijas cilvēka izturēšanās bija neloģiska un neaplēšama. Tas, ka pazudušie bija četratā attālinājušies no pārējiem Regnara ļaudīm, liecināja par viņu īpašo, atšķirīgo aktivitāti; arī tas, ka šo četru cilvēku pēdas, cik tālu nu tām bija izsekots, neizšķīrās, zināmā mērā lāva cerēt, kā tos visus atradīs vienkop. Protams, ja tie vispār ir dzīvi un ja augšpus klinšu vār­tiem tie nav izklīduši katrs uz savu pusi. Rohans pārmeklēja divas mazas un četras lielākas alas, kas bija viegli pieejamas; pie tām varēja pietikt klāt dažās minūtēs, kāp­jot pa ieslīpām lielām klinšu plāksnēm. Pē­dējā no šīm alām viņš uzgāja daļēji ar ūdeni applūdinātas metāla šķembas, kuras sākumā noturēja par otrā arktana skeletu; taču tās bija ļoti vecas un neatgādināja ne­vienu no viņam pazīstamajiem konstruktīva­jiem risinājumiem. Seklajā dīķī, ko viņš sa­skatīja tāpēc, ka gludajā, it kā pulētajā velvē kaut cik atstarojās dienas gaisma, gulēja dīvains, iegarens veidojums, kas mazliet at­gādināja piecus metrus garu krustu; skārda loksnes, kas klāja to, jau sen bija sairušas un dīķa dibenā izveidojušas ar dubļiem sa­jauktas dūņas, ko rūsa bija padarījusi rudas. Rohans nevarēja atļauties ilgāk aplūkot ne­parasto atradumu, kas varbūt bija kāda makroautomāta drupas, kuru bija iznīcinā­jis nedzīvajā evolūcijā uzvarējušais mākonis.