Ivans Jefremovs: Andromēdas Miglājs

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGĀ 1961 tulkojis I. Livšics mākslinieks G. Vīndedzis

Šā romāna publikācija žurnālā vēl nebija pabeigta, kad mākslīgie pavadoņi jau sāka trauksmainos lidojumus ap mūsu planētu.

Sis neapstrīdamais fakts rada līksmu apziņu, ka romāna pamatā liktās idejas ir visumā pareizas.

Mazo mēnešu signāli uzskatāmi apstiprina gan visdrosmīgākās fantāzijas par tehnikas progresu, gan arī ticību saprātīgi iekārtotas sabiedrības nemitīgai augšupejai un gaišai nākotnei. Viens no «Andromedas miglājā» ietvertajiem sapņiem piepildījies apbrīnojami ātri, un tāpēc var jautāt: cik pareizi romānā izvērsta nākotnes vēsturiskā perspektīva? Jau rakstīšanas gaitā izmainīju darbības laiku, tuvinādams notikumus mūsu dienām. Sākumā man šķita, ka romānā attēlotās milzu pārvērtības mūsu planētas dzīvē nav realizējamas agrāk kā pēc trīstūkstoš gadiem.s Sājos aprēķinos es vadījos no cilvēces vēstures, bet neņēmu vērā tehnikas progresa paātrinājuma tempus, it īpaši tās gigantiskās iespējas un praktiski gandrīz neierobežoto varenību, ko cilvēcei dos komunistiskā sabiedrība.

Romānu pārstrādājot, sākumā iecerēto darbības laiku tuvināju mūsu dienām par veselu gadu tūkstoti. Taču Zemes mākslīgo pavadoņu palaišana liek domāt, ka romānā attēlotie notikumi varētu risināties vēl agrāk. Tāpēc visus noteiktos datumus «Andromedas miglājā» aizstāju ar tādiem, kuros lasītājs pats ieliks savu laika izpratni un nojautu.

Romānā plaši izmantota zinātniska terminoloģija. Sī īpatnība, ko lasītājs uzreiz varbūt nesapratīs, nav izskaidrojama ar autora paviršību vai nevēlēšanos populāri izklāstīt sarežģītus jautājumus. Tikai šādā veidā man likās iespējams piešķirt romāna varoņu sarunām un darbībai nākotnes kolorītu. Un nākotnē zinātne taču, bez šaubām, dziļi ieviesīsies cilvēku jēdzienos, priekšstatos, valodā.

I. Jefremovs

Blāvajā gaismā, ko atstaroja griesti, aparātu skalas izskatījās pēc portretu galerijas. Apaļās likās šķelmīgas, ovālās izplūda nekaunīgā pašapmierinātībā, kvadrātiskās bija sastingušas trulā pašpaļāvībā. Zilganās, oranžās un zaļās uguntiņas, kas mirgoja aparātos, šo iespaidu vēl pastiprināja.

Izliektas pults vidū zaigoja plata, purpursārta ciparnīca. Tai pāri neērtā pozā bija noliekusies meitene. Aizmirsusi blakus stāvošo krēslu, viņa tuvināja galvu ciparnīcas stiklam. Sarkanā atblāzma darīja jaunavīgo seju vecāku un skarbāku, iezīmēja asas ēnas ap pilnīgajām lūpām, vērta smailāku mazliet uzrauto degunu. Sarauktās platās uzacis kļuva gluži melnas, viešot acīs drūmu, bezcerīgu izteiksmi.

Skaitītāju rāmo melodiju pārtrauca klusa, metāliska šķindoņa. Meitene notrīcēja, izslējās un, atliecot nogurušo augumu, izstiepa slaidās rokas.

Aiz muguras noklikšķēja durvis, parādījās gara ēna un pārvērtās vīrietī ar skopām, precīzām kustībām. Uzliesmoja zeltaina gaisma, un meitenes biezie, tumši rudie mati it kā iedzirkstījās. Arī acis iemirdzējās, maigi un trauksmaini veroties ienācējā.

— Vai tiešām jūs neiemigāt? Simt stundu bez miega!..

— Slikts piemērs, vai ne? — ienācējs bez smaida, tomēr jautri vaicāja. Viņa balsi pavīdēja augsti metāliski toņi, kas it kā sakniedēja vārdus.

— Visi gu|, — meitene nedroši ieminējās, — un… nekā nezina, — viņa piebilda pusbalsī.

— Runājiet droši. Kosmosā patlaban tikai mēs abi esam nomodā. Bet līdz Zemei — piecdesmit biljonu [1] Biljons — miljons miljonu jeb 10 12 . kilometru, apmēram pusotra parseka [2] Parseks — astronomiska attāluma mērvienība, kas atbilst 3,26 gaismas gadiem jeb apmēram 32×10 12 km. !

— Un anamezona [3] Anamezons — viela, kuras atomu kodolos Iznīcinātas mezonu saites; tās izplūšanas ātrums tuvs gaismas ātrumam (fantastiska). atlicis tikai vienam ieskrējienam! — šausmas un sajūsma vienlaikus izskanēja meitenes saucienā.

Divi strauji soļi, un trīsdesmit septītās zvaigžņu ekspedīcijas priekšnieks Ergs Noors apstājās pie purpursārtās ciparnīcas.

— Piektais riņķis!

— Jā, esam sākuši piekto. Un… nekā! — Meitene uzmeta izteiksmīgu skatienu automātiskā uztvērēja reproduktoram.

— Redzat, gulēt nedrīkst! Jāpārdomā visi varianti, visas iespējas. Piektā riņķa beigās jābūt atrisinājumam.

— Bet tas taču nozīmē vēl simt desmit stundas…

— Labi, pasnaudīšu tepat krēslā, kad sporamīna [4] Sporamīns — līdzeklis pret miegu (fantastisks). darbība izbeigsies. Nu jau būs divdesmit četras stundas, kopš ieņēmu to.

Meitene sasprindzināti kaut ko apsvēra, tad sadūšojās:

— Varbūt samazināt riņķa rādiusu? Ja nu viņiem pēkšņi samaitājies raidītājs?

— Nevar! Samazināt rādiusu, vienlaikus nesamazinot ātrumu, nozīmētu acumirklī sagraut kuģi. Bet palēnināt gaitu un… pēc tam bez anamezona… pusotra parseka ar vissenāko Mēness raķešu ātrumu? Saules sistēmai mēs tuvotos tikai pēc simttūkstoš gadiem.

— Saprotu… Bet vai tad viņi nevarēja…

— Nē, nevarēja. Kādreiz, sensenos laikos, cilvēki varēja pieļaut paviršību vai piekrāpt citus un sevi, bet ne tagad!

— Jūs mani pārpratāt, — meitenes skarbajā atbildē ieskanējās aizvainojums. — Es gribēju teikt, ka «Algorabs» varbūt novirzījies no kursa un arī meklē mūs.

— Tik ļoti novirzīties tas nevarēja. Tāpat nevarēja nestartēt iepriekš aprēķinātajā un noteiktajā laikā. Ja tomēr būtu noticis neticamais un sabojājušies abi raidītāji, zvaigžņu kuģis, bez šaubām, sāktu šķērsot riņķi pa diametru un mēs saklausītu tā signālus ar planetārajiem uztvērējiem. Kļūda izslēgta!

Ergs Noors pievērsās spoguļekrāniem dziļajās nišās, kas no visām četrām pusēm ietvēra komandpunktu. Izplatījuma melnumā mirdzēja neskaitāmas zvaigznes. Pāri kreisajam priekšējam ekrānam strauji pārslīdēja neliels pelēcīgs planētas disks, kuru tik tikko apgaismoja spīdeklis, kas atradās ļoti tālu no šejienes, no sistēmas B-7336-S+87-A malas.

— Un ja nu nav aizgājis bojā, bet cietis sadursmē ar meteorītu, tā ka nespēj vairs attīstīt ātrumu?… — iebilda rudmatainā meitene.

— Nespēj attīstīt ātrumu! — Ergs Noors atkārtoja. — Vai tad tas nav viens un tas pats, ja kuģi no mērķa šķir gadu tūkstoši? Vēl ļaunāk — nāve nenāks uzreiz, bezcerībā paies gadi. Varbūt viņi sauks pēc palīdzības — tad mēs uzzināsim… pēc kādiem sešiem gadiem… uz Zemes.

Ar enerģisku kustību Ergs Noors izvilka saliekamo krēslu, kas bija iebīdīts zem mazās elektronu skaitļošanas mašīnas «MNU-11». Lielā svara, apmēru un trausluma dēļ zvaigžņu kuģos līdz pat šim laikam nebija izdevies iebūvēt «ITU» tipa elektronu smadzenes, kas paredzētas vispusīgām operācijām, un pilnībā uzticēt tām kuģa vadīšanu. Dežurējošā navigatora klātbūtne komandpunktā bija nepieciešama vēl jo vairāk tāpēc, ka tik milzīgos attālumos gandrīz nemaz nav iespējams precīzi orientēt kuģa kursu.

Ar veiklību, kas darītu godu pat klavieru virtuozam, ekspedīcijas priekšnieka pirksti sāka skraidīt pa skaitļošanas mašīnas pogām un rokturiem. Viņa bālās sejas asie vaibsti sastinga kā akmenī cirsti, bet augstā piere, stūrgalvīgi noliekusies pār pulti, šķiet, meta izaicinājumu stihiskajiem likteņa spēkiem, kas apdraudēja izplatījuma dzīlēs iemaldījušos dzīvības saliņu.