STAŅISLAVS LEMS: NEUZVARAMAIS

Un atkal gadījums nāca viņam talkā. Kad viņš atceļā tuvojās nākošajiem, ievērojami platākajiem klinšu vārtiem netālu no tās vie­tas, kurai pirmāk bija pagājis garām, viņš pamanīja spīdam kādu metāla priekšmetu. Tas bija skābekļa aparāta alumīnija reduk- tors; seklā plaisā starp klinti un izžuvušu strauta gultni melnēja cilvēka mugura apsvilinātā kombinezonā. Līķis bija bez gal­vas. Gaisa viļņa drausmīgais spēks bija pār­metis to pāri akmeņu krāvumam un sašķaidī­jis pret klinti. Turpat netālu gulēja nebojāta maksts, kurā cieši .bija iebāzts mirdzošs, it kā nupat nospodrināts Veirs. Rohans paņēma to sev. Viņš gribēja identificēt bojā gājušo, bet tas nebija iespējams. Tad viņš devās tālāk pa aizu uz augšu, bet gaisma uz tās austrumu nogāzes kļuva jau sarkana un kā liesmojošs aizkars pacēlās' arvien augstāk, saulei pazūdot aiz kalnu grēdas. Pulkstenis bija bez ceturkšņa septiņi. Rohans stāvēja dilemmas priekšā. Līdz šim viņam bija vei­cies, vismaz tai ziņā, ka viņš bija izpildījis savu uzdevumu, pailicis dzīvs un varēja at­griezties bāzē. Par ceturtā cilvēka nāvi, pēc viņa domām, vairs nevarēja šaubīties, bet galu galā šī varbūtība bija ārkārtīgi liela vēl uz «Neuzvaramā». Viņš bija atnācis šurp, lai par to pārliecinātos. Vai tad viņam bija tiesības» atgriezties? Skābekļa krājuma, kas bija viņa rīcībā, pateicoties Regnara aparā­tam, pietika vēl nākošajām sešām stundām. Bet priekšā bija visa nakts, kad viņam nebūs iespējams neko izdarīt un ne tikai mākoņa pēc, bet kaut vai tāpēc, ka draudēja pilnīgs spēku izsīkums. Norijis vēl vienu tableti un gaidīdams, kamēr tā iedarbosies, viņš mēģi­nāja izstrādāt pēc iespējas saprātīgāku turp­mākās rīcības plānu …

Pāri melnajiem, brikšņiem augstu gaisā, pie klinšu kraujām, lija arvien sarkanāka vakarblāzma, un krūmu smailes vietumis tās gaismā laistījās un opalescēja tumši mēļos toņos.

Rohans arvien vēl nespēja izšķirties. Sēdē­dams zem augstas klints, viņš tālumā sa­klausīja smagu mākoņa sanešanu. Bet dī­vaini — viņš nemaz nenobijās. Viņa attiek­smē pret mākoni šīs vienas dienas laikā bija notikušas brīnumainas izmaiņas. Rohanam bija skaidrs — vismaz likās, ka iir skaidrs, — ko viņš var atļauties kā alpīnists, kuru ne­baida šļūdoņa aizās glūnošā nāve. Tiesa, Ro­hans pats šīs izmaiņas neapjauda, jo nebija iegaumējis to acumirkli, kad pirmo reizi, melnajiem brikšņiem uz klintīm laistoties vi­sos violetas krāsas toņos, bija pamanījis to drūmo skaistumu. Un tagad, jau ieraudzījis tuvojošos melnos mākoņus — no pretējām kalnu nogāzēm tie bija izspietojuši divi —, viņš nemaz nesakustējās, nemeklēja vairs glābiņu, pieplokot klintīm. Galu galā stāvok­lim, kādu viņš ieņēma, nevarēja būt nekādas nozīmes, ja vien apslēptais aparātiņš darbo­jās. Cauri kombinezonam ar pirkstu galiem viņš sataustīja tā apaļo, monētai līdzīgo di­benu un sajuta maigu vibrāciju. Rohans ne­gribēja provocēt briesmas, tāpēc tikai apsē­dās ērtāk, 'lai nevajadzīgi nemainītu ķermeņa stāvokli.

Mākoņi tagad atradās abās aizas pusēs; cauri to melnajiem kamoliem plūda it kā impulsus regulējoša strāva, tāpēc ka tie sa­biezēja galos un izveidoja gandrīz vai vertikālas kolonas; bet vidus daļās radās iz- blīdumi, kas aizvien vairāk tiecās savienoties. Likās, it kā titānisks skulptors neparastā āt­rumā veidotu tos neredzamiem tvērieniem. Gaisu caurstrāvoja vairākas īsas izlādes starp vistuvākajiem punktiem abos mākoņos, kuri šķita laužamies viens otram pretī un tomēr katrs palika aizai savā pusē, tikai aiz­vien straujāk mutuļojot centrā. So zibeņu mirdzums bija dīvaini blāvs, abi mākoņi tanī uz mirkli iezibsnījās kā lidojumā sastinguši melnsidrabainu kristālu miljardi. Pēc tam, kad klintīs vairākkārt bija atbalsojušies pēr­kona dārdi, vāji un apslāpēti, it kā tos pēk­šņi būtu nosedzis skaņas absorbējošs mate­riāls, abas melnās jūras puses vibrējot, saspringstot līdz pēdējam, savienojās un sajaucās. Gaiss zem tām satumsa, it kā saule būtu norietējusi, vienlaikus parādījās nesa­protami līkloči, un Rohans tikai pēc laba brīža apjauda, ka tas ir groteski deformēts ielejas klinšainā dibena attēls.

Sie gaisa spoguļi zem mākoņa velves viļ­ņoja un izlīdzinājās, līdz pēkšņi viņš ierau­dzīja milzīga auguma cilvēku, kas, ar galvu skarot tumsu, stingi lūkojās viņā, kaut gan pats attēls nemitīgi vibrēja un lēkāja, te iz­dziestot, te uzliesmojot noslēpumainā ritmā. Un atkal pagāja sekundes, kamēr viņš pazina tajā pats savu atspulgu, kas karājās tukšumā starp mākoņa sānu kolonām. Viņš bija tik ļoti pārsteigts, tik satriekts par mākoņa ne­saprotamajām izdarībām, ka aizmirsa visu.

Prātā pazibēja, ka varbūt mākonis zina par viņu, par pēdējā dzīvā cilvēka mikroskopisko klātieni aizas klintīs, bet arī šī doma vairs nebiedēja; ne jau tāpēc, ka tā bija pārāk neticama: Rohans neko vairs neuzskatīja par neiespējamu — viņš vienkārši alka ņemt da­lību šai arvien drūmākajā mistērijā, kuras nozīmi — par to nebija nekādu šaubu — viņš neapjēgs nekad. Viņa gigantiskais at­spulgs, kuram cauri bija redzamas tikko ma­nāmas tālas klinšu nogāzes, ielejas augš­galā, kur nesniedzās baismā ēna, sāka gaist, kamēr no mākoņa izauga neskaitāmas atva­ses; kad mākonis vienas uzsūca, to vietā stā­jās citas. No tām sāka līt arvien biezāks melns lietus. Sīki kristāliņi krita arī uz viņu, viegli bungāja pa galvu, ripoja lejā pa kom­binezonu, krājās tā krokās. Melnais lietus arvien vēl lija, bet mākoņa balss, šī ne jau vairs tikai ieleju, bet, liekas, visu planētas atmosfēru aptverošā dūkoņa cēlās aizvien augstāk; mākonī veidojās lokāli virpuļi, «lo­gi», kuros pavīdēja debesis, melnais līķauts vidu pārplīsa uz diviem viļņiem, smagi, it ka negribot, aizplūda brikšņu virzienā, iekrita to stingumā un pazuda.

Rohans sēdēja, kā sēdējis. Viņš nezināja, vai drīkst nokratīt kristāliņus, kas bija viņu apbēruši; papilnam to bija uz akmens blu­ķiem; visa strauta gultne, līdz šim balta kā kauls, tagad šķita apšļākta ar meilnu krāsu. Viņš uzmanīgi paņēma pirkstos vienu no trīsstūra inajiern kristāliņiem, bet tas, it kā atdzīvojies, iepūta viņam delna siltu dvašu un uzspurdza gaisā, kad Rohans instinktīvi pavēra sauju. Tad it kā pēc dotas zīmes iemudžējās visa apkārtne. Šī kustība tikai pirmajā sekundē šķita haotiska. Pēc tam mel­nie punktiņi, veidojot kaut ko līdzīgu zemei pieplakušam dūmu slānim, sabiezēja, sa­plūda vienkop un stabiem uzšāvās augšup. Izskatījās, it kā pašas klintis kūpinātu mil­zīgas upuru lāpas bez liesmām un gaismas. Bet tad atkal notika kaut kas nesaprotams: kad 'lidojošais spiets izkārtojās gandrīz vai lodveidīgā mākonī tieši virs ielejas centra un uz lēni tumstošo debesu fona izskatījās kā milzīgs, pūkains, melns balons, abi pirmī­tējie mākoņi atkal iznira no brikšņiem un trakā jonī metās tam virsū. Rohanam likās, ka viņš dzird gaisa kaujas dīvaino, žvadzošo skaņu, taču tā laikam bija ilūzija. Viņam jau šķita, ka vēro cīņu, ka mākoņi izgrūduši no sevis un notriekuši aizas dibenā tos nedzīvos kukaiņus, no kuriem vēlējās tikt vaļā. Bet sadursme izrādījās tikai šķietama. Mākoņi izklīda, un no pūkainā balona nepalika ne vēsts. Mākoņi bija to uzsūkuši. Vēl mirklis, un atkal tikai klinšu virsotnes asiņoja pēdē­jos rieta staros, bet plašā ieleja pletās klusa un tukša.

Tad Rohans piecēlās uz mazliet ļodzīga- jām kājām. Viņš pēkšņi pats sev izlikās smieklīgs ar šo mironim veicīgi atņemto Veira iZstarotāju, pat vairāk, viņš jutās ne­vajadzīgs šajā triumfējošās nāves zemē, kur neuzvarētas varējušas saglabāties vienīgi ne­dzīvas formas, lai izpildītu noslēpumainas mistērija-s, 'ko nebija lemts redzēt nevienām dzīvām acīm. Nevis ar šausmām, bet ar rei­binošu apbrīnu viņš nule bija ņēmis dalību notikušajā. Rohans zināia. ka neviens zināt­nieks nespēs ar viņu dalīties pārdzīvotajā, bet tagad viņš gribēia atgriezties jau ne ti­kai kā nazudušo bojā ej-as vēstnieks, bet arī kā cilvēks, kurš pieprasīs, tai planētu atstāj neskartu. «Ne visur viss ir lemts mums,» viņš nodomāja, lēni kāpdams lejā.