STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS

— Nē. Pēdējais ziņojums bija pulksten vienpadsmitos. Kraliks man stāstīja. Esot redzēts klīstam pa tuksnesi.

— Vai tālu?

— Kas tad nu, nobijies vai? Kādus 90 kilo­metrus no šejienes. Tādai mašīnai tas ir ne­pilnas stundas brauciens. Vai arī mazāk.

— Nez vai nepietiks kult tukšus salmus? — dusmīgi iejaucās bocmanis Blanks, un uz dažādās krasās mirgojošu uguntiņu fona pa­rādījās viņa stūrainais profils.

Visi apklusa. Rohans lēnām pagriezās un devās projām tikpat klusu, kā bija ieradies. Pa ceļam viņš pagāja garām divām labora­torijām; lielajā spuldzes bija izdzēstas, mazā bija apgaismota. Gaisma iespīdēja gaitenī pa iluminatoriem, kuri atradās pie pašiem griestiem. Viņš ielūkojās iekšā. Pie apaļā galda sēdēja tikai kibernētiķi un fiziķi — Jazons, Kronotoss, Sarners, Livins, Šaura- hans un vēl kāds, kas, pagriezis pārējiem muguru, slīpas šķērssienas ēnā programmēja lielās elektronsmadzenes.

— … ir divi eskalatīvi atrisinājumi, viens ar anihilāciju, otrs ar pašiznīcināšanos, bet pārējie jau ir planētu sistēmas mēroga, — sacīja Saurahans. Rohans slieksnim nepār­kāpa. Viņš atkal stāvēja un noklausījās.

— Pirmā eskaflatīvā atrisinājuma pamatā ir lavīnveida procesa ierosināšana. Vaja­dzīgs antimatērijas izstarotājs, kas ieietu aizā un paliktu tur.

— Viens tur jau ir bijis… — kāds ietei­cās.

— Ja tam nebūs elektronsmadzeņu, tas va­rēs darboties pat tad, kad temperatūra pār­sniegs miljonu grādu. Vajadzīgs plazmas iz­starotājs, plazmai nekaitē zvaigžņu tempe­ratūras. Mākonis rīkosies tāpat kā iepriekš — mēģinās to nomākt, noskaņoties rezonansē ar vadības kontūriem, bet tur nekādu kon­tūru nebūs, nebūs nekā, tikai subnukleārā reakcija. Jo vairāk matērijas iesaistīsies re­akcija, jo tā kļūs straujāka. Šādā veidā var savākt vienkopus un anihilēt visu planētas nekrosfēru .

«Nekrosfēra .. .», nodomāja Rohans, «ahā, acīmredzot tāpēc, ka šie kristālfņi ir nedzīvi. Redz, ko nozīmē zinātnieki: vienmēr izgud­ros kādu jaunu, skaistu nosaukumu …»

— Man vislabāk patīk pašiznīcināšanās variants, — sacīja Jazons. — Bet kā jūs to iedomājaties?

— Nu, vispirms jāpanāk divu atsevišķu «mākoņsmadzeņu» konsolidācija, bet vēlāk jāizraisa sadursme starp tām — viss jāno­dara tā, lai ikviens mākonis atzītu otra kon­kurenci cīņā par eksistenci…

— Saprotu, bet kā jūs to domājat pa­veikt?

— Viegli jau nebūs, tomēr šada iespēja pastāv, ja vien mākonis ir tikai pseidosma- dzenes, tāta'd nav apveltīts ar spēju loģiski domāt…

— Tomēr drošāks ir planētu sistēmas vari­ants ar apstarojuma vidējā līmeņa pazeminā­šanu … — teica Sarners.

— Pietiks ar četriem ūdeņraža lādiņiem pa piecdesmit līdz simt megatonnām uz katru puslodi — kopā nepilni astoņi simti … Okeāna ūdeņi iztvaikojot palielinās mākoņu segu, pieaugs albedo un simbionti, vietsēži nevarēs piegādāt «mušiņām» enerģijas mi­nimumu, kas nepieciešams vairošanās proce­sam …

— Aprēķinu pamatā ir nepārbaudīti dati, — iebilda Jazons. Redzēdams, ka sācies speciālistu strīds, Rohans atkāpās no dur­vīm un aizgāja savu ceļu.

Viņš nebrauca vis ar liftu, bet atgriezās uz savu kajīti pa tērauda spirālkāpnēm, ku­ras parasti neviens neizmantoja. Ejot garām arvien augstāko klāju starpstāvu pārsegu­miem, viņš redzēja, kā remontcehā de Vrīsa komandas zibināja metināšanas aparātus ap melniem, nekustīgiem, lieliem arktaniem. Viņš paskatījās iztālēm -uz kuģa slimnīcas logu apaļajiem iluminatoriem, kuros vīdēja blāva, mēļa gaisma. Kāds ārsts baltā halātā bez trokšņa aizgāja pa gaiteni, viņam sekoja palīgautomāts, nesdams mirdzošu instru­mentu komplektu. Rohans pagāja garām tuk­šām un tumšām kopkajītēm, kluba telpām, bibliotēkai, līdz beidzot nokļuva savā stāvā; pagāja garām astrogatora kabīnei un apstā­jās pussolī, it kā vēlēdamies noklausīties arī komandiera sarunu, taču cauri durvju glu­dajai virsmai nebija dzirdama neviena skaņa, neizspraucās neviens gaismas stars, bet apaļie iluminatori bija cieši noslēgti, skrūves ar vara galviņām aizgrieztas līdz galam.

Tikai kabīnē viņš atkal sajuta nogurumu. Pleci noslīdēja, viņš smagi apsēdās uz ko­jas, noāva kurpes un atbalstīja galvu pret sakrustotajām rokām. Tā sēdēdams, viņš vērās naktsilampiņas vāji apgaismotajos griestos, kuru zilgano virsmu vidū šķēla plī­sums lakas segumā.

Ne jau pienākuma apziņas dzīts viņš kle­joja pa kuģi, ne tāpēc, ka viņu interesētu citu cilvēku sarunas un dzīve. Viņu vienkārši bie­dēja šādas nakts stundas, jo tad viņam prātā uzmācīgi uzpeldēja ainas, kuras viņš negri­bēja atcerēties. Visļaunākās no visām bija atmiņas par cilvēku, kuru viņš bija nonāvē­jis, nošāvis no niecīga attāluma tādēļ, lai tas nenonāvētu citus. Viņam bija tā jārīkojas, taču tāpēc tagad nekļuva vieglāk. Rohans zināja, ka atliek tikai nodzēst gaismu, lai atkal ieraudzītu šo skatu, ieraudzītu, ikā kāds cilvēks ar samocītu, tukšu smaidu soļo pakaļ Veira stobram, kas raustās viņa rokā, kā tas pārkāpj pāri uz akmeņiem gulošam miru­šam cilvēkam ar norautu roku … pārkāpj Jargam, kurš bija atgriezies, lai tik bezjē­dzīgi ietu bojā pēc tam, kad brīnumainā kārtā bija izglābies, l3et pēc sekundes arī viņa no­galinātājam bija lemts nogāzties uz mirušā ar saplēstu un uz krūtīm kūpošu kombine­zonu. Rohans veltīgi būtu pūlējies aizdzīt šo skatu, kas neatkarīgi no viņa gribas parādī­jās acu priekšā, viņš juta aso ozona smaržu, nosvīdušajās rokā's žņaudzītā laidņa karsto atgrūdienu un dzirdēja, kā smilkstēdami gau­doja cilvēki, kurus vēlāk elsdams pūzdams viņš bija stiepiis, lai sasietu kā labības kūļus, un atkal tuva, pazīstama sašautā cilvēka seja, kas pēkšņi bija kļuvusi it kā akla, sa­trieca viņu ar savu izmisīgā bezpalīdzīguma izteiksmi.

Kaut kas noklaudzēja — nokrita grāmata, ko viņš bija sācis lasīt vēl bāzē. Viņš bija ieli­cis starp lappusēm baltu papīra sloksni, bet ne­bija vēl izlasījis nevienu rindu — nebija va­ļas. Viņš ērtāk iekārtojās uz kojas. Iedomā­jās par stratēģiem, kuri tagad apsprieda mā­koņa iznīcināšanas plānus, un viņa lūpas saviebās nicinošā smīnā. «Tas viss ir bez­jēdzīgi, viss…», viņš domāja. «Viņi grib iz­nīcināt … un patiesībā mēs arī, mēs visi gribam to iznīcināt, bet-tik un tā nevienu neizglābsim. Planēta ir neapdzīvota, cilvē­kam uz tās nav ko meklēt. No kurienes tad šis niknums? Ir taču tā, it kā viņus būtu no­nāvējusi vētra vai zemestrīce. Nekāds apzi­nāts nolūks, neviena naidīga doma nav stā­jusies mums ceļā. Nedzīvs pašorganizācijas process … Vai ir vērts izšķiest visus spēkus un enerģiju, lai to iznīcinātu tikai tāpēc, ka sākumā esam to uzskatījuši par viltīgu ienaidnieku, kas vispirms slepus uzbrucis «Kondoram», bet pēc tam — mums? Cik tādu baismīgu, cilvēka saprašanai svešu parādību slēpj sevī Kosmoss? Vai mums visur jāiero­das ar iznīcinošu spēku uz kuģu klājiem, lai satriektu to visu, kas nesaskan ar mūsu do­māšanas veidu? Nekrosfēra — tā viņi to no­saukuši, tātad arī nekroevolūcija, nedzīvās matērijas evolūcija. Varbūt līriešiem būtu bijis kas sakāms, Regis III taču allradās viņu darbības rādiusā, varbūt viņi gribējuši to kolonizēt, kad viņu astrofiziķi paredzēja, ka Saule pārvērtīsies par Novu … varbūt tā bijusi viņu pēdējā cerība. Ja mēs būtu no­kļuvuši līdzīgā situācijā, mēs, protams, cīnī­tos, sagrautu šo melno kristālisko dzimumu, bet tā? … Parseka attālumā no bāzes, kuru savukārt šķir no Zemes ti'k daudz gaismas gadu, — kā vārdā mēs te īsti paliekam, zau­dēdami cilvēkus, kāpēc stratēģi caurām naktīm meklē vislabāko iznīcināšanas me­todi? Par atriebību taču nevar būt ne ru­nas …»