Ivans Jefremovs: Andromēdas Miglājs

Kārtējam un reizē viņa pēdējam raidījumam vajadzēja sākties pulksten deviņos no rīta pēc Tibetas observatorijas laika, tātad šeit, Padomes Vidusjūras observatorijā — pulksten divos naktī. Viņa rīcībā vēl bija nedaudz vairāk par divām stundām.

Aparāts uz galda atkal uzzibsnīja un iešķindējās. Aiz starpsienas parādījās cilvēks gaišā tērpā, kas lāsmoja kā zīds.

— Mēs esam sagatavojušies uztvert un raidīt, — viņš lakoniski ziņoja, neizrādīdams nekādas ārējas cieņas pazīmes, kaut gan viņa skatiens neapšaubāmi liecināja par priekšnieka apbrīnošanu.

Dars Veters klusēja. Klusēja arī viņa palīgs, joprojām saglabādams brīvu un lepnu stāju.

— Kubiskajā zālē? — Dars Veters beidzot jautāja un, saņēmis apstiprinošu atbildi, painteresējās, kur pašlaik atrodas Mvens Mass.

— Pie rīta svaiguma aparāta. Uzmundrinās pēc garā ceļa. Bez tam viņš, šķiet, uztraucies…

— Arī es viņa vietā uztrauktos, — Dars Veters domīgi sacīja. — Tā tas bija pirms sešiem gadiem…

Palīgs mazliet pietvīka, cenzdamies apslēpt saviļņojumu. Ar jaunekļa degsmi viņš juta priekšniekam līdz, varbūt apzinādamies, ka arī pats dienās izbaudīs priekus un bēdas kas aizvien saistīti ar lielu darbu un lielu atbildību. Ārējo staciju pārzinis nekādi neizrādīja savus pārdzīvojumus — viņa vecumā to uzskatītu par nepieklājību.

— Kad Mvens Mass ieradīsies, tūdaļ vediet viņu pie manis!

Palīgs aizgāja. Dars Veters devās uz istabas kaktu, kur caurspīdīgā starpsiena no griestiem līdz grīdai bija pārklāta ar melnu segumu, un strauji atvēra divas krāsaina koka panelī ielaistas durtiņas. Tūdaļ iedegās gaisma, kas plūda no spogulim līdzīgā ekrāna dzīlēm.

Ar īpaša kontakta palīdzību ārējo staciju pārzinis ieslēdza «draudzības vektoru» — tiešu savienojumu, ko ierīkoja tikai starp vistuvākajiem draugiem, lai dotu viņiem iespēju sazināties jebkurā brīdī. Draudzības vektors savienoja vairākas cilvēka pastāvīgās uzturēšanās vietas — dzīvojamās un darba telpas, kā arī iemīļotos atpūtas stūrīšus.

Ekrāns iemirgojās. Tā dziļumā parādījās daudzkārt redzetas augsto paneļu virknes ar neskaitāmiem šifru stabiņiem kas apzīmēja elektronu filmas, kuras jau sen bija aizstajušas arhaiskas grāmatu fotokopijas. Kad cilvēce pārgāja uz vienotu alfabētu, ko sarežģītu zīmju trūkuma deļ nosauca par lineāro, pat veco grāmatu filmēšana kļuva ļoti vienkārša un automātiskām mašīnām viegli paveicama. Zilās, zaļās un sarkanās svītriņas noradīja, kadā no centrālajām filmotēkām glabājas zinātniskie darbi, kurus jau sen izdeva ne vairāk kā desmit eksemplāros. Pietika izraudzīties noteiktu zīmju kombināciju, lai filmotēka-glabātuve automātiski pārraidītu attiecīgās grāmatas pilnu tekstu. Sī mašīna bija Vedas personīgā bibliotēka. Viegls klikšķis — ekrānsi nodzisa, tad atkaHezaigojās, parādīdams citu istabu, kas arī bija tukša. Pēc otrā klikšķa aparāts pārcēla attēlu uz zāli, kurā atradās dažas vāji apgaismotas pultis. Sieviete, kas sēdēja pie tuvākās pults, pacēla galvu, un Dars Veters ieraudzīja mīļu, šauru seju ar lielām, pelēkām acīm. Drosmīgi iezīmētās pilnīgās lūpas smaidot atsedza nevainojami baltus zobus, izcēla vaigus un mazliet uzrauto, bērnišķīgi noapaļoto degunu, kas padarīja šo seju vēl mīļāku, maigāku.

— Veda, atlikušas divas stundas. Jums jāpārģērbjas, un man gribētos, lai jūs atnāktu uz observatoriju pēc iespējas agrāk.

Sieviete uz ekrāna pacēla rokas pie kuplajiem, pelnu blondajiem matiem.

— Klausos, manu Veter, — viņa klusi iesmējās, — tūlīt iešu mājās.

Taču apmānīt Daru Veteru jautrais tonis nespeja.

— Drosmīgā Veda, nomierinieties. Katram, kas uzstājas Lielā Loka pārraidēs, jāsāk ar pirmo reizi…

— Netērējiet vārdus,Tai mani uzmundrinātu, — Veda Konga spītīgi atmeta galvu, — drīz būšu klāt.

Ekrāns nodzisa. Dars Veters pievēra durtiņas un pagriezās, lai sagaidītu savu pēcnieku. Mvens Mass ienāca platiem soļiem. Sejas vaibsti un tumši brūnā, gludi spīdīgā āda liecināja par izcelšanos no nēģeru senčiem. Balts apmetnis smagām krokām krita lejup no viņa atlētiskajiem pleciem. Mvens Mass cieši saspieda Dara Vetera rokas savās spēcīgajās, kalsnajās plaukstas. Abi ārējo staciju pārziņi — bijušais un nākamais bija ļoti gara auguma. Taču Veters, kura ciltskoks sakņojās krievu tautā, šķita masīvāks par slaido afrikāni.

— Man liekas, šodien notiks kaut kas svarīgs, — Mvens Mass iesaka tik tieši un atklāti, kā to mēdza darīt vienīgi Lielā Loka ēras cilvēki.

Dars Veters paraustīja plecus.

— Sī diena visiem trim nesīs svarīgus notikumus. Es atdošu savu darbu, jūs to pārņemsiet, bet Veda Konga pirmo reizi runās ar kosmosu.

— Viņa ir ļoti skaista… — Mvens Mass atsaucās, un tas skanēja vienlaikus gan kā jautājums, gan arī kā apgalvojums.

— Drīz redzēsiet. Starp citu, šāsdienas raidījumā nav nekā sevišķa. Veda nolasīs lekciju par mūsu vēsturi planētai KRZ-664456+BŠ3252.

Mvens Mass pārsteidzoši ātri aprēķināja galvā koordinātes.

— Vienradža zvaigznāja zvaigzne Ross 614. Sā spīdekļa planētu sistēma pazīstama no senseniem laikiem, bet līdz šim tā nav devusi nekādas dzīvības zīmes. Manpatīk veclaicīgi nosaukumi un vārdi, — viņš, it kā atvainodamies, piebilda.

Dars Veters klusībā nodomāja, ka Padome lieliski izraugās darbiniekus. Mvenam Masām viņš teica:

— Tad jums būs labi ar Jūniju Antu — elektronu atmiņas mašīnu pārzini. Viņš sevi dēvē par atmiņas lampu priekšnieku. Sis vārds atvasināts ne jau no lampas — senatnes nožēlojamā gaismekļa, bet no pirmajām elektronu ierīcēm, kas bija ieslēgtas neveiklās stikla kolbās un atgādināja toreizējos elektriskos gaismekļus.

Mvens Mass iesmējās tik sirsnīgi un atklāti, ka Dars Veters sajuta sevī augam simpātijas pret šo cilvēku.

— Atmiņas lampas! Mūsu atmiņas tīkli — kilometriem gari gaiteņi, kur savirknēti miljardi elementu-šūnu! Bet, — viņš atguvās, — es ļauju vaļu jūtām, kaut gan vēl neesmu noskaidrojis pašu galveno. Kad sākusi runāt šī planētu sistēma?

— Pirms piecdesmit diviem gadiem. Kopš ta laika viņi apguvuši Lielā Loka valodu. Mūs šķir tikai četri parseki. Vedas lekciju viņi saņems pēc trīspadsmit gadiem.

— Un tad?

— Pēc lekcijas iedarbināsim uztvērējus. Ar mūsu veco draugu starpniecību uzzināsim Lielā Loka jaunumus.

— Caur Gulbja sešdesmit pirmo?

— Droši vien. Lai gan dažkārt mēs uztveram raidījumus arī no Cūskneša simt septītās, ja lieto jūsu veco terminoloģiju.

Istabā ienāca vīrs tādā pašā sudrabainā Astronautikas padomes darbinieka tērpā, kādu valkāja Dara Vetera palīgs. Neliela auguma, kustīgs un apveltīts ar prāvu, kuprainu degunu, viņš cieši uzlūkoja klātesošos ar tumšām, ķiršbrūnām acīm. Pacēlis roku, ienācējs paberzēja apaļo, spīdīgo galvu.

— Es esmu Jūnijs Ants, — šos vārdus, kas acīm redzot bija domāti Mvenam Masam, viņš izrunāja neparasti spalgā balsī.

Uzrunātais godbijīgi sveicināja ienākušo vīru. Atmiņas mašīnu pārziņi, kā zināms, pārspēja visus ar savu erudīciju. Tieši viņiem bija jāizlemj, kādi ziņojumi jāiemūžina atmiņas mašīnās un kādi jānosūta uz vispārējās informācijas līnijām vai jaunrades pilīm.

— Vēl viens no brevaniem, — Jūnijs Ants nomurmināja, spiezdams roku jaunajam paziņam.

— Kā, lūdzu? — Mvens Mass nesaprata.