STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS

— Galvenais Inženieris aizstās mani, — Horpahs sacīja, — bet jūs, kungi, es palūgšu nobraukt lejā.

Rohans pamodās no aukstuma. Pusneapzi- nāti viņš sarāvās zem segas un, iespiedis galvu spilvenā, mēģināja apsegt seju ar ro­kām, taču sala arvien vairāk. Viņš zināja, ka jāpamostas, bet nez kāpēc centās šo brīdi attālināt, beidzot strauji piecēlās un apsēdās uz kojas pilnīgā tumsā. Ledaina vēsma iepūta tieši sejā. Taustīdamies viņš uzrausās kājās un, klusu lādēdamies, meklēja klimatizatoru, kuru, likdamies gulēt bija pilnīgi izslēdzis, tāpēc ka bija neizturami smacīgi.

Gaiss mazajā kajītē sasila lēnām, bet Ro­hans, atlaidies zem segas, nevarēja vairs aiz­migt. Palūkojies rokas pulksteņa spīdošajā ciparnīcā, viņš redzēja, ka bija trīs pēc kuģa laika, un nikns nodomāja: «Atkal tikai trīs stundas miega.» Vēl arvien sala. Apspriede bija ieilgusi, viņi izklīda ap pusnakti. «Tik daudz tukšas pļāpāšanas,» Rohans nodo­māja. Tagad, šajā tumsā, viņš dotu nezin ko, lai atkal atrastos bāzē, lai nekā nezinātu par šo nolādēto Regis III, par tās mironīgajiem un rafinētajiem rēgiem. Vairums stratēģu ieteica iziet orbītā, vienīgi Galvenais Inže­nieris un Galvenais Fiziķis jau pašā sākumā piekrita Horpaham, ka esot jāpaliek, cik ilgi vien būs iespējams. Izredzes atrast četrus pazudušos Regnara grupas cilvēkus bija var­būt viens pret simttūkstoti, varbūt vēl mazā­kas. Ja viņi nebija gājuši bojā jau agrāk, tad tikai prāvais attālums no kaujas vietas būs viņus paglābis no atomkaujas elles. Ro­hans daudz būtu devis, lai pārliecinātos, ka astrogators nestartē vienīgi viņu dēļ. Iespē­jams, ka te sava nozīme bija arī citiem ap­svērumiem. Tas viss izskatījās citādi šeit, un pavisam citādi tas izklausītos, ietverts ziņojuma sausajos vārdos, bāzes rāmajā gaismā, kur nāktos pateikt, ka ir gājusi bojā puse no ekspedīcijas mašīnām, ka «Neuzva­ramā» galvenais ierocis — «Ciklops» ar anti- matērijas izstarotāju — kopš šī brīža kļuvis par papildu briesmām ikvienam kuģim, kas nolaidīsies uz planētas, ka seši cilvēki kri­tuši un turklāt puse komandas ir slima un ilgus gadus, bet varbūt pat nekad nevarēs do­ties kosmiskajos lidojumos. Bet, kad cilvēki, mašīnas un vislabākā aparatūra bija zau­dēta, tad viņi metušies bēgt — jo kas gan cits tagad bija atkāpšanās, ja ne parasta bēgšana — no mikroskopiskajiem kristāli- ņiem, ko bija radījusi maza tuksnešaina pla­nēta, no nedzīvā mantojuma, ko atstājusi līriešu civilizācija, kuru Zemes civilizācija jau tik sen apsteigusi! Bet vai Horpahs bija cilvēks, kas ievērotu šādus apsvērumus? Var­būt viņš pats lāgā nezināja, kāpēc nestartē? Varbūt astrogators uz kaut ko cerēja? Bet uz ko?

Tiesa — biologi pierādīja, ka nedzīvos ku­kaiņus iespējams uzvarēt ar viņu pašu iero­čiem. Ja šī suga savā attīstībā ir progresē­jusi, tie sprieda, tad varētu pārņemt savā ziņā tās turpmāko evolūciju. Vispirms vaja­dzētu noķert pēc iespējas vairāk kristāliņu un izraisīt tajos noteiktas mutācijas, noteikta tipa pārmantojamas izmaiņas, kas vairošanās gaitā pārietu uz nākošajām paaudzēm un pa­darītu nekaitīgu visu šo kristāla rasi. Tām vajadzētu būt ļoti īpatnējām izmaiņām, tā­dām, kas dotu jūtamu labumu un vienlaikus radītu šai jaunajai sugai, šai varietātei kādu Ahileja papēdi, vājo punktu, kur to varētu nāvīgi ievainot. Bet vispār tā bija tipiska teorētiķu spriedelēšana: viņiem nebija nekā­das jēgas par to, kādām vajadzētu būt šīm mutācijām, šīm izmaiņām, kā tās īstenot, kā noķert lielu daudzumu šo nolādēto kristāliņu, neizraisot jaunu kauju, kurā paši varētu ciest vēl briesmīgāku sakāvi nekā vakarējā. Un pat ja viss izdotos, tad cik ilgi būtu jā­gaida šīs turpmākās evolūcijas efekts? Ne jau nu dienu un arī ne nedēļu. Nu tad ka?

Viņiem vajadzētu riņķot ap Regis III kā karuselī gadu, divus, varbūt pat desmit? Tam visam nebija nekādas jēgas. Rohans juta, ka ar klimatizatoru pāršāvis pār strīpu: tagad atkal bija pārāk karsts. Viņš nometa segu, piecēlās, nomazgājās, ātri saģērbās un iz­gāja ārā.

Lifta nebija. Rohans izsauca to. Gaidī­dams indikatora lēkājošo uguntiņu puskrēslā un juzdams visu negulēto nakšu un sa­springto dienu smagumu, cauri asins šalko­ņai deniņos viņš ieklausījās kuģa nakts klu­sumā. Reizēm kaut kas ieburbuļojās neredza­majās caurulēs, no zemākajiem klājiem at- plūda tukšgaitā strādājošo dzinēju apslāpētā duna, jo tie aizvien vēl bija pilnā starta gata­vībā. Sausa vēsma ar metālisku piegaršu plūda no vertikālajām šahtām abpus plat­formai, uz kuras viņš stāvēja. Durvis pašķi­rās, Rohans iekāpa liftā. Astotaja slava viņš izkāpa. Šeit zilu spuldzīšu virtenes apgaismo­tais gaitenis līkumoja līdztekus kuģa korpusa līnijai. Tā viņš gāja, pats nezinādams kurp, mehāniski cilādams kājas, pārkāpdams her­mētisko šķērssienu augstos sliekšņus, lidz pamanīja galvenā reaktora apkalpes darbi­nieku ēnas. Telpa bija tumša, mirdzēja tikai indikatoru uguntiņas pultīs. Cilvēki sēdēja zem tām saliekamos atzveltnes krēslos.

— Viņi ir miruši, — kāds sacīja. Rohans nepazina runātāju. — Saderēsim? Piecu jū­džu rādiusā bija tūkstoš rentgenu. Viņu vairs nav. Vari būt mierīgs.

— Bet kālab tad mēs te tupam? — norūca cits. Nevis pēc balss, bet gan pēc vietas, kur tas sēdēja — pie gravimetriskās kontroles—, Rohans noprata, ka tas ir bocmanis Blanks.

— Tāpēc, ka vecais negrib atgriezties.

— Bet tu būtu atgriezies?

— Nu ko gan citu?

Te bija silts un gaisā vēdīja tā īpatnējā smarža, mākslīgais skuju aromāts, ar kuru klimatizatori pūlējās apslāpēt smaku, ko sa­silstot izplata plastmasas un apšuves tē­rauda plāksnes. Rezultātā radās maisījums, kapi ārpus astotā stāva neatrast līdzīgu. Ro­hans stāvēja tā, ka sēdošie viņu neredzēja, ar muguru atspiedies pret šķērssienas putu­plasta tapsējumu. Ne jau tāpēc, ka viņš būtu mēģinājis slēpties: vienkārši viņam negribē­jās iejaukties sarunā.

— Tas var pienākt tagad … — pēc īsa klusuma brīža kāds ieteicās. Runātāja seja, pa pusei dzeltena, pa pusei sārta atblāzmā, ko meta zibošās kontrolspuldzītes, ar kurām reaktora siena šķita raugāmies zem tās sa- kumpušajos cilvēkos, parādījās uz mirkli, kad viņš paliecās uz priekšu. Rohans, tāpat kā visi pārējie, uzreiz aptvēra, par ko tiek runāts. , >

— Mums ir (lauks un radiolokators, — laiski norūca bocmanis.

— Ko tev līdzēs lauks, kad «Ciklops» pie­nāks tik tuvu, ka šāviņa jauda sasniegs bili- ergu.

— Radiolokators to nepieļaus.

— Tu man to saki? Es taču pazīstu to ka savu kabatu.

— Nu un tad?

— Tam taču ir antilokators. Traucējošas sistēmas .. .

— Bet tas taču ir izgājis no ierindas. Elek­triskais plānprātiņš …

— Neko teikt, plānprātiņš. Vai tu biji va­dības kabīnē?

— Nē. Es biju šeit.

— Nu tātad. Bet es biju. Zēl, ka tu nere­dzēji, kā tas sašāva mūsu zondes.

— Kā tad tā? Vai tas nozīmē, ka viņi'to pārprogrammējuši? Ka viņi to kontrolē?

«Visi saka «viņi»,» Rohans nodomāja. «It kā tās tiešām būtu dzīvas, saprātīgas būt­nes …»

— Ta protons viņu zina. Runā, ka esot pārtrūkuši sakari.

.— Tad kālab lai tas šautu uz mums?

Atkal iestājās klusums.

— Vai nav zināms, kur tas ir? — iejautā­jās cilvēks, kurš nebija bijis vadības kabīnē.