STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS

— Tā. Saprotu. Labi.

— Bet nepieciešams plāns. Zināms rīcība? veids, saprātīgs …

— Sapratīgi mēs bijām līdz šim, — sa­cīja Horpahs. — Rezultātus tu zini.

— Vai es drīkstu kaut ko teikt?

— Klausos.

— Šonakt es biju stratēģu apspriedē. Tas ir, es dzirdēju… vispār nav svarīgi. Viņi izstrādā dažādus mākoņa iznīcināšanas vari­antus … bet uzdevuma .pamatā taču nav mā­koņa iznīcināšana, bet gan šo četru atra­šana. Tāpēc, ja tiks izprovocēta kāda anti- protonu izrēķināšanās ar mākoni, tad, pat ja kāds no tiem vēl ir dzīvs, tas noteikti neiz­ies sveikā no otras tādas elles. Neviens. Tas nav iespējams …

— Es domāju tāpat, — astrogators lēnām atteica.

— Jus ari!? Tas ir labi … tātad?

Horpahs klusēja.

— Vai viņi tur … vai viņi atraduši kādu citu atrisinājumu?

— Viņi…? Nē.

Rohans gribēja vēl kaut ko vaicāt, bet ne­uzdrošinājās. Vārdi sastinga uz lūpām. Hor­pahs lūkojās viņā, it kā kaut ko gaidīdams. Bet Rohans nezināja nekā. Vai tiešām ko­mandieris pieļāva domu, ka viņš uz paša roku spējis izgudrot kaut ko labāku nekā visi zinātnieki, nekā kibernētiķi un stratēģi kopā ar elektronsmadzenēm? Tas bija absurds. Un tomēr Horpahs pacietīgi lūkojās viņā. Abi klusēja. Ūdens lāses vienmērīgi pilēja no krāna, neparasti skaļi atbalsodamās dzi­ļajā klusumā. Un no šīs klusēšanas viņu starpā izauga kaut kas tāds, kas iedzina saltumu Rohana vaigu galos. Jau visa seja, visa āda, no kakla līdz žokļiem, sāka savil­kties, kļuva it kā pārāk šaura, kad viņš rau­dzījās asarojošajās, tagad neizsakāmi veca­jās Horpaha acīs. Rohans vairs neko nere­dzēja, izņemot šīs acis. Viņš jau zināja.

Lēnām noliekdams galvu, viņš it kā teica «jā». «Vai tu saproti?» jautāja astrogatora skatiens. «Saprotu,» ar acīm atbildēja Ro­hans. Bet, jo skaidrāka kļuva šī apziņa, jo vairāk viņš juta, ka tas nav iespējams. Ka neviens to no viņa nevar prasīt, pat viņš pats ne. Tāpēc viņš joprojām klusēja. Klu­sēja, bet tagad jau izlikdamies, ka neko nav uzminējis, ka neko nezina; viņš tvarstīja šo naivo cerību: sak, ja jau nekas nav ticis pa­teikts, tad no tā, kas pārgājis no acīm acīs, varēs atteikties. Varēs uzvelt vainu atjautī­bas trūkumam, jo viņš saprata, juta, ka Hor­pahs pats viņam to nekad nepateiks. Bet Horpahs to redzēja, redzēja visu. Viņi sēdēja nekustēdamies. Astrogatora skatiens at- maiga. Tajā nebija vairs gaidu, nedz arī mudinošas uzbāzības, vienīgi līdzjūtība. Viņš i't kā teica: «Sapratu. Labi. Lai tad arī tā notiek!» Komandieris gausi nolaida plakstus. Vēl brīdis — un neizteiktais izgaistu, un abi varētu izturēties tā, it kā vispār nekas ne­būtu noticis. Taču šis novērstais skatiens iz­šķīra visu. Rohans sadzirdēja pats savu balsi.

— Iešu, — viņš sacīja.

Horpahs smagi nopūtās, bet Rohans, kuru bija pārņēmušas paniskas bailes, ko izraisīja paša izmestais 'vārds, nepamanīja to.

— Nē, — pateica Horpahs. — Tā tu ne­iesi …

Rohans klusēja.

— Es nevarēju tev to pateikt… — turpi­nāja astrogators. — Nevarēju pat meklēt brīvprātīgo. Man nav tiesību. Bet nu tu pats zini, ka tā aizlidot mēs nevaram. Tikai viens cilvēks, viens vienīgs var tur ieiet… un iznākt ārā. Bez ķiveres, bez mašīnām, bez ieročiem.

Rohans tik tikko sadzirdēja viņa balsi.

— Es izklāstīšu tev tagad savu plānu. Tu pārdomāsi. Varēsi to atmest, jo viss runātais joprojām paliek starp mums. Esmu to iztēlojies tā: skābekļa aparāts no silikona. Nekādu metālu. Aizsūtīšu turp divus džipus, bez cilvēkiem. Tie saistīs mākoņa uzmanību, un mākonis tos iznīcinās. Sai laikā ceļā do­sies trešais džips. Ar cilvēku. Tas tieši ir vis­lielākais risks, jo ir jāpiebrauc pēc iespējas tuvāk, lai velti netērētu laiku, ejot cauri tuk­snesim. Skābekļa pietiks astoņpadsmit stun­dām. Te man ir visas aizas un apkārtnes fotogrammas. Manuprāt, nevajag iet pa iepriekšējo ekspedīciju ceļu, bet jāpiebrauc pēc iespējas tuvāk plakankalnes ziemeļu kraujai un no turienes kājām jānokāpj pa klintīm lejā, aizas augšgalā. Ja viņi vispār kaut kur ir, tad vienīgi tur. Tur viņi varēja palikt dzīvi. Apvidus ir grūti pārvarams, daudz alu un plaisu. Ja tu atrastu vdsus vai arī tikai kādu no viņiem …

— Jā, bet kā viņus atgādāt šurp? — Ro­hans pajautāja, juzdams spītīga gandarījuma dzēlienu. Šai vietā plāns sāka grīļoties. Cik viegli viņu, Rohanu, upurēja Horpahs …

— Tev būs līdz attiecīgs viegli reibinošs līdzeklis. Mums ir tāds. Protams, to tev ieva- jadzēsies tikai tad, ja atrastais negribēs iet labprātīgi. Par laimi viņi šādā stāvoklī var staigāt.

«Par laimi…» Rohans nodomāja. Viņš sažņaudza dūres zem galda, cenzdamies, lai Horpahs to nepamanītu. Viņš. nejuta baiļu. Vēl ne. Tas viss bija pārāk nereāls…

— Gadījiumā, ja mākonis… izrādītu inte­resi par tevi. jāguļas zemē un jāguļ nekus­tīgi. Esmu domājis par kādu preparātu šā­dam gadījumam, taču tas darbotos ar pārāk lielu nosebojumu. Atliek tikai šis galvas aiz­segs, šis smadzeņu strāvu simulētājs, par kuru runāja Sakss …

— Vai tad tāds jau ir gatavs…? — Ro­hans vaicāja. Horpahs saprata šā jautājuma apslēpto jēgu. Bet palika mierīgs.

— Nē. Bet to var izgatavot stundas laikā. Matos paslēpts tīkliņš. Mazs aparātiņš, kas ģenerē strāvas impulsus, būs iešūts kombi­nezona apkaklē. Tagad … dodu tev stundu laika. Es dotu tev vairāk, bet ar katru nākošo stundu viņu glābšanas izredzes samazinās. Tāpat jau tās ir niecīgas. Kad tu izlemsi?

— Esmu jau izlēmis.

— Tu esi muļķis. Vai tu nedzirdi, ko es saku? Tas viss bija vajadzīgs tikai tādēļ, lai tu saprastu, ka mēs vēl nedrīkstam star­tēt…

— Jūs taču zināt, ka es tik un tā iešu …

— Tu neiesi, ja es tev neatļaušu. Neaiz­mirsti, ka es vēl joprojām esmu šeit koman­dieris. Mūsu priekšā ir tāda problēma, ka ne­var rēķināties ar atsevišķa cilvēka patmīlību, lai kas arī viņš būtu.

— Saprotu, — pateica Rohans. — Jūs ne­gribat, lai es domātu, ka eju spiests …? Labi. Tādā gadījumā … bet vai mūsu noruna par klusuciešanu joprojām paliek spēkā?

— Jā.

— Tada gadījumā es gribu zināt, ko jūs būtu darījis manā vietā. Mainīsimies vie­tām …

Horpahs brīdi klusēja.

— Bet, ja es tev teiktu, ka nebūtu gājis?

— Tad arī es neiešu. Bet zinu, ka jūs teik­siet taisnību.

— Tad tu neiesi? Goda vārds? Nē, nē … Es zinu. ka tas nav vajadzīgs.

Astrogators piecēlās. Tad piecēlās arī Ro­hans.

— Jūs man neatbildējāt.

Astrogators lūkojās viņā. Komandieris bija garāks, lielāks un plecīgāks. Viņa acīs atkal bija tā pati noguruma izteiksme kā sarunas sākumā.

— Vari iet, — viņš sacīja.

Rohans neviļus izslējās un devās uz dur­vīm. Tad astrogators sakustējās, it kā gri­bēdams viņu atturēt, paņemt pie rokas, taču Rohans to neredzēja. Viņš izgāja, bet Hor­pahs palika nekustīgi stāvam pie durvīm, kas lēnām vērās ciet, un stāvēja tā vēl ilgi.

Pirmie divi džipi noripoja pa nobrauktuvi rītausmā. Kāpu rietumu nogāzes vēl bija melnas, nakts tumsā tītas. Spēka lauks at­vērās, ļaudams ceļu mašīnām, un atkal aiz­vērās, zaigodams zilām ugunīm. Uz trešā džipa kāpiena, pie paša kreisera pakaļgala, kombinezonā, bez ķiveres un aizsargacenēm, tikaī ar mazu skābekļa aparāta masku uz mutes sēdēja Rohans, aptvēris ceļus ar ro­kām, jo tā viņam bija ērtāk skatīties sekunžu rādītāja lēkājošajā šautrā.