STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS

Rohans gribēja paskatīties pulkstenī un nevarēja to izdarīt — ne uz sekundi nebija iespējams tuvināt roku acīm. Saliekdams kā­jas ceļos, viņš pūlējās mazināt briesmīgo bel­zienu spēku, kas sadrebināja viņa iekšas. Pēkšņi mašīna izslējās stāvus un tad mežo­nīgā ātrumā gāzās vienlaikus sāņus un le­jup, bremzes iekaucās, bet nogruvuma laus­kas jau 'lidoja no visām pusēm, spalgi bun­godamas pa plānā bruņu apvalka plāksnēm. Džips krampjaini sagriezās, kādu brīdi sā­niski šļūca pāri nogruvuma straumei, tad at­guva līdzsvaru.

Mašīna lēnām iztaisnoja gaitu un atkal sāka stūrgalvīgi rāpties pa nogāzi uz augšu. Tagad Rohans jau redzēja aizu. Viņš pazina to pēc tumšajiem, kalnu priedēm līdzīgajiem riebīgu brikšņu ielāpiem, kas vietumis sedza stāvās klintis. No aizas malas viņu šķīra kāda pusjūdze. Trīsdesmit ceturtais kilo­metrs …

Nogāze, kas tagad bija jāpārvar, izskatī­jās kā viena vienīga haotiski sasvaidītu drupu jūra. Likās neiespējami, ka mašīna varētu atrast tur ceļu. Viņš mitējās meklēt ar acīm iespējamās pārejas, ja jau vadīt džipa manevrus tik un tā nebija viņa spē­kos, un labāk centās nenovērst skatienu no klintīm, kas ieskāva bezdibeni. Kuru katrai mirkli no turienes varēja izplūst melnais mākonis.

— Rohan … Rohan … — viņš pēkšņi iz­dzirda. Sirds sāka dauzīties spēcīgāk. Viņš pazina Horpaha balsi.

— Jādomā, ka džips nenogādās tevi līdz mērķim. Mēs no šejienes nevaram pietiekami precīzi novērtēt nogāzes slīpumu, bet man šķiet, ka tev vairs atlicis tikai pieci līdz seši kilometri braucamā ceļa — kad džips iestrēgs, tev būs jāiet tālāk kājām … Atkārtoju …

Horpahs vēlreiz atkārtoja sacīto. «Augstā­kais četrdesmit divi četrdesmit trīs kilo­metri … atliiks apmēram septiņpadsmit — šai apvidū tas ir vismaz četras stundas,» zi- beņātri aplēsa Rohans. «Bet varbūt viņi kļū­dās, varbūt džips tiks cauri.. .»

Balss apklusa, un atkal bija dzirdami vie­nīgi ritmiski atkārtoti, dziedoši zondes sig­nāli. Rohans sakoda ciešāk maskas iemuti, kas, mašīnai strauji salecoties, berzās gar lūpu iekšpusi. Saule vairs neskāra tuvāko kalnu, bet arī necēlās augstāk. Viņš redzēja lielākus un mazākus akmens bluķus, ko no­mainīja klinšu plāksnes, brīžiem viņu apņēma to saltā ēna. Mašīna brauca ta­gad daudz lēnāk; pacēlis acis, viņš ierau­dzīja tikko manāmus spalvu mākoņus, kas izkusa debesīs, un dažas mirgojošas zvaig­znes.

Pēkšņi ar džipu notika kaut kas dīvains. Tā pakaļgals iegrima, priekšgals strauji sa­cēlās uz augšu… mirkli tas balansēja kā uz pakaļkājām saslējies zirgs … vēl sekunde, un laikam gan tas būtu nogāzies, nospiez­dams ar savu smagumu Rohanu, taču viņš paspēja ātri nolēkt. Nokrizdams uz ceļiem un rokām, viņš cauri biezajiem aizsargcimdiem un ceļu aizsargiem sajuta sāpīgu belzienu, kādus pāris metrus šļūca pa nogruvumu, līdz beidzot izdevās noturēties. Džipa riteņi vēl­reiz iekaucās un tad pamira.

— Uzmanību … Rohan … tas ir trīsdes­mit devītais kilometrs … mašīna tālāk ne­tiks uz priekšu — tev būs jāiet kājām…

tu orientēsies pēc kartes… džips paliks šeit — gadījumam, ja tu nevarēsi atgriezties ciitādi… tu atrodies četrdesmit sestās un simt deviņdesmit otrās koordinātes krusto­jumā …

Rohans lēnām piecēlās, iztaisnodams kā- jas. Viņam sāpēja visi muskuļi. Bet grūti bija tikai pirmie soļi, pamazām viņš aprada. Viņam gribējās aiziet pēc iespējas tālāk no džipa, kas bija sastindzis starp diviem klinšu izciļņiem. Zem liela obeliska Rohans apsēdās, izvilka no kabatas karti un mēģināja pēc tās orientēties apvidū. Tas nebija viegli. Bei­dzot viņš noteica atrašanās vietu. No aizas augšējās kraujas viņu šķīra kāds kilometrs taisnā līnijā, taču šajā vietā nevarēja pat sapņot par nokāpšanu lejā— nogāzes klāja monolīts metāla brikšņu slānis. Tāpēc viņš devās augšup, visu laiku pārlikdams, vai ne­būtu vērts mēģināt nokāpt aizas dibenā ātrāk par paredzēto vietu. Līdz tai viņam nāktos iet vismaz četras stundas. Pat ja izdotos at­griezties ar džipu, vajadzēja rēķināties, ka atpakaļceļš ilgs vēl piecas stundas, bet cik laika prasīs pati nokāpšana aizā, nemaz jau nerunājot par meklējumiem? Pēkšņi viņam likās, ka viss plāns ir galīgi bezjēdzīgs. Tas vienkārši bija skaists žests, vienlīdz veltīgs un heroisks; ar to Horpahs, upurēdams viņu, gribēja nomierināt savu sirdsapziņu. Uz brīdi Rohanu pārņēma tāds niknums, ka acīs sa­tumsa — viņš taču bija ļāvis apvest sevi ap stūri kā tāds pienapuika, jo astrogators jau iepriekš bija visu apdomājis. Pamazām viņš' atžilba. «Atpakaļceļa nav,» viņš pats sev at­kārtoja, «es mēģināšu. Ja man neizdosies no­kāpt lejā, ja līdz pulksten trijiem nevienu neatradīšu, griezīšos atpakaļ.»

Bija ceturksnis pāri septiņiem. Viņš cen­tās iet gariem, vienmērīgiem soļiem, taču ne pārāk ātri, jo līdz ar piepūlli strauji pieauga skābekļa patēriņš. Viņš piestiprināja sev uz labās delnas locītavas kompasu, lai neno­klīstu no izvēlētā virziena. Tomēr vairāk reižu viņam nācās, apiet plaisas ar vertikā­lām sienām. Gravitācija uz planētas Regis bija 'Stipri vājāka nekā uz Zemes. Tas deva vismaz relatīvu kustības brīvību pat tik grūtā apvidū. Saule kāpa arvien augstāk. Viņa dzirde, kas bija pieradusi pie skaņu pastā­vīgā pavadījuma, ar kuru kā ar aizsargbar­jeru viisāis līdzšinējās ekspedīcijās viņu ap­joza mašīnas, tagad bija it kā atkailināta un sevišķi asa. Laiku pa laikam viņš dzirdēja tikai ritmisku zondes dziesmu, daudz vājāku nekā pirmīt, toties katirs vēja pūtiens, kas plūda pāri klinšu šķautnēm, satrauca viņa uzmanību, jo viņam likās, ka dzird tajā tik labi pazīstamo un atmiņā saglabājušos vājo sanēšanu. Pamazām viņš aprada ar iešanu un automātiski pārkāpa no viena akmens uz citu, līdz ar to iegūdams brīvu laiku pārdo­mām. Rohanam kabatā bija soļu mērītājs; viņš negribēja skatīties tajā pārāk agri un nolēma darīt to tikai pēc stundas. Taču neizturēja un izņēma pulkstenim līdzīgu

aparātiņu, iekams stunda bija notecējusi. Tā bija sāpīga vilšanās: viņš nebija nogājis ne trīs kilometrus. Acīmredzot tāpēc, ka ceļš veda kalnup. «Tātad nevis trīs un ne četras stundas, bet vismaz vēl sešas …», viņš nodomāja. Izņēmis karti un nometies uz ceļiem, viņš atkal pārbaudīja maršrutu. Aizas augšējā mala bija redzama austrumos kādu septiņsimt vai astoņsimt metru attālumā, visu laiku viņš virzījās daudzmaz līdztekus tās līkumiem. Kādā vietā cauri nogāzes melnajiem brikšņiem kā pave­diens aizvijās plaisa — droši vien izžuvuša strauta gultne. Rohans pūlējās saskatīt šo vietu. Stāvēdams uz ceļiem vējā, kas brāz­maini svilpa pāri galvai, viņš pārdzīvoja šaubu mirkli. It kā vēl nezinādams, ko darīt, viņš piecēlās, mehāniski paslēpa karti kabatā un sāka iet šķērsām līdzšinējam ceļam — uz aizas kraujām.

Viņš tuvojās klusējošajām, izkropļotajām klintīm, īlikdams soļus tā, it kā zeme zem viņa kājām kuru katru brīdi varētu atvēr­ties. Riebīgas bailes sažņaudza sirdi. Tomēr viņš gāja, joprojām tāpat vicinādams rokas, kas bija drausmīgi tukšas. Pēkšņi viņš ap­stājās un palūkojās ielejā, tuksnesī, kur stā­vēja «Neuzvaramais». Viņš nevarēj'a to sa­skatīt, kuģis atradās aiz horizonta. Rohans to -zināja un tomēr raudzījās debesīs, kas pie apvāršņa bija rudās un lēnām pildījās gubu mākoņiem. Zondes signālu dziesma kļuva tik vāja, ka viņš nebij>a pārliecināts, vai tik tā nav ilūzija. Kāpēc «Neuzvaramais» klusēja?