Ivans Jefremovs: Andromēdas Miglājs

— Tomēr es nesaprotu… — iesāka Nīza.

— Manu māti? Kad kļūsiet vecāka, sapratīsiet! Lai nu kā, mani katru dienu ienesa tādā pašā vadības kabīnē, un es neizpratnē bolīju ačteles uz ekrāniem, kuros šūpojās neskaitāmas spožas zvaigznes. Mēs lidojām Vilka tetas virzienā, kur atrodas Saulei tuva dubultzvaigzne. Divi tumša mākoņa apslēpti punduri — zils un oranžs. Mans pirmais apzinātais iespaids bija nedzīvās planētas debesis, ko redzēju caur pagaidu stacijas stikla kupolu. Sakarā ar orbītu neregularitāti uz dubultzvaigžņu planētām parasti nav dzīvības. Pēc nolaišanās ekspedīcija septiņus mēnešus veica ģeoloģiskus pētījumus. Cik atceros, planētas virsma bija neiedomājami bagāta ar platīnu, osmiju un irīdiju. Neticami smagie irīdija klucīši kļuva par manām rotaļlietām. Un tad vēl šis debesis, manas pirmās debesis — melnas, ar spodrām nemirgojošu zvaigžņu uguntiņām un divām pasakaini skaistām saulēm — spilgti oranžu un gandrīz tumši zilu! Atceros, ka dažreiz abu sauļu stari krustojās un tad mūsu planētu pārplūdināja tik spēcīga, jautra zaļa gaisma, ka es kliedzu un dziedāju aiz sajūsmas!… Bet nu pietiks! — Ergs Noors piecēlās. — Es aizrāvos ar atmiņām, kaut gan jums sen laiks atpūsties.

— Turpiniet vien, es vēl nekad neesmu dzirdējusi tik interesantu stāstu, — Nīza lūdzās, taču priekšnieks palika nelokāms.

Viņš atnesa pulsējošo hipnotizatoru, un vai nu pavēlošā skatiena, vai aparāta ietekmē meitene iemiga tik cieši, ka pamodās tikai īsi pirms sestā riņķa sākuma.Jau pēc priekšnieka akmeņainās sejas Nīza noprata, ka «Algorabs» nav parādījies.

— Jūs pamodāties tieši laikā! — viņš sacīja, tikko Nīza bija atgriezusies no elektriskās viļņu peldes. — Ieslēdziet mūziku un atmodas gaismu. Visiem!

Nīza ātri nospieda vairākas pogas. Zvaigžņu kuģa kajītēs, kurās gulēja ekspedīcijas locekļi, sāka pamīšus uzliesmot dažādu krāsu gaisma un atskanēja zemi, vibrējoši akordi. Mūzika pakāpeniski pieņēmās spēkā. Tā pamazām un piesardzīgi tika modināta aiztures reakciju sastindzinātā nervu sistēma. Pēc piecām stundām cilvēki atguva normālas darba spējas, un tad visi ekspedīcijas dalībnieki, iepriekš atspirdzinājušies ar ēdieniem un nervu stimulatoriem, sapulcējās zvaigžņu kuģa centrālajā komandpunktā.

Ziņu par palīgkuģa bojā eju ikviens uzņēma citādi. Bet, kā jau Ergs Noors bija gaidījis, ekspedīcija visumā turējās godam. Neviens vārds neliecināja par izmisumu, neviens skatiens — par izbailēm. Pat Hiss, kas pie Zirdas nebija parādījissevišķu drosmi, mierīgi uzklausīja šo ziņu. Jaunā ekspedīcijas ārste Luma Lasvi mazliet nobālēja un slepus aplaizīja sakaltušās lūpas.

— Pieminēsim bojā gājušos biedrus, — sacīja priekšnieks, ieslēgdams projektora ekrānu, uz kura — tūdaļ parādījās pirms «Tantras» aizlidošanas uzņemtais «Algorabs».

Visi piecēlās. Cits pēc cita lēni aizslīdēja garām septiņu «Algoraba» apkalpes locekļu — gan nopietnu, gan smaidošu cilvēku attēli. Ergs Noors nosauca katru vārdā, un ceļotāji atdeva bojā gājušajiem pēdējo godu. Tāds bija astronautu paradums. Zvaigžņu kuģos, kas devās kopīgā ceļā, vienmēr glabājās visu ekspedīcijas dalībnieku attēli. Pazudušie kuģi varēja ilgi klaiņot kosmosā un viņu iemītnieki — dzīvot vēl daudzus gadus. Tam nebija nozīmes — šie kuģi nekad neatgriezās. Sameklēt tos vai palīdzēt tiem nebija reālas iespējas. Kuģu mašīnu konstrukcija jau bija sasniegusi tādu pilnību, ka sīki bojājumi gandrīz nekad negadījās vai arī tos varēja viegli novērst. Turpretim likvidēt nopietnu avāriju kosmosā vēl ne reizi neizdevās. Dažkārt kuģi paspēja, līdzīgi «Burai», noraidīt pēdējo ziņojumu. Taču lielāko tiesu šie raidījumi nesasniedza mērķi, jo tos bija ārkārtīgi grūti pareizi orientēt. Lielā Loka raidījumu sistēmā visdrošākie virzieni bija atrasti tūkstošiem gadu ilgos meklējumos, bez tam Loka raidījumus bija iespējams variēt, virzot tos no planētas uz planētu. Turpretim zvaigžņu kuģi parasti atradās neizpētītos apvidos, kur raidījumu pareizo virzienu varēja tikai nejauši uzminēt.

Astronauti bija pārliecināti, ka kosmosā pastāv īpaši neitrāli lauki jeb nulles rajoni, kuros visi izstarojumi un raidījumi iegrimst kā akmeņi ūdenī. Taču astrofiziķi līdz šim uzskatīja šādus laukus par kosmosa ceļotāju viegli uzbudināmās fantāzijas augļiem.

Pēc skumjās ceremonijas un apspriedes, kas neprasīja daudz laika, Ergs Noors ieslēdza anamezona dzinējus. Četrdesmit astoņas stundas vēlāk tie apklusa, un zvaigžņu kuģis sāka tuvoties dzimtajai planētai par divdesmit vienu miljardu kilometru diennaktī. Līdz Saulei palika apmēram seši neatkarīgie gadi. Centrālajā komandpunktā un bibliotēkā-laboratorijā kūsaja darbs. Tur aprēķināja un pārbaudīja jauno kursu.

Visus šos sešus gadus vajadzēja lidot, patērējot aņamezonu tikai kursa precizēšanai. Citiem vārdiem, zvaigžņu kuģis bija jāvada tā, lai pēc iespējas taupītu degvielas. Nopietnas raizes visiem sagadaja neizpētītais apgabals 344+2U starp Sauli un «Tantru», kuru nekādi neizdevās apiet, jo no visām pusēm to ietvēra brīvo meteorītu joslas un turklāt, pagriežot kuģi, naktos zaudēt ātrumu.

Pēc diviem mēnešiem galīgi noteica lidojuma kursu, un «Tantra» sāka aprakstīt slaidu vienādas intensitātes līkni.

Lieliskais kuģis bija pilnīgā kārtībā, kustības ātrums atbilda aprēķiniem. Tagad tikai laiks — apmēram četri atkarīgie gadi — šķīra zvaigžņu kuģi no dzimtenes.

Ergs Noors un Nīza gulēja pēc nogurdinošās dežūras. Kopā ar viņiem uz vairākiem mēnešiem nebūtībā ieslīga divi astronomi, ģeologs, biologs, ārsts un četri inženieri.

Dežūru sāka nākamā maiņa — pieredzējušais astronavigators Pels Lins, kas jau otru reizi piedalījās kosmiskā ekspedīcijā, astronome Ingrīda Ditra un elektronikas inženieris Keijs Bērs, kas viņiem piebiedrojās brīvprātīgi. Ar Pela Lina atļauju Ingrīda bieži devās uz bibliotēku blakus centrālajam komandpunktam. Zirdas traģēdijas iedvesmota, viņa kopā ar savu veco draugu Keiju Bēru sacerēja tur monumentālu simfoniju «Planētas bojā eja». Kad aparātu mūzika un kosmosa melno bezdibeņu vērošana nogurdināja Linu, viņš atstāja savā vietā Ingrīdu, bet pats ar nerimstošu aizrautību pūlējās atšifrēt noslēpumainos uzrakstus, ko atrada uz kādas planētas Centaura dubultzvaigžņu sistēmā, kuru tās iedzīvotāji bija mīklainā kārtā pametuši. Pels Lins ticēja, ka viņa bezcerīgais pasākums galu galā tomēr vainagosies ar panākumiem.

Vēl divas reizes mainījās dežurējošie navigatori. Zvaigžņu kuģis bija tuvojies Zemei gandrīz par desmittūkstoš miljardiem kilometru, bet anamezona dzinēji šajā laikā strādājuši tikai nedaudz stundu.

Pela Lina grupas kārtējai dežūrai drīz vajadzēja beigties. Tā bija jau ceturtā astronavigatoru maiņa, kopš «Tantra» atstāja vientuļo, pelēko planētu, kuru nesasniedza bojā gājušais «Algorabs».

Pārbaudījusi aprēķinus, astronome Ingrīda Ditra pievērsās Pelam Linam, kas melanholiski vēroja gravitācijas intensitātes mērītāju sarkano bultiņu nemitīgo trīsēšanu uz graduēto pusloku fona. Parastais psihisko reakciju palēninājums, no kā nespēja izvairīties pat visstiprākie cilvēki, sevišķi krasi izpaudās dežūras otrajā pusē. Automātiskās aparatūras vadītais zvaigžņu kuģis mēnešiem un gadiem ilgi lidoja pēc noteiktā kursa. Bet, ja nu pēkšņi atgadījās kaut kas ārkārtējs, ko vadības automāti tūdaļ nespēja aptvert, kuģis gandrīz neizbēgami gāja bojā, jo arī apkalpes iejaukšanās to vairs nevarēja glābt. Cilvēka smadzenes, lai cik attīstītas un trenētas, nekad nespēja reaģēt ar nepieciešamo ātrumu.