Ivans Jefremovs: Andromēdas Miglājs

Ar šīm domām Ergs Noors iegāja centrālajā komandpunktā.

Nīza pietrūkās kājās.

— Esmu savācis visus nepieciešamos materiālus un kartes, — viņš teica, — tagad liksim pastrādāt mašīnai!

Ekspedīcijas priekšnieks atzvēlās krēslā un, lēni pāršķirstīdams metāla loksnītes, nosauca skaitļus, kas apzīmēja koordinātes, magnētiskā, elektriskā un gravitācijas lauka 1 intensitāti, kosmisko daļiņu enerģiju, meteoru plūsmas ātrumu un blīvumu. Nīza, noliekusies aiz sasprindzinājuma, rīkojās ar skaitļošanas mašīnas pogām un slēdžiem. Saņēmis rezultātu virkni, Ergs Noors sarauca uzacis.

— Mūsu ceļā ir spēcīgs gravitācijas lauks, tumšas vielas sablīvējums Skorpiona zvaigznājā, 6555-CR+l 1PKU sistēmas tuvumā, — viņš beidzot sacīja. — Lai izvairītos no lieka degvielas patēriņa, vajadzēs novirzīties šurp, Čūskas zvaigznāja virzienā. Senos laikos bieži lidoja, neiedarbinot dzinējus. Kā paātrinātāju izmantoja gravitācijas laukus, lidojot gar to malām…

— Vai arī mēs nevarētu lietot šo paņēmienu? — Nīza vaicāja.

— Nē, mūsu zvaigžņu kuģi ir par ātriem. Piecas sestdaļas absolūtās vienības jeb divsimt piecdesmit tūkstoši kilometru sekundē — šāds lidojuma ātrums Zemes gravitācijas laukā palielinātu mūsu svaru divpadsmit tūkstošu reižu un tātad samaltu visu ekspedīcijuputekļos. Ar šo ātrumu mēs varam lidot tikai kosmiskaja telpa, tālu no lieliem matērijas sablīvējumiem. Tikko zvaigžņu kuģis tuvojas gravitācijas laukam, ātrums nekavējoties jāsamazina un jo vairāk, jo spēcīgāks lauks.

— Bet te taču iznāk pretruna, — Nīza ar bērnišķu žestu salika rokas zem zoda, — jo spēcīgāks gravitācijas lauks, jo lēnāk jālido!

— Tas ir pareizi tikai attiecībā uz milzīgu ātrumu, kas tuvs gaismas ātrumam, kad zvaigžņu kuģis pats kļūst līdzīgs gaismas staram un var kustēties tikai pa taisni jeb pa tā dēvēto vienādas intensitātes līkni.

— Ja esmu pareizi sapratusi, tad mūsu «stars» — «Tantra» jānotēmē tieši uz Saules sistēmu.

— Jā. Un ar to, lūk, saistītas astronautikas lielākās grūtības. Nekļūdīgi notēmēt raķeti uz vienu vai otru zvaigzni praktiski nekad neizdodas, kaut arī mēs lietojam visas iedomājamās aprēķinu precizēšanas metodes. Tāpēc lidojuma laikā nemitīgi jāaprēķina sīkās novirzes, jāmaina kurss, un šā iemesla dēļ nav iespējams pilnīgi automatizēt kuģa vadīšanu. Bet pašlaik mēs esam bīstamā stāvoklī. Apstāšanās vai kaut cik ievērojams palēninājums mums nozīmē nāvi, jo vēlreiz attīstīt ātrumu mēs vairs nevarēsim. Anamezona krājumi izsīkuši… Lūk, no kurienes mums draud briesmas, skatieties: apgabals 344-1-2U ir pilnīgi neizpētīts. Te nav ne zvaigžņu, ne apdzīvotu planētu. Zināms tikai gravitācijas lauks — lūk, tā mala. Ar galīgo lēmumu vajadzēs pagaidīt — pēc piektā riņķa modināsim visus, bet tikmēr… — ekspedīcijas priekšnieks paberzēja deniņus un nožāvājās.

— Sporamīna darbība izbeidzas, — Nīza iesaucās, — jūs varat atpūsties!

— Labi, atgulšos tepat, krēslā. Varbūt notiek brīnums un mēs tomēr uztveram kādu signālu!

Erga Noora balsī pavīdēja toņi, kas lika Nīzas sirdij iedrebēties aiz maiguma. Gribējās piespiest pie krūtīm šo tiepīgo galvu, glāstīt tumšos matus, kuros jau vizēja priekšlaicīgs sirmums…

Nīza piecēlās, rūpīgi sakārtoja ar cipariem aprakstītās loksnes un nodzēsa gaismu, atstājot tikai vāju zaļganu apgaismojumu pie aparātu un pulksteņu paneļiem. Izplatījuma absolūtajā tukšumā zvaigžņu kuģis mierīgi riņķoja pa gigantisko orbītu. Rudmatainā astronavigatore ieņēma savu vietu pie milzīgā kuģa «smadzenēm». Kā parasti, klusu dziedāja aparāti, kas bija noskaņoti uz zināmu melodiju, — vismazākā nekārtība tajos izraisītu kādu aplamu toni. Taču klusā melodija plūda pareizajā toņkārtā. Paretam atkārtojās ne visai skaļi gonga sitieni — tika ieslēgts planetārais dzinējs, kas virzīja «Tantru» pa līkni. Varenie anamezona motori klusēja. Miega pārņemtajā zvaigžņu kuģī valdīja dziļš nakts miers, it kā «Tantrai» un tās iemītniekiem nedraudētu nekādas briesmas. Tā vien šķita, ka ik mirkli uztvērēja reproduktorā atskanēs sengaidītais signāls, divas raķetes sāks bremzēt neiedomājami ātro lidojumu, tuvosies viena otrai un beidzot, precīzi nolīdzinājušas ātrumus, it kā apgulsies blakus. Plata cauruļu galerija savienos abus kuģus, un «Tantra» no jauna atgūs savu titānisko spēku.

Dvēseles dziļumos Nīza bija mierīga: viņa ticēja priekšniekam. Pieci ceļojuma gadi nelikās ne pārāk gari, ne nogurdinoši. It īpaši pēc tam, kad Nīzas sirdī bija uzplaukusi mīlestība… Bet arī agrāk aizraujošie novērojumi, grāmatu, mūzikas un filmu elektronu ieraksti deva iespēju nepārtraukti papildināt zināšanas un neizjust tik sāpīgi savu atšķirtību no mīļotās Zemes, kura pazudusi kā smilšu graudiņš tumsas bezgalīgajās dzīlēs. Kad nervi galu galā tomēr sāka pagurt no daudzajiem iespaidiem un spraigā darba… tad ilgstošā miegā, ko uzturēja hipnotiskas svārstības, lieli laika posmi iegrima nebūtībā, aizjoņojot kā mirklis. Mīļotajam blakus Nīza jutās laimīga. Viņu tikai satrauca apziņa, ka citiem, it īpaši Ergam Nooram, ir grūtāk. Ak, kaut viņa spētu!… Nē, ko gan spēj jauna, vēl nepieredzējusi astronavigatore salīdzinājumā ar tādiem ļaudīm! Un tomēr varbūt noderēja viņas maigums, nemitīgais labās gribas sasprindzinājums, dedzīgā vēlēšanās atdot visu, lai atvieglinātu viņiem grūto darbu.

Ekspedīcijas priekšnieks pamodās un pacēla smaguma pielijušo galvu. Rāmā melodija joprojām skanēja, laiku pa laikam saplūzdama ar planetārā dzinēja dūkoņu. Pie aparātiem, mazliet sakumpusi, sēdēja Nīza Krita; noguruma ēnas klāja viņas jaunavīgo seju. Ergs Noors pameta skatienu uz atkarīgo pulksteni 1 , kas rādīja zvaigžņu kuģa laiku, un vienā rāvienā atbrīvojās no dziļā atzveltnes krēsla skavām.

Saskaņā ar relativitātes teoriju kuģī, kas sasniedzis lielu (gaismas ātrumam tuvu) ātrumu, laiks rit lēnāk neka novērotajam, kas ir nekustīgs attiecībā pret zvaigžņu kuģi.

— Esmu nogulējis četrpadsmit stundas! Un jūs, Nīza, mani nemodinājāt! Tas… — viņš apklusa, ieraudzījis meitenes priecīgo seju. — Tūdaļ ejiet atpūsties!

— Ja atļausiet, pagulēšu šeit, tāpat kā jūs, — meitene aizskrēja nomazgāties, paēst un tad saritinājās krēslā.

Viņas spožās, tumšu loku ietvertās, brūnās acis slepus vēroja Ergu Nooru, kad tas, viļņu dušas atsvaidzināts, ieņēma vietu pie aparātiem. Pārbaudījis ESA — elektronu sakaru aizsardzības indikatoru rādījumus, Noors sāka nemierīgi staigāt pa komandpunktu.

— Kāpēc neguļat? — viņš pavēloši jautāja astronavigatorei.

Nīza sapurināja rudās cirtas, kuras jau bija laiks apgriezt, jo kosmiskajās ekspedīcijās sievietes neaudzēja garus matus.

— Es domāju… — viņa nedroši iesāka, — un tagad, kad mums draud briesmas, vēl jo vairāk apbrīnoju cilvēku varenību, kas ļāvusi tiem tik dziļi ielauzties izplatījumā. Jums šeit daudz kas ierasts, bet es esmu pirmo reizi kosmosā un joprojām nevaru aptvert, ka piedalos grandiozā ceļojumā uz jaunām zvaigžņu pasaulēm!

Ergs Noors pasmaidīja un ar roku pārbrauca pāri pierei.

— Man jāsagādā jums vilšanās vai, pareizāk, jāparāda mūsu varenības patiesais mērogs. Lūk, — viņš apstājās pie projektora, un kabīnes dibensienā uzliesmoja Galaktikas mirdzošā spirāle.

Ergs Noors norādīja uz tumsā tikko saskatāmu, plūksnainu spirāles zaru, ko veidoja retas, nespodriem putekļiem līdzīgas zvaigznes.