STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS
Здесь есть возможность читать онлайн «STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1970, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Боевая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:NEUZVARAMAIS
- Автор:
- Издательство:IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE»
- Жанр:
- Год:1970
- Город:RĪGA
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:5 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 100
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
NEUZVARAMAIS: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «NEUZVARAMAIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
STAŅISLAVS LEMS
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1970
Tulkojuši A. FELDHONE un C. SKĻEŅŅIKS Mākslinieks A. GALEVIUSS
Publicēts saskaņā ar akadēmijas Redakciju ' 1969. gada 30. janvāra
Latvijas PSR Zinātņu un izdevumu padomes lēmumu.
NEUZVARAMAIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «NEUZVARAMAIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
Viņš iegaumēja tikai tā apveidus, izirušu saišu un stieņu ko'ntūras, kas drīzāk varēja tikt izmantotas lidošanai nekā staigāšanai. Bet pulkstenis steidzināja arvien vairāk, tāpēc nekavēdamies viņš ķērās pie nākošo alu pārmeklēšanas. To bija daudz, un reizēm no aizas dibena tās atgadināja it kā tumsas pielijušus logus klinšu mūros, bet pazemes gaiteņi un ejas, kas bieži bija pieplūdušas ar ūdeni un reizēm veda vertikālās akās un šahtās ar ledaini burbuļojošiem avotiem, bija tik kraujas, ka viņš neuzdrošinājās iet tajas dziļāk. Bez tam viņam bija tikai neliels lukturītis, kas meta samērā vāju gaismu; tā bija bezspēcīga plašajās alās ar augstajām veil- vēm un daudzajiem stāviem, jo arī tādās viņš vairākkārt bija iegājis. Beidzot, no noguruma vai krizdams, viņš apsēdās uz lieia, saulē sasiluša akmens pie ieejas tikko pārmeklētā alā un saka košļāt koncentrāta plāksnītes, sausajiem kumosiem uzdzerdams strauta ūdeni. Pāris reižu viņam likās, ka dzird mākoņa šalkšanu, bet tā laikam gan bija sastaptā arktana Sizīfa pūliņu atbalss, kas nāca no ielejas augstākā stāva. Pabeidzis skopo mailtīti, viņš kļuva daudz mundrāks. Visdīvainākais viņam šķita tas, ka viņš aizvien mazāk uztraucās par draudīgo kaimiņu — jo melnie brikšņi klāja visas nogāzes, kurp vien viņš vērsa skatienu.
Nokāpis no paaugstinājuma alas priekšā, kur bija apstājies, viņš uz sausajiem akmeņiem ielejas viņā pusē pamanīja tādu kā šauru, rūsainu švīku. Pienācis klāt, viņš saprata, ka plankumi ir asiņu pēdas. Tās bija jau pavisam izkaltušas, arī krāsa bija izmainījusies, un, ja klints nebūtu bijusi kaļķu baltumā, viņš noteikti nebūtu tās pamanījis. Kādu brīdi velti pūlējies noskaidrot, kurā virzienā gājis asiņojošais cilvēks, viņš uz labu laimi devās pa ieleju uz augšu, nospriedis, ka tas varbūt bijis viens no tiem, kas ticis ievainots «Ciklopa» kaujā ar mākoni un tāpēc centies attālināties no kaujas centra. Pēdas mijās, dažās vietās izzuda, līdz noveda viņu pie alas, kuru viņš bija pārmeklējis vienu no pirmajām. Pārsteigums bija jo lielāks, kad izrādījās, ka līdzās alas ieejai paveras vertikāla, akai līdzīga plaisa, kuru pirmīt viņš nebija pamanījis. Tieši turp veda asiņainās pēdas. Rohans nometās ceļos un noliecās pār krēslaino bedri: lai gan viņš bija sagatavojies visļaunākajam, taču viņam neizdevās nomākt apslāpētu kliedzienu, jo viņš ieraudzīja Benigsena galvu; atņirdzis zobus, tas lūkojās viņā tukšiem acu dobumiem. Rohans to pazina pēc aceņu zelta ietvara. Aceņu stikli it kā nejaušas ironijas dēļ bija palikuši veseli un spodri mirdzēja gaismas atspulgā, kas krita no kaļķakmens plāksnes, kura bija pārkārusies pār šo akmens šķirstu. Ģeologs bija aizķēries starp akmens bluķiem, tāpēc tā augums bija palicis vertikālā stāvoklī, plecos iežmiegts akmens akā. Rohans negribēja tā pamest šī cilvēka mirstīgās atliekas, bet, kad, pārvarēdams sevi, pamēģināja pacelt līķi, caur kombinezona biezo materiālu sajuta, ka tas satverot sairst. Trūdēšanas process, saules darbības paātrināts, jo tā ik dienas šeit ielūkojās, bija paveicis savu. Rohans tikai atvēra ģeologa kombinezona krūšu kabatas rāvējslēdzēju un izņēma no tās zinātnieka pazīšanas zīmi; pirms došanās projām, sasprindzinājis visus spēkus, viņš pacēla kādu no tuvējām plāksnēm un nosedza ar to klinšu kapenes.
Tas bija pirmais atrastais. Jau attālinājies no šīs vietas, Rohans nodomāja, ,ka vajadzēja taču noteikt līķa radioaktivitāti, jo pēc tās līmeņa zināmā mērā varēja spriest par paša Benigsena un citu pazudušo likteni: augsta radiācijas koncentrācija liecinātu, ka mirušais uzturējies atomkaujas tuvumā. Bet viņš bija aizmirsis to izdarīt, un tagad nekas pasauilē nevarētu viņu piespiest novelt nost kapakmeni. Rohans saprata, cik liela nozīme viņa meklējumos ir nejaušībai, jo šo vietu viņš pirmīt taču bija pārmeklējis, kā viņam likās, ļoti rūpīgi.
Jaunās domas pamudināts, viņš tagad steidzīgi devās pa asiņu pēdām, meklēdams to sākumu. Tās veda gandrīz taisnā līnijā oa ieleju uz leju, it kā uz atomkaujas lauku. Taču jau kādus trīssimt sojus tālāk pēdas strauji nogriezās sāņus. Ģeologs bija zaudējis milzumdaudz asiņu, un ilikās pārsteidzoši, ka tas tomēr bija varējis aiziet tik ālu. Pāri akmeņiem, uz kuriem kopš kata- ;trofas brīža nebija nokritusi neviena lietus lāse, bija bagātīgi šļākušās asinis. Rohans pa lieliem, ļodzīgiem bluķiem pakāpās augstāk un nokļuva plašā, bļodai līdzīgā ieplakā zem kailas klints pārkares. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija nedabiski liela metāila pazole, kas bija piederējusi robotam. Pats tas gulēja sāniski, gandrīz pāršķelts uz pusēm, droši vien ar Veira kārtu. Mazliet tālāk, atspiedies pret klinti, knūpus tupēja cilvēks melni nokvēpušā ķiverē. Tas bija miris. Iz- starotājs vēl karājās tā pavērtajā delnā, ar mirdzošo stobru skarot zemi. Rohans sākumā neiedrošinājās sēdošajam pieskarties; nometies ceļos, viņš vienīgi pamēģināja ielūkoties tam sejā, bet trūdēšanas process to bija deformējis tāpat kā Benigsenam. Nākošajā mirklī viņš pazina pila to, plakano ģeologa somu, kas bija uzkarināta it kā sakņupušā cilvēka plecā. Tas bija pats Regnars, tās ekspedīcijas komandieris, kurai aizā bija uzbrucis mākonis. Radioaktivitātes mērījumi rādīja, ka arktanu bija satriecis Veira lādiņš: indikators reģistrēja retzemju i^topu rak s turīgo klātni. Rohans atkal gribēja paņemt ģeologa pazīšanas zīmi, bet šoreiz viņš vairs nespēja piespiest sevi to izdarīt, tāpēc atpogāja tikai somu, jo tā nevajadzēja pieskarties Regnara ķermenim. Soma bija pilna minerālu lauskām. Brīdi padomājis, viņš ar nazi nolauza vienīgi ģeologa inonogrammu, kas bija piestiprināta pie somas ādas, noslēpa to un vēlreiz, raudzīdamies no klints bluķa nekustīgajā ainā, pūlējās aptvert, kas te īsti bija noticis. Izskatījās tā, it kā Reg- nars būtu šāvis robotam, bet vai pēdē'ais bija uzbrucis Regnaram vai B?n : gsenam? Un bez tam, vai pēc amnēzijas cilvēks spēja aizstāvēties, ja tam kāds uzbruka? Rohanam bija skaidrs, ka neatrisinās šo mīklu, bet viņu gaidīja tālāki meklējumi, viņš atkal palūkojās pulkstenī: bija gandrīz pieci. Ja viņam būtu jāpaļaujas vienīgi uz paša skābekja krājumu, vajadzētu jau griezties atpakaļ. Te viņam iekrita prātā, ka iespējams izskrūvēt skābekja balonus no Regnara aparāta. Noņēmis to no mirušā muguras, viņš konstatēja, ka viens balons ir vēl p'ilns, un, atstājis tā vietā savu tukšo, sāka kraut akmeņus ap Regnara ķermeni. Tas prasīja gandrīz stundu, bet, pēc Rohana domām, mirušais, dāvādams savu skābekļa krājumu, viņam bagātīgi ir atlīdzinājis. Kad mazā kapa kopa bija gatava, Rohans nodomāja, ka patiesībā būtu labi paņemt ieroci, proti, mazo Veiru, kas, bez šaubām, bija vēl pielādēts. Bet, tā kā šī ideja atkal radās pārāk vēlu, viņš aizgāja tukšā.
Pulkstenis bija gandrīz seši; viņš bija tik noguris, ka knapi vilka kājas. Kabatā bija vēl četras tonizējošas tabletes, viņš norija vienu un, juzdams spēka pieplūdumu, pēc minūtes uztrausās kājās. Viņam nebija ne jausmas, kur sākt meklējumus, tāpēc viņš devās vienkārši uz priekšu, klinšu vārtu virzienā. Rohanu no vārtiem šķīra vēl kāds kilometrs, kad indikato-rs brīdināja par radioaktīvā piesārņojuma pieaugšanu. Pagaidām tas bija diezgan zems, tāpēc viņš gāja tālāk, uzmanīgi vērdamies uz visām pusēm. Tā kā aiza veda līkločiem, sakusuma pēdas bija vērojamas tikai šur tur uz klintīm. Jo tālāk, jo biežāk bija redzams šis raksturīgais saplaisājušais vāpē jums, līdz beidzot parādījās milzīgi akmens bluķi, ko blīvi 'klāja sastinguši burbuji, — tātad to virsma bija virdusi termiskajos triecienos. Patiesībā viņam te vairs nekas nebija darāms, tomēr viņš arvien vēl gāja uz priekšu; indikators uz delnas locītavas viegtli tikšķēja, arvien ātrāk un ātrāk, šautriņa, dancodama pa iedalām, lēkāja pa ciparnīcu kā neprātīga. Beidzot viņš iztālēm ieraudzīja katlveida ieplakā iegruvušas klinšu vārtu atliekas. Ieplaka atgādināja ezeriņu, kurā ūdens brīnumainā kārtā bija sasalis varena šļakstiena laikā; klinšu pamatne bija pārvērtusies par biezu lavas garozu, bet kādreiz melnie metāla brikšņu kažoki kļuvuši par pārpefl notām skrandām; tālāk, klinšu mūru ieskautas, rēgojās milzīgas piltuves gaišākā krāsā. Rohans 9teigšus griezās atpakaļ.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «NEUZVARAMAIS»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «NEUZVARAMAIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «NEUZVARAMAIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.