STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS

Nekad viņam nebija ienācis prātā paintere­sēties, kāpēc astrogatora kabīnē nav nekā personiska, neviena no šiem sīkajiem, reizēm jocīgajiem vai arī naivajiem priekšmetiem, ku­rus cilvēki ņem līdz Visumā kā .atmiņu no bērnības vai mājām. Sajā mirklī viņam likās, ka ir sapratis, kālab Horpaham nav nekā, kālab pie sienām nav vecu fotogrāfiju, kas rādītu uz Zemes palikušo tuvinieku sejas. Viņam nekas tāds nebija vajadzīgs, jo viņš viss bija šeit un Zeme nebija viņa mājas. Bet varbūt viņš nožēloja to tagad, pirmo reizi dzīvē? Viņa smagie kamieši, skausts un rokas neļāva manīt vecumu. Veca bija tikai āda uz rokām; tā bija sarepējusi un, it kā pati negribēdama, krunkojās uz pirkstu (kauliņiem; tā bālēja, kad Horpahs iztaisnoja pirkstus un ar šķietami vienaldzīgu un gur­denu interesi lūkojās, kā tie viegli dreb, it kā konstatēdams kaut ko tādu, kas līdz šim viņam bijis svešs. Rohans negribēja to re­dzēt. Taču komandieris, viegli piešķiebis galvu, ielūkojās viņam acīs un ar gandrīz vai kautru smaidu nomurmināja:

— Esmu pārsālījis, vai ne?

Rohanu samulsināja ne tik daudz šie vārdi, kā tonis, kādā tie tika teikti, un visa astro­gatora izturēšanās. Viņš neatbildēja un pa­lika stāvot, bet Horpahs, ar plato delnu no­glāstījis spalvainās krūtis, piebilda:

— Varbūt tā ir pat labāk.

Un pēc dažām sekundēm ar viņam nepa­rastu atklātību:

— Es nezināju, ko iesākt…

Šajos vārdos bija kaut kas satriecošs. Rohans tā kā būtu zinājis, ka astrogators jau kopš vairākām dienām ir tikpat bezspē­cīgs kā viņi visi, bet šajā mirklī viņš ap- jauda, ka tā nebija taisnība, jo sirds dziļumos ticēja, ka astrogators redz par dažiem gājie­niem tālāk nekā jebkurš cits, tāpēc ka tā tam ir jābūt. Un, lūk, pēkšņi viņam atklājās komandiera dvēseles patiesā būtība, atklājās it kā divkārši, tāpēc ka viņš skatīja puskailo Horpaha torsu, šo nogurušo ķermeni ar dre­bošām rokām, kura eksistēšanu viņš līdz šim nebija īsteni apjaudis, un vienlaikus izdzirda vārdus, kas apstiprināja šī atklājuma patie­sīgumu.

— Sēdies, Rohan, — sacīja komandieris. Rohans apsēdās. Horpahs piecēlās, piegāja pie mazgājamās ierīces, apšļāca ar ūdeni seju un kaklu, ātri noslaucījās, uzvilka blūzi, sapogāja to un atsēdās viņam pretī. Raudzī­damies viņā ar savām gaišajām, vienmēr it kā stiprā vējā viegli asarojošām acīm, astro­gators vienaldzīgi pavaicāja:

— Kā īsti ir ar tavu … imunitāti? Vai tevi izmeklēja?

«Tātad tik vien,» Rohans nodomāja. Viņš nokrekšķināja.

— Jā, ārsti mani izmeklēja, bet neko neat­rada. Droši vien Saksam bijusi taisnība par to stuporu.

— Nu jā. Neko vairāk viņi neteica?

— Man nē. Bet dzirdēju … Viņi esot sprie­duši par to, kāpēc mākonis uzbrūk cilvēkam tikai vienu reizi, bet pēc tam pamet to lik­teņa varā.

— Tas ir interesanti. Un kas tālāk?

— Lauda uzskata, ka mākonis atšķir nor­mālos no satriektajiem pēc smadzeņu elek­triskās aktivitātes starpības. Satriektajam smadzeņu aktivitāte ir tāda kā jaunpiedzi- mušajam. Katrā ziņā ļoti līdzīga. Un arī tādā apstulbinājumā, kādā es atrados, aina ir diez­gan līdzīga. Sakss domā, ka varētu izgatavot smalku metāla tīkliņu un paslēpt to matos… tīkliņš emitētu vājus impulsus, tieši tādus-kā satriektā smadzenes. Tas būtu kaut kas līdzīgs pasaku brīnumcepurei. Un tā varētu paslēpties no mākoņa. Lai gan tas ir tikai minējums. Nav zināms, vai izdotos. Viņi gri­bētu izdarīt dažus eksperimentus. Tomēr vi­ņiem nav pietiekami daudz kristāliņu — bez tam arī tos, kuri bija jāsavāc «Ciklopam», mēs neesam dabūjuši…

— Nu labi, — astrogators nopūtās. —' Ne jau par to es gribēju ar 'tevi runāt… Tas, ko mēs pateiksim viens otram, paliks starp mums. Labi?

— Labi, — lēnām sacīja Rohans, un sa­sprindzinājums atgriezās. Astrogators tagad vairs nelūkojās viņā, it kā tam būtu grūti iesākt.

— Neesmu vēl pieņēmis lēmumu, — tas piepeši sacīja. — Cits manā vietā būtu zīlē­jis, sviezdams gaisā monētu. Atgriezties —neatgriezties … Bet es negribu. Es zinu, cik bieži tu man nepiekriti…

Rohans pavēra muti, bet Horpahs ar vieglu rokas mājienu viņu atturēja.

— Nē, nē . .. Tagad nu tev ir izdevība. Es tev to dodu. Tu izšķirsi pats. Darīšu, kā tu teiksi.

Horpahs paraudzījās viņā un tūlīt paslēpa acis aiz smagajiem plakstiem.

— Kā tā … es? — nošļupstēja Rohans. Visu viņš bija gaidījis, tikai ne to.

— Jā, tieši tu. Protams, mēs "esam vienoju­šies: tas paliks starp mums. Tu pieņemsi lē­mumu, es to īstenošu. Es atbildēšu par to bāzei. Pieņemami noteikumi, vai ne?

— Jūs to sakāt… nopietni? — Rohans pa­jautāja, tikai lai iegūtu laiku, jo viņš jau tāpat zināja, ka viss ir tiesa.

— Jā. Ja es tevi nepazītu, es dotu tev laiku. Bet zinu, ka tu staigā un domā savas domas … ka jau sen esi pieņēmis lēmumu … bet es varbūt nebūtu varējis to no tevis iz­spiest. Tāpēc tu pateiksi man šeit, tūlīt. Jo tā ir pavēle. Uz brīdi tu' kļūsi par «Neuzva­ramā» komandieri… Negribi uzreiz? Labi. Dodu tev minūti laika.

Horpahs piecēlās, piegāja pie mazgājamās ierīces, paberzēja ar roku vaigus, tā ka zem pirkstiem nočirkstēja sirmie bārdas rugāji un, it kā nekas nebūtu noticis, sāka skūties ar elektrisko skuvekli. Viņš skatījās spoguilī.

Rohans redzēja un vienlaikus neredzēja viņu. Pirmais, ko viņš juta, bija dusmas uz Horpahu, kurš bija rīkojies tik nesaudzīgi, dodams viņam tiesības vai patiesībā uzdo­dams izšķirt, saistīdams viņu ar godavārdu un vienlaikus jau iepriekš uzņemdamies visu atbildību. Rohans pazina viņu pietiekami labi, lai zinātu, ka viss jau bija iepriekš pār­domāts un tagad vairs nemaināms. Sekun­des skrēja, vajadzēja kaut ko teikt, pēc brīža, tūlīt, bet viņš neko nezināja. Visi argumenti, kurus viņš tik labprāt būtu ietriecis astroga­tor am sejā, kurus viņš bija kārtojis kā dzelzs ķieģeļus nakts pārdomu stundās, pēkšņi pa­zuda. četri cilvēki bija gājuši bojā — gan­drīz notēikti. Ja ne šis «gandrīz», neko neva­jadzētu apsvērt, pārdomāt, viņi vienkārši rīt­ausmā aizlidotu. Bet tagad šis «gandrīz» sāka augt. Kamēr līdzās bija Horpahs, Ro­hans uzskatīja, ka viņiem nekavējoties jā­startē. Taču tagad juta, ka šādu pavēli ne­dabūs pār lūpām. Viņš zināja, ka tas būtu nevis pasākuma «Regis» noslēgums, bet gan tā sākums. Tam nebija nekā kopēja ar atbil­dību bāzes priekšā. Šie četri cilvēki būtu pa­likuši uz kuģa, un nekad vairs nebūtu tā, kā bija agrāk. Komanda gribēja atgriezties. Viņš atcerējās savu nakts ceļojumu un saprata, ka pēc kāda laika par to sāktu domāt un pēc tam runāt. Cilvēki būtu teikuši: «Redzat? Viņš pameta četrus cilvēkus un startēja.» Un nekas, izņemot to, netiktu ievērots. Ikvienam cilvēkam vajadzēja zināt, ka citi to neat­stās — nekādos apstākļos. Ka var zaudēt visu, bet komandai jābūt uz kuģa klāja —dzīvai vai mirušai. Šī principa reglamentā nebija. Bet, ja šis princips netiktu ievērots, tad neviens nevarētu lidot.

— Nu? — sacīja Horpahs, nolikdams sku- vekli pie malas un atsēzdamies viņam pretī.

Rohans aplaizīja lūpas:

— Jāpamēģina …

— Kas?

— Uzmeklet viņus …

Tas bija noticis. Viņš zināja, ka astroga­tors nepretosies. Tagad patiesībā Rohans bija pilnīgi pārliecināts, ka Horpahs tieši uz to bija cerējis, ka rīkojies tā tīšuprāt. Vai tādēļ, lai neriskētu viens?