STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS

Ja Horpahs būtu še, Rohans tagad pa­teiktu tam visu. «Cik smieklīga un neprātīga ir šī «iekarošana par katru cenu», šis «cil­vēka heroiskais spīts», šī vēlēšanās atriebt biedru nāvi, kuri gājuši bojā, tāpēc ka tikuši sūtīti nāvē… Mēs vienkārši bijām nepiesar­dzīgi, pārmērīgi uzticējāmies mūsu izstaro- tājiem un indikatoriem, esam pieļāvuši' -kļū­das un izbaudām to sekas. Mēs, tikai mes esam vainīgi.»

Tā viņš domāja, aizvēris acis, kas sūrstēja pat vājajā gaismā, it kā zem plakstiem būtu piebirušas smiltis. Cilvēks — viņš šobrīd to saprata bez vārdiem — vēl nav pacēlies pie­nācīgos augstumos, vēl nav izpelnījies ga- laktocentrisku stāvokli, kuru pats nosaucis šai skanīgajā vārdā un kura būtība nav vis meklēt sev līdzīgus un tikai tādus saprast, bet gan neiejaukties cilvēkiem svešās lietās. Sagrābt, apgūt tukšumu, kāpēc gan ne, bet neuzbrukt tam, kas pastāv, kas miljonu gadu laikā izveidojis pats savu, nevienam un ne­kam, izņemot radiācijas un materiālos spēkus, nepakļautu eksistences līdzsvaru, darbīgas, aktīvas eksistences, kas nav ne labāka, ne- sliktāka par olbaltumvielu savienojumu eksistenci, kurus sauc par dzīvniekiem vai cilvēkiem.

Tieši šai brīdi, kad Rohans tik dziļi izjuta šo ikvienas pastāvošās formas galakto- centriskās vissaprašanas cildenumu, viņu kā adata, kas uzdūrusies uz nerva, sa­trauca trauksmes sirēnu spalgie kau­cieni.

Viss, par ko vēl pirms sekundes viņš bija domājis, pazuda, to aizmēza uzmācīga skaņa, kas pildīja visus klājus. Nākamajā mirklī viņš izlēca gaitenī un skrēja līdz ar citiem gurdenu soļu smagajā ritmā, sajuzdams biedru karsto elpu. Vēl nesasniedzis liftu, viņš apjauda — turklāt nevis ar kādu sajūtu un pat ne ar visu ķermeni, bet it kā ar kuģa korpusu, par kura molekulu viņš bija kļu­vis, — triecienu, kas šķietami gan bija ļoti tāls un vājš, bet caurstrāvoja kreisera kor­pusu no pakaļgala sprauslām līdz pat priekšgaliam, ne ar ko nesalīdzināma spēka triecienu, kuru — arī to viņš sajuta — uz­ņēma un elastīgi atvairīja kaut kas vēl lie­lāks par «Neuzvaramo».

— Tas ir viņš! Tas ir viņš! — varēja dzir­dēt skrejošu cilvēku kliedzienus. Viņi cits pēc cita pazuda liftos, durvis sīcot sabīdījās, cil­vēki, nevarēdami sagaidīt savu rindu, dār­dināja pa spirāļu kāpnēm, bet cauri balsu un saucienu jūklim, bocmaņu svilpieniem, at­kārtotām trauksmes sirēnu skaņām un soļu dārdiem no augšējā klāja izlauzās otrs, ne­skanīgs, bet jo varenāks nākošā trāpījuma trieciens. Gaiteņa spuldzes nomirkšķināja un atkal iemirdzējās. Rohans nekad nebija do­mājis, kar lifts var braukt tik iilgi. Viņš stā­vēja, pat neapzinādamies, ka aizvien vēl ar visu spēku spiež pogu. bet viņam līdzās bija palicis vairs tikai viens cilvēks, — kibernē- tiķis Livins. Lifts apstājās, un, izlēkdams no tā, Rohans saklausīja vissmalkāko svilpienu, kādu vien varēja iedomāties, tā augstākie reģistri — viņš to zināja — cilvēka ausij vairs nebija uztverami. Likās, ka pēkšņi ievaidējās visi kreisera titāna spraišļi. Viņš atrāva vadības kabīnes durvis, sapratis, ka «Neuzvaramais» atbildējis uz uguni ar uguni.

Tās tad patiesībā arī bija kaujas beigas. Ekrāna priekšā, melns un liels uz tā zaigo­jošā fona, stāvēja astrogators; augšējās spul­dzes bija izdzēstas, varbūt tīšuprāt — bet cauri švīkām, kas, aizmiglodamas visu re­dzeslauku, ņirbēja pa ekrānu no augšas uz leju, apakšā skardama zemi, augšā gigan­tiska, vēderaina, uz visām pusēm izgrūzdama bumbuļainus izaugumus, rēgojās šķietami pavisam nekustīga sprādziena sēne, kas bija sašķēlusi atomos un iznīcinājusi «Ciklopu» uz trīskāršā spēka lauka robe­žas. Gaisā vēl virmoja gaistošās eksplo­zijas drausmīgās, stiklainās trīsas, caur kurām bija dzirdama tehniķa vienmuļā balss:

— Divdesmit tūkstoši seši simti nulles punktā … deviņi tūkstoši astoņi simti peri­metrā … tūkstoš četri simti divdesmit divi laukā …

— Mums ir tūkstoš četrsimt divdesmit rentgenu laukā, tas nozīmē, ka starojums iz­lauzies cauri spēka barjerai… — saprata Rohans. Viņš nebija zinājis, ka tas ir iespē­jams. Bet, palūkojies uz jaudas sadales cen­trālo puilti, viņš saprata, kādu lādiņu bija lietojis astrogators. Ar šādu enerģijas re­zervi varētu uzvārīt vidēja lieluma jūru. Pro­tams, Horpahs negribēja riskēt, šaudams at­kārtoti. Varbūt viņš bija pārspīlējis, bet vis­maz tagad viņiem bija palicis tikai viens pretinieks.

Pa tam ekrānos risinājās neparasta izrāde: sprogainā un vienlaikus ziedkāposta galvai līdzīgā sēnes virsma liesmoja visās varavīk­snes krāsās, sākot no sidrabaini zaļiem un beidzot ar dziļi purpursarkaniem un karmīn­sarkaniem toņiem. Tuksnesis — Rohans to pamanīja tikai tagad — vispār nebija re­dzams; kā bieza migla to aizklāja vairāku desmitu metru augstumā uzsviestās smiltis, kas tā arī palika, bangodamas, it kā pārvēr­tušās par īstu jūru. Bet tehniķis joprojām turpināja nolasījumus:

— Deviņpadsmit tūkstošu nulles punktā … astoņi tūkstoši seši simti perimetrā .. . tūk­stoš un simt divi laukā …

Pār «Ciklopu» gūtā uzvara tika uzņemta ar nāves klusumu. Un kā gan citādi: triumfs par pašu vienības, turklāt par visspēcīgākās vienības sagrāvi nav diezkādu svinību cie­nīgs. Cilvēki sāka izklīst, bet sprādziena sēne turpināja augt atmosfērā, lai pēkšņi augšā uzliesmotu otrā krāsu gammā, šoreiz vēl zem apvāršņa esošās saules staros. Sprādziena sēne izlauzās cauri ledaino spalvu mākoņu visaugstākajiem .slāņiem uin augstu virs tiem pārvērtās par mēļi zeltainu, dzintardzeiltenu un platīnsudrabainu; no ekrāniem šis mir­dzums viļņiem izplatījās pa visu vadības ka­bīni, kas laistījās, it kā kāds uz balti emal­jētajām pultīm būtu sajaucis visas Zemes ziedu krāsas.

Rohans pabrīnījās vēlreiz, ieraudzījis Hor- paha tērpu. Astrogators bija mētelī — tai pašā sniegbaltajā svētku mētelī, ko pēdējo reizi viņš bija redzējis tam mugurā atvadu svinību laikā bāzē. Droši vien Horpahs bija pakampis pirmo apģērba gabalu, kas bija pa­trāpījies pie rokas. Viņš stāvēja, iebāzis ro­kas kabatās, izpūrušiem sirmiem matiem deniņos, un pārlaida skatienu pār klāteso­šajiem.

— Kolēģi Rohan, — viņš ierunājās negai­dīti maigā bailsī, — lūdzu, pie manis.

Rohans pienāca un instinktīvi izslējās, bet tad astrogators pagriezās un devās uz durvju pusi. Tā viņi gāja viens aiz otra pa gaiteni, bet pa ventilācijas šahtām sūknētā gaisa šalkoņā bija dzirdama dobja un it kā dus­mīga cilvēku du«dināšana, kas pildīja zemā­kos stāvus.

Rohans iegāja astrogatora kajītē, nebūdams pārsteigts par aicinājumu. Viņam gan tur bija nācies būt reti, bet toreiz, kad viņš viens pats atgriezās no aizas uz bāzi krāterī, Hor­pahs bija viņu atsaucis uz «Neuzvaramo» un pieņēmis tieši savā kabīnē. Sāds uzaicinā­jums visumā nesolīja nekā laba. Tiesa gan, Rohans toreiz bija pārāk satriekts par kata­strofu aizā, lai bītos astrogatora dusmu. Bez tam pēdējais nebija viņam izteicis nevienu pārmetumu, vienīgi ļoti sīki iztaujājis, kā­dos apstākļos noticis mākoņa uzbrukums. Sarunā bija piedalījies doktors Sakss, kurš domāja, ka Rohans izglābies tāpēc, ka viņu bija pārņēmis «stupors», apstulbinājums, kas nomācis smadzeņu elektrisko darbību, tā ka mākonis noturējis viņu par jau nekaitīgu, par vienu no satriektajiem. Attiecībā uz Jargu neirofiziolo