STAŅISLAVS LEMS - NEUZVARAMAIS

Horpahs lika izslēgt apdullinoši dārdošos skaļruņus un pajautāja Jazonam, kas notiks, kad temperatūra «Ciklopā» pārsniegs elektronsmadzeņu izturības robežu.

Zinātnieks ne mirkli nekavējās ar atbildi:

— Izstarotājs tiks izslēgts.

— Bet spēka lauks?

— Lauks ne.

Uguns kauja jau pārvietojās uz līdzenumu aizas izejas priekšā. Piķa okeāns vārījās, bangoja, meta virpuļus un ellišķīgām brāz­mām gāzās liesmainajā rīklē.

— Tad jau laikam drīz … — sacīja Kronotoss, vērojot mēmajā ekrānā vētraini mu­tuļojošo attēlu. Pagāja vēl viena minūte. Pēk­šņi liesmojošās piltuves mirdzums strauji pavājinājās. To aizsedza mākonis.

— Sešdesmit kilometru no mums, — teica sakaru tehniķis, atbildēdams uz Horpaha jau­tājumu. Astrogators izziņoja trauksmi. Visi cilvēki tika atsaukti savos posteņos. «Neuz­varamais» ievilka nobrauktuvi, pasažieru liftu un aizvēra lūkas. Ekrānos nozibsnīja. Liesmainā piltuve parādījās atkal. Taču šo­reiz mākonis tai neuzbruka; tikko mākoņa lēveri, uguns skarti, iemirdzējās, viss pārē­jais sāka atkāpties aizu virzienā, iegrimstot to ēnainajā labirintā, un skatītāju acīm pa­rādījās šķietami neskartais «Ciklops». Tas joprojām ļoti lēnām ripoja atmuguriski, ap­šaudot ar nepārtrauktu uguni visu apkārtni: klintis, smiltis, kāpas.

— Kāpēc tas neizslēdz izstarotāju!? — kāds iesaucās. It kā saklausījusi šos vārdus, mašīna beidza mest izlāžu zibeņus, apgrie­zās un arvien pieaugošā ātrumā aizripoja tuksnesī. Lidojošā zonde tai sekoja; pēkšņi cilvēki ieraudzīja kaut ko līdzīgu uguns pa­vedienam, kas neticamā ātrumā drāzās vi­ņiem sejās, — un, iekams viņi apjēdza, ka «Ciklopa» izstarotājs sašāvis zondi un viņi redz šāviņa trasē anihilēto gaisa molekulu svītru, — visi neviļus atkāpās, it kā baidoties, ka lādiņš izrausies no ekrāna un sprāgs vadības kabīnē. Tūlīt pēc tam attēls pazuda un ekrānu piepildīja tukša gaisma.

— Tas sašāva zondi! — iekliedzās tehni­ķis pie vadības pults. — Astrogator!

Horpahs pavēlēja izšaut otru zondi; «Cik­lops» bija jau tik tuvu «Neuzvaramajam», ka viņi ieraudzīja to tūlīt, tikko zonde bija uzņēmusi augstumu. Jauns ugunīgs pave­diens, un arī šī zonde bija pagalam. Pirms vēl attēls pazuda, viņi paspēja zondes re­dzeslaukā saskatīt savu kuģi; «Ciklops» at­radās no «Neuzvaramā» ne tālāk par des­mit kilometriem.

— Vai viņš jucis, vai, — satraukts ieru­nājās otrais tehniķis, kas uzmanīja apara­tūru. Šie vārdi it kā atvēra kādas durvis Rohana smadzenēs. Viņš palūkojās koman­dierī un saprata, ka arī tas domā to pašu. Tagad Rohanam bija tāda sajūta, it kā lo­cekļus, galvu, visu ķermeni ar svina sma­gumu pielej bezjēdzīgs un uzmācīgs sapnis. Tomēr pavēles tika dotas: komandieris lika izšaut vispirms ceturto, tad piekto zondi. «Ciklops» iznīcināja tās citu pēc citas kā snaiperis, kas izklaidējas, šaudams kustīgos mērķos.

— Man vajadzīga pilna jauda, — Horpahs sacīja, nenovērsdams skatienu no ek­rāna.

Galvenais Inženieris kā pianists, kas ņem akordu, ar abām rokām uzsita pa sadales pults taustiņiem.

— Starta jauda pēc sešām minūtēm, — viņš pateica.

— Man vajadzīga pilna jauda, — Horpahs atkārtoja aizvien vēl tai pašā tonī, bet vadī­bas kabīnē iestājās tāds klusums, ka bija dzirdama releju sanēšana aiz emaljētajām starpsienām, it kā tur mostos bišu spiets.

— Reaktora korpuss ir pārāk auksts, — iesāka Galvenais Inženieris, bet tad Hor­pahs pagriezās pret viņu un trešo reizi, tā­pat nepaceldams balsi, sacīja:

— Man vajadzīga PILNA jauda.

Inženieris bez vārda runas pastiepa roku

galvenā slēdža virzienā. Kuģa dziļumos īsi iekaucās trauksmes sirēnas, un it kā tāla bungu rīboņa tām piebiedrojās uz kaujas- posteņiem skrejošu cilvēku soļu dipoņa. Hor­pahs atkal lūkojās ekrānā. Neviens nebilda ne vārda, bet tagad visi saprata, ka neiespē­jamais noticis: astrogators gatavojās cīņai pats pret savu «Ciklopu».

Rādītāju šautriņas zibsnīdamas nostājās kā kareivji ierindā. Jaudas indikatora lodzi­ņos parādījās pieczīmju, pēc tam sešzīmju skaitļi. Kaut kur iedzirkstījās vads — bija jūtama ozona smarža. Vadības kabīnes dzi­ļumā tehniķi sazinājās nosacītiem žestiem, ar pirkstiem rādīdami cits citam, kura kon­troles sistēma jāiedarbina.

Kārtējā zonde pirms sašaušanas parādīja pāri klinšu grēdām rāpojošā «Ciklopa» iega­reno pieri, tad ekrāns atkal kļuva tukšs, žil­binādams acis ar savu sidrabaino baltumu.

Mašīnai teju teju bija jāparādās tiešas re­dzamības zonā; radiolokācijas speciālistu bocmanis jau gaidīja pie aparāta, kas izvir­zīja priekšgala ārējo telekameru pāri kuģa virsotnei, tā jaujot paplašināt redzeslauku. Sakaru tehniķis izšāva nākošo zondi. Likās, ka «Ciklops» nevirzās tieši uz «Neuzvaramo», kas stāvēja hermētiski noslēgts, pilnā kaujas gatavībā, nodrošinājies ar spēka lauka vai­rogu. No tā priekšgala pēc noteikta laika iz­šāvās telezondes. Rohans zināja, ka «Neuz­varamais» var aizturēt antimatērijas lādiņu, bet trieciena enerģijas absorbēšanai vajadzēs ķerties pie enerģētiskajām rezervēm. Sai si­tuācijā viņam vissaprātīgāk likās atkāpties uz stacionāro orbītu. Viņš jebkuru brīdi gai­dīja tādu pavēli, bet Horpahs klusēja, it kā neaptveramā kārtā cerēdams, ka mašīnas elektronsmadzenes attapsies. Patiešām, zem smagajiem plakstiem vērodams šo tumšo veidolu, kas bez trokšņa virzījās starp kā­pām, astrogators pajautāja:

— Vai jūs izsaucāt to?

— Tieši tā. Sakaru nav.

— Noraidiet tam avārijas stopsignālu.

Tehniķi rosījās ap pultīm. Divas, trīs, čet­ras reizes uguntiņu strūkliņas nozibēja zem viņu pirkstiem.

— Tas neatbild, astrogator.

«Kāpēc viņš nestartē?» nevarēja saprast Rohans. «Vai viņš negrib atzīt, ka cietis sa­kāvi? Horpahs! Tas taču absurds! Viņš sa­kustējās… Tagad — tagad dos pavēli.»

Bet astrogators tikai atkāpās vienu soli atpakaļ.

— Kronotos?

Kibernētiķis pienāca.

— Esmu šeit.

— Ko viņi tam varēja nodarīt?

Rohanu uzreiz pārsteidza forma «viņi», ko lietoja Horpahs, it kā tam patiesi būtu darī­šana ar domājošu pretinieku.

— Automātiskie kontūri . .. konstruēti uz kriotroniem, — Kronotoss iesāka, un bija jūtams, ka viņa teiktais būs tikai minējumi. — Temperatūra paaugstinājusies, tie zaudē­juši virsvadāmību.

— Vai jūs zināt, doktor, vai tikai mi­nat? — astrogators vaicāja.

Tā bija dīvaina saruna, jo visi lūkojās sev priekšā, ekrānā, kurā jau bez zondes starp­niecības redzamais «Ciklops» slīdēja viegli, līgani, tomēr ne gluži droši, jo reizēm tas novirzījās no kursa, it kā nevarēdams iz­šķirties, kurp īsti doties. Vairākas reizes pēc kārtas tas izšāva uz tagad vairs nevajadzīgo telezondi, pirms trāpīja tai. Viņi redzēja, kā zonde nokrīt līdzīgi spožai raķetei.

— Vienīgais, ko es varu iedomāties, ir re­zonanse, — brīdi padomājis, sacīja kibernē­tiķis. — Ja viņu lauks sakritis ar mašīnas smadzeņu pašuzbudinājuma frekvenci…

— Bet spēka lauks?

— Spēka Hauks neekranē magnētisko lauku.

— Žēl, — strupi piezīmēja astrogators.

Sasprindzinājums pamazām atslāba, jo tagad «Ciklops» jau acīm redzami virzījās projām no bāzes kuģa. Attālums starp «Cik­lopu» un «Neuzvaramo», kas nupat vēl bija: pavisam niecīgs, sāka palielināties. No cil­vēku kontroles atbrīvojusies, mašīna devās ziemeļu tuksneša plašumos. ļ