STAŅISLAVS LEMS: NEUZVARAMAIS

— Tāpēc, ka viņam nav vairs tev ko teikt, — viņš pats sev atbildēja. Augšējās nelielās klintis, kas atgādināja groteskas, erozijas sagrauztas statujas; bija jau pavi­sam līdzās. Aiza atvērās viņa priekšā kā miilzīga, tumsas pielijuši grava, saules stari nesniedzās vēl pat līdz melnajiem brikšņiem segto sienu vidum. Šur un tur cauri tiem bija izdūrušās baltas, tādas kā kaļķakmens ada­tas. Viņš ar vienu skatienu aptvēra visu mil­zīgo plašumu, līdz pat akmeņainajam dibe­nam pusotra kilometra dziļumā, un pēkšņi jutās tik bezpalīdzīgs, tik neaizsargāts, ka automātiski pictupās, lai pieglaustos akme­ņiem un kļūtu par vienu no tiem. Tas bija bezjēdzīgi, jo viņam taču nebija jābīstas tikt ieraudzītam. Tam, no kā viņam bija jābai­dās, nebija acu.

Gulēdams uz mazliet sasilušas akmens plāksnes, Rohans raudzījās lejā. Apvidus mikrofotogramma atklāja pilnīgi nelietderīgu patiesību, jo rādīja apvidu no putna lido­juma, ārkārtīgi krasā vertikālā rakursā. Un nevarēja būt ne runas par to, kā varētu no­kāpt pa šauru eju starp divām melnu brikšņu salām. Te vajadzētu nevis divdesmit piecus, bet droši vien vismaz simt metrus garu virvi, un arī tad vēl būtu nepieciešami dažādi āķi, veseris, kuru viņam trūka, jo viņš nebija sa­gatavojies kāpšanai klintīs. Sākumā šis šau­rais grāvītis veda diezgan lēzeni lejup, tālāk tas nogriezās un pazuda acīm .aiz pārkāru­šās klints kupra, lai parādītos atkali dziļi lejā, jau cauri gaisa zilganajai dūmakai. Vi­ņam ienāca prātā idiotiska doma, — ja nu viņam būtu bijis izpletnis …

Rohans cītīgi aplūkoja nogāzes abpus tai vietai, kur gulēja, iespraucies zem liela, sēnei līdziga klints bluķa, un tikai tagad sajuta, ka no lielā tukšuma, kas atvērās viņa priekšā, plūst maiga sasilušā gaisa strāva. Patiesi, pretējo nogāžu kontūras viegli vibrēja. Brik­šņi akumulēja saules starus. Pārlaizdams skatienu dienvidrietumu virzienā, viņš sa­meklēja smailes, kuru pamatnes veidoja klinšu vārtus, katastrofas vietu. Viņš nebūtu tās pazinis, ja vien, pretēji visām pārējām klintīm, šīs nebūtu pilnīgi melnas un nelais­tītos, it kā būtu noklātas ar biezu vāpi — to virsējie slāņi laikam bija virduši, «Ciklopam» cīnoties ar mākoni… Bet ne transportierus, pat ne atomsprādziena pēdas aizas dibenā viņš no savas vietas nevarēja saskatīt. Tā nu viņš gulēja, un pēkšņi viņu pārņēma izmi­sums: vajadzēja nokāpt lejā, bet ceļa nebija. Tā vietā, lai justu atvieglojumu, jo nu varēja atgriezties un paziņot astrogatoram, ka izdarījis visu iespējamo, viņš pieņēma ne­lokāmu lēmumu.

Rohans piecēlās. Ar pašu acs kaktiņu uz­tverta kustība aizas dziļumā lika viņam in­stinktīvi atkal pieplakt pie akmeņiem, taču viņš izslējās taisni. «Ja es to vien tik darīšu kā pieplakšu pie zemes, tad neko nepa­veikšu…,» viņš nodomāja. Tagad Rohans soļoja pa pašu kraujas malu, meklēdams no­eju; ik pēc pāris simt soļiem viņš paliecās pāri bezdibenim un redzēja aizvien to pašu ainavu — tur, kur nogāze bijia lēzena, tā bija aplipuši melnajiem brikšņiem, turpretī, kur tā bija kaila, tā slējās vertikāli. Reiz viņam no kāju apakšas izslīdēja akmens un aizri­poja lejā, aizvilkdams sev līdzi citus; neliela lavīna dārdēdama strauji atsitās pret pin­kaino sienu tikai kādus simt metrus zem viņa; no turienes izilīda saules staros mirgo­joša dūmu strūkla; pariņķojusi, tā brīdi ne­kustīgi karājās gaisā, it kā kaut ko meklē­dama, bet viņš sastinga; pēc krietna brīža dūmi gaistot bez trokšņa iesūcās mirgojo­šajā biezoknī.

Pulkstenis bija gandrīz deviņi, kad Ro­hans, a>tkal izbāzis galvu no kārtējā klints bluķa aizsega, pamanīja lejā, aizas pašā dibenā — šeit tā bija ievērojami platāka — gaišu, kustīgu plankumiņu. Ar trīcošu roku viņš izvilka no kabatas mazu, saliekamu tāl­skati, pavērsa, to turp …

Tas bija cilvēks. Palielinājums bija pārāk mazs, lai varētu ieraudzīt kaut vai tā seju, bet viņš labi saskatīja vienmērīgas kāju kus­tības. Cilvēks gāja lēnām, viegli klibodams, iit kā pievilkdams savainotu kāju. Varbūt pa­kliegt viņu? Rohans neuzdrošinājās to darīt. Nē, viņš pamēģināja, bet balss iesprūda kaklā. Viņš ienīda sevi par šīm nolādētajām bailēm, bet viens bija skaidrs: tagad jau noteikti viņš no šejienes neaizies. Rohans labi iegaumēja vietu, uz kurieni šis cilvēks gāja — 'tas virzījās augšup pa arvien platāku ieleju, uz blāvajiem nogruvumu konusiem, — un arī Rohans sāka skriet tai pašā virzienā pa bezdibeņa mailu, lēkdams pāri akmens blu­ķiem, atņirgtajām plaisām, līdz svelpjošā elpa iemutī sāka viņu smacēt, bet sirds — strauji pukstēt. «Tas ir neprāts, es nevaru tā …», viņš nevarīgi nodomāja un palēnināja soļus. Un tieši tad viņa priekšā viesmīlīgi pa­vērās plata grava. Lejāk no abām pusēm to ieskāva melni krūmāji. Tālāk slīpums pie­auga … varbūt tur bija pārkare?

Izšķīra pulkstenis: bija gandrīz pusdesmit! Viņš sāka kāpt lejā, vispirms ar seju pret bezdibeni, vēlāk pagriezies ar muguru; kad slīpums kļuva pārāk stāvs, viņš jau kāpa, piepalīdzēdams ar rokām, s oli it pa solim. Mel­nais biezoknis bija tuvu, tas šķita svilinām ar nekustīgu, mēmu karstumu. D3niņos sita kā ar āmuru. Apstājies uz ieslīpa klints iz­ciļņa un iežmiedzis kreiso zābaku starp to un otru izcilni, kas atradās mazliet augstāk, viņš paraudzījās lejup. Kādus četrdesmit metrus zemāk viņš redzēja platu terasi, no kuras sākās skaidri saredzama kaila klinšu grēda, kas slējās pāri melno ceru nedzīva­jām sarenēm. Bet no šīs glābējas terases viņu šķīra gaiss. Rohans palūkojās uz augšu, bija pārvarēti jau savi divsimt metri, varbūt vairāk. Sirdspukstu atbalss likās tricinām gaisu. Viņš dažas reizes pamirkšķināja.

Lēnām akla cilvēka kustībām sāka attīt virvi. «Tu taču nebūsi tik neprātīgs …», kāds viņā ierunājās. Virzīdamies sāniski lejup, viņš sa­sniedza tuvāko krūmu. Tā asos izaugumus klāja rūsas kārta, kas pieskaroties putēja. Rohans piedūrās krūmam, gaidīdams nezin ko. Bet nekas nenotika. Bija saklausāma ti­kai sausa, čīkstoša čaboņa, pavelkot spēcī­gāk, krūms turējās droši; viņš aptina tam ap pamatni virvi, pavilka vēlreiz… piepešā drosmes uzplūdā aptina ap otrā un trešā krūma pamatni arī, atspērās ar kājām un rāva no visa spēka. Krūmi, iezīdušies saplai­sājušajā klintī, turējās stipri.

Rohans sāka rāpties lejā. Sākumā ķermeņa smagumu vēl varēja daļēji pārnest uz klinti, atsperoties pret to ar papēžiem, bet d.rīz viņš sāka šūpoties un pailiika karājamies. Arvien ātrāk ļaudams virvei slīdēt zem ceļa locīta­vas un bremzēdams tās skrējienu ar labo roku, viņš, vērīgi skatīdamies lejā, beidzot nolaidās uz terases. Tagad viņš pamēģināja atbrīvot virvi, vilkdams to aiz viena gala. Krūmi neļāva. Viņš pavilka vairākas reizes. Tā bija aizķērusies. Tad Rohans notupās uz terases un sāka vilkt ar visu ķermeņa svaru, līdz pēkšņi ar pretīgu svilpienu virves gals atraujoties uzšāvās gaisā un iecirta viņam pa kaklu. Rohans nodrebēja. Pēc tam viņš sēdēja vairākas minūtes, jo kājas bija pārak ļenganas, lai viņš uzdrošinātos turpināt kāp­šanu. Toties viņš ieraudzīja apakšā ejošā ciilV vēka figūriņu. Tā bija jau mazliet • lielāka.

Rohanam likās savādi, ka tā ir tik gaiša; tāpat dīvaini šķita šī cilvēka galvas vai, pareizāk, galvas segas apveidi.

Viņš būtu kļūdījies, ja domātu, ka ļaunā­kais jau aiz muguras. Taisnību sakot, viņš to nedomāja, bet tomēr cerēja, lai gan, kā vēlāk izrādījās, cerēja maldīgi. Tālākais ceļš bija gan tehniski daudz vieglāks, bet ne­dzīvo, sarūsējušo, čaukstošo krūmu vietā sā­kās krūmi, kas laistījās dīvainā, treknā mel­numā, gluži kā ar sīkiem augļiem nosēti ar šiem paresninājumiem, kurus viņš tūdaļ pa­zina.