STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS

Neviens no vadības kabīnē esošajiem ne­pakustējās un pat neierunājās, bet neviens arī nevarēja apvaldīt atriebīga gandarījuma sajūtu: tas, ka tā bija nesaprātīga, nesama­zināja tās intensitāti. Varēja domāt, ka mā­konis beidzot sastapis sev cienīgu preti­nieku.

Jebkādi sakari ar «Ciklopu» uzbrukuma brīdī bija pārtrūkuši, un kopš šī mirkļa cil­vēki redzēja tikai to, ko caur septiņdesmit kilometru biezu virmojošas atmosfēras slāni pārraidīja lidojošās zondes ultraīsie viļņi. Pār cīņu, kas liesmoja slēgtajā aizā, uzzi­nāja arī ļaudis ārpus vadības kabīnes. Tā komandas daļa, kas bija nodarbināta ar alu­

mīnija barakas nojaukšanu, pameta darbu. Apvāršņa ziemeļaustrumu pamale iemirdzē­jās, it kā tur taisītos lekt otra saule, spēcī­gāka par to, kas atradās zenītā; taču drīz vien blāzmu apslāpēja dūmi, kas kā milzīga sēne izauga debesīs.

Tehniķiem, kas kontrolēja telezondes dar­bību, nācās to atvilkt atpakaļ no kaujas epi­centra un pacelt četru kilometru augstumā. Tikai tagad zonde atstāja nemitīgo eksplo­ziju radīto gaisa strāvojuma joslu. Nebija redzamas ne klintis, kas iejoza aizu, ne pin­kainās nogāzes, pat ne melnais mākonis, kurš bija no tām izlauzies. Ekrānus piepil­dīja lliesmojošu šķembu parabolu sašvīkoti uguns un dūmu mutuļi; zondes akustiskie , indikatori pārraidīja nepārtrauktu, te vājāku, te stiprāku dārdoņu, it kā ievērojamu konti­nenta daļu plosītu zemestrīce.

Likās dīvaini, ka drausmīgā cīņa joprojām vēl turpinās. Dažas desmit sekundes pēc tam, kad bija sācis darboties antimatērijas izstarotājs, aizas dibenam un visai «Cik­lopa» tuvākajai apkārtnei vajadzēja sasniegt kušanas temperatūru. Un patiesi, klintis no­sēdās, gāzās, pārvērtās par lavu un jau bija redzama tās sarkani mirdzošā straume, kas sāka vagot ceļu uz aizas izeju dažus kilo­metrus no kaujas degpunkta. Kādu brīdi Horpahs pārlika, vai tikai izstarotāju elek- tronizslēdzēji nav iesprūduši, jo likās neie­spējami, ka mākonis varētu vēl turpināt uz­brukumu tik graujošam pretiniekam, taču tas, kas parādījās ekrānā, kad pēc jaunas pa­vēles zonde pacēlās vēl augstāk, sasniedzot troposfēras robežu, pierādīja, ka viņš mal­dās.

Tagad redzeslauks aptvēra jau ap 40 kvad­rātkilometru. Šajā aizām izvagotajā terito­rijā sākās dīvaina rosme. Šķietami palēni­nātā tempā — tas gan nebija nekas cits kā novērošanas punkta attāluma sekas — no melniem izplūdumu plankumiem klātajām klinšu nogāzēm, no iegruvumiem un alām izšāvās jauni un jauni melni mutuļi, kas, lidojuma laikā savienodamies un koncentrē­damies, tiecās uz kaujas degpunktu. Dažas minūtes varēja likties, ka bez mitas krītošā tumšā lavīna apslāpēs atomuguni un ar savu masu nodzēsīs to, taču Horpahs zināia, kā­das enerģētiskas rezerves slēpjas cilvēku ro­kām uzbūvētajā briesmonī.

Apdullinošie, ne uz mirkli nerimstošie dārdi, kas nāca no skaļruņiem, piepildīja vadības kabīni; vienlaikus trīs kilometrus augstās liesmu mēles izspraucās cauri uz­brūkošo mākoņu blāķiem un sāka lēnām ro­tēt, izveidojot kaut ko līdzīgu ugunīgām sud­malām; veseli gaisa slāņi vibrēja un liecās no karstuma, kura centrs pēkšņi sāka pārvie­toties.

«Ciklops» nezināmu iemeslu dēļ tagad vir­zījās atmuguriski, un, ne mirkli nepārtrauk­dams cīņu, lēnām atkāpās uz aizas izeju. Varbūt tā elektronsmadzenes rēķinājās ar to, ka atomsprādzieni iedragās nogāžu pamatus, tās nogrūs uz mašīnas, un, pat ja pēdējai izdotos palikt neskartai, manevrēšana tomēr būtu apgrūtināta. Tā vai citādi, «Ciklops» cīnīdamies centās izspraukties brīvākā lau­kumā, un mutuļojošās liesmu brāzmās vairs nebija izšķirams, kura ir tā izstarotāju uguns un kura — ugunsgrēka liesmas, kas — mākoņa atliekas un kas — grūstošo klinšu smaiļu putekļi.

Šķita, ka kataklizmas apmēri jau sasnie­guši kulmināciju. Taču nākamajā mirklī no­tika kaut kas neticams. Ainava ekrānā uz­liesmoja, iezaigojās baismīgā, žilbinošā bal­tumā, pārklājās ar miljarda sprādzienu rētām, un jauns antimatērijas uzplūds iznīci­nāja visu ap «Ciklopu» — gaisu, klinšu šķembas, tvaikus, gāzes un dūmus. Tas viss, pārvērties par viscietāko starojumu, sašķe­ļot aizu uz pusēm, kilometra garumā ieskāva mākoni anihilācijas apkampienos un uz­sprāga gaisā, it kā katastrofā būtu izgrūstas pašas planētas iekšas.

«Neuzvaramais», kuru no šī baismīgā trie­ciena epicentra šķīra septiņdesmit kilometru, salīgojās, seismiskie viļņi aizvēlās pāri tuk­snesim, ekspedīcijas transportieri un pie no­brauktuves stāvošie energoboti izkustējās no savām vietām, bet pēc dažām minūtēm no kalniem rēkdams atlidoja blīvs viesulis, ar acumirklīgu kvēli apsvilināja sejas cilvēkiem, kuri meklēja patvērumu aiz mašīnām, un, uz­vandījis virmojošu smilšu sienu, aiztraucās tālāk, uz bezgalīgo tuksnesi.

Acīmredzot kāda šķemba bija trāpījusi pa televīzijas zondi, kaut gan tobrīd tā atradās trīspadsmit kilometru no kataklizmas cen­tra. Sakari nepārtrūka, bet ievērojami paslik­tinājās attēls, ko bieži izkropļoja traucējumu švīkas. Pagaja minūte, un, dūmiem mazliet izklīstot, Rohans, sasprindzinājis redzi, ieraudzīja cīņas nākamo etapu.

Tā nebija beigusies, kā viņš nule bija do­mājis. Ja uzbrucēji būtu bijušas dzīvas būt­nes, slaktiņš droši vien būtu piespiedis nāka­mās ierindas atkāpties vai vismaz apstāties pie liesmojošās elles vārtiem. Bet te nedzī­vais cīnījās ar nedzīvo, atomuguns neapsīka, tā tikai pārveidojās un mainīja galvenā trie­ciena virzienu. Un tad Rohans pirmo reizi saprata vai, drīzāk gan, neskaidri nojauta, kā vajadzēja izskatīties kaujām, kuras reiz bija risinājušās uz tuksnešainā Regis III un kurās vieni roboti sagrāva un sašķaidīja ci­tus, kādas atlases formas izmantoja ne­dzīvā evolūcija un ko nozīmēja Laudas vārdi, ka pseidokukaiņi uzvarējuši, būdami visla­bāk pielāgojušies. Vienlaikus viņam iešāvās prātā doma, ka kaut kas līdzīgs kādreiz šeit jau būs noticis, ka nedzīvajai, neiznīcināma­jai, ar saules enerģiju biljonos kristāliņu fiksētajai mākoņa atmiņai jāsatur zināšanas par šādām sadursmēm, ka tieši ar līdzīgiem vientuļiem vienpatņiem, labi bruņotiem mil­žiem, ar robotu ģints atommamutiem pirms daudziem daudziem gadsimtiem nācies tikt galā šiem nedzīvajiem nieciņiem, kuri šķie­tami nebija nekas, salīdzinot ar visu iznī­cinošām izlāžu liesmām, kas spēja sašķelt klintis. Un ka tas, kas ļāva viņiem saglabā­ties un pārvērta šo milzu briesmoņu bruņu- plāksnes sarūsējušos lūžņos, kuri mētājās plašajā tuksnesī, smiltīm apbērtos kādreiz precīzo elcktromehānismu ģindeņos, — ka tas nav nekas cits kā neticama, vārdā ne­nosaucama drosme, ja vien šo vārdu varēja lietot attiecībā ,uz titāniskā mākoņa kristāli- ņiem. Bet kādu gan citu vārdu te varēja rast…? Un, pašam neapzinoties, Rohans, Vērodams mākoņa tālāko darbību un skatī­dams līdzšinējās hekatombas, nespēja attu­rēties ,no apbrīna …

Jā, mākonis turpināja uzbrukumu. Tagad virs tā rēgojās tikai atsevišķas visaugstākās klinšu smailes. Viiss cits, visa kalnu un aizu zeme pazuda melnu viļņu vālos, kas koncen­triski traucās no visām apvāršņa pusēm, lai gāztos liesmojošajā piltuvē, kuras centrā at­radās aiz vibrējoša sakaitēta aizsega nere­dzamais «Ciklops». Šis šķietami bezjēdzī­gais, ar milzu zaudējumiem apmaksātais spie­diens tomēr nebija gluži bez izredzēm uz panākumiem.

Rohans un visi pārējie, tagad jau bezspē­cīgi raudzīdamies vadības kabīnes ekrānā, bija skaidrībā par to. «Ciklopa» enerģētis­kās rezerves praktiski bija neizsmeļamas, taču, turpinoties anihitl ācijas ugunij, par spīti varenajiem drošinātājiem, par spīti antiradiācijas atstarotājiem segumiem izstarotājs uztvēra kādu sīksīku zvaigžņu temperatūras daļiņu, tā atgriezās uz savu avotu, un mašī­nas iekšām vajadzēja arvien vairāk sakarst. Tāpēc arī uzbrukums tika turpināts ar tādu niknumu, tāpēc tas sākās no visām pusēm uzreiz. Jo tuvāk bruņu pārvalkiem notika kārtējās sadursmes ar iznīcībā lidojošo kris­tāliņu krusu, jo vairāk sakarsa aparatūra. Neviens cilvēks jau sen nebūtu varējis iztu­rēt «Ciklopa» kabīnē, iespējams, ka mašīnas keramita bruņas jau kvēloja sarkanas kā ķirši — bet viņi redzēja tikai zem dūmu kupola pulsējošu gaišzilu uguns kamolu, kas lēnām, soli pa solim vēlās atpakaļ uz aizas izeju, tā ka mākoņa pirmā uzbrukuma vieta tagad atradās trīs kilometrus uz ziemeļiem, atsegdama savu šausminošo, izkveldēto, izdedžu un lavas slāņiem klāto virsmu, ar pārpelnojušos brikšņu atliekām, kas no­karājās no sakapātajām klintīm, un tajās iestrēgušām metāla gubām, ko bija ķēris kristāliņu termiskais trie­ciens.