Freds Hoils - ANDROMĒDA

F. Hoils Dž.Eliots

ANDROMĒDA

Dienas gaisma debesīs sāka jau dzist, kad viņi tuvojās Bolderšovas kalnam. Džūdija sēdēja blakus profesoram dienesta mašīnā, kas klusi slīdēja augšup pa ceļu no Bolder­šovas pilsētas uz plašo tīreli, un ziņkāri rau­dzījās pa logiem, taču tikai tad, kad viņi jau atradās gandrīz pašā kalna virsotnē, kļuva redzams radioteleskops.

Tas piepeši nostājās viņu priekšā: trīs mil­zīgi stabi, kuru augšējie gali saliecās kopā, izveidojot trīsstūrainu arku, tumši un sastin­guši iezīmējās pret dziestošajām debesīm. Starp stabiem, iedobts zemē, gulēja lēzens betona kauss sporta laukuma lielumā, un no augšas, pakarināts pie arkas, lejup raudzījās mazāka izmēra metāla kauss, izstiepis pret zemi garu antenu. Visas ierīces lielums pir­majā brīdī nepārsteidza skatienu, tā vienīgi šķita neiederīga ainavā. Tikai tad, kad viņi bija piebraukuši klāt un apstājušies radioteleskopa pakājē, Džūdija sāka aptvert, cik liels tas ir. Neko tamlīdzīgu viņa vēl ne­kad nebija redzējusi — šis veidojums bija tik pilnīgs pats par sevi un vienreizīgs kā skulptūra.

Un tomēr ar visu tā neparastību šajā krēs­las ieskautajā milzenī nebija nekā draudoša, kas brīdinātu par ārkārtējiem notikumiem un briesmām, ko tam bija lemts atnest nā­kotnē.

Izkāpuši no mašīnas, viņi kādu brīdi stā­vēja, ļaudami maigajam, smaržīgajam gai­sam izvēdināt galvas un plaušas, un raudzījās augšup uz trim milzīgajiem piloniem, metāla reflektoru, kas vizēja augstu virs viņiem, un blāvajām debesīm aiz tā. Turpat netālu kai­lajā, ar stiepļu pinuma sētu apjoztajā tīreļa augstienē atradās vairākas zemas ēkas un mazākas antenas. Visapkārt bija kluss, tikai vējš šalkoja ap piloniem un tīrelī kliedza kuitalas, un viņi varēja gandrīz sajust, kā lielā betona un metāla auss tiem līdzās sa­springst, lai ieklausītos zvaigznēs.

Tad profesors veda Džūdiju uz galveno ēku — zemu, akmens plātnēm apšūtu celtni ar vēl nepabeigtu lieveni un tikko noasfal­tētu piebraucamo ceļu. Strādnieki patlaban raka zemē un krāsoja vārtu stabus un cel- rāžus. Viss izskatījās ļoti jauns un spilgts uz tumšā, klusā kalna fona.

— Tur ir visvisādas palīgpadarīšanas, — sacīja profesors, graciozi novēcinādams roku. — Bet šai ēka atrodas galvenā vadības pults.

Viņš bija maza auguma vīrietis pāri seš­desmitiem, akurāti ģērbies un omulīgs kā ģimenes ārsts.

— Tas nemaz nav liels,'— sacīja Džūdija.

— Nav liels? Tas ir vislielākais, ko es jeb­kad esmu radījis. Desmit gadu darbs!

Profesors uzsmaidīja Džūdijai, un viņa ma­zās, rhelnās kurpes uzdipināja augšup pa galvenās ēkas ieejas pakāpieniem.

Vestibils izskatījās nepabeigts, bet tajā pašā laikā likās jau pazīstams: neiztrūkstošie caurumotu paneļu» griesti, neiztrūkstošā rak­stā izliktu fcļīžu grīda, vienkāršas, ar līmes krāsu klātas sienas un dienas gaismas spul­dzes. Telefona aparāts pie sienas, dzeramā ūdens fontāniņš, tieši pretī ieejai divviru durvis, sānu sienās divas mazākas durvis, un tas arī viss. Cauri lielajām durvīm bija dzir­dams kluss, šņācošs troksnis. Kad profesors tās atvēra, šņākoņa kļuva stiprāka. Tā atgā­dināja atmosfēras traucējumus radiouztvē­rējā.

Ejot iekšā, viņi uz sliekšņa satika cilvēku brūnā apkalpotāja virsvalkā. Tā acis uz mir­kli sastapās ar Džūdijas acīm, bet, kad viņa pavēra muti, vīrietis novērsa skatienu.

— Labvakar, Haris! — sacīja profesors.

Istaba, kurā viņi iegāja, bija vadības

telpa — observatorijas centrs. Pa novēroša­nas logu telpas galā varēja redzēt gigantisko ierīci ārpusē, un pretī logam atradās masīva metāla pults, gluži kā ar kontaktpogu, sig- nālspuldzīšu un slēdžu rindām izraibināta ēr­ģeļu katedra. Daži jauni cilvēki strādāja pie pults, laiku pa laikam pievērsdamies divām skaitļošanas mašīnām, kuru augstie metāla korpusi stāvēja abās pusēs pultij. Pie vie­nas sānsienas karājās ar optisko teleskopu nofotografētu zvaigžņu palielināti uzņēmumi, otrai divas trešdaļas bija no stikla, un caur to varēja redzēt vēl dažus jaunus cilvēkus strādājam pie aparatūras blakus telpā.

— Atklāšanas ceremonija notiks šeit, — sacīja Reinharts.

— Kur tad ministrs sasitīs šampānieša pu­deli vai griezīs lenti, vārdu sakot, darīs savu šādās reizēs darāmo?

— Pie pults. Viņš nospiedīs pogu uz va­dības pults, lai iedarbinātu teleskopu.

— Vai tas vēl nedarbojas?

— Vēl ne. Mēs patlaban pārbaudām uz­tveršanas iekārtu.

Džūdija stāvēja pie durvīm, vērīgi aplū­kodama telpu. Viņa piederēja pie tām izska­tīgajām jaunajām sievietēm, kuras biežāk mēdz saukt par glītām nekā jaukām. Viņai bija svaiga sejas krāsa, moža, inteliģenta seja, tumši zilas acis, ļoti pašapzinīga, maz­liet stūraina stāja un paprāvas rokas. Džū- diju varētu noturēt par medicīnas māsu vai darba dienesta instruktori, vai arī vienkārši par jaunieti, kas skolas gados guvusi labu sportisku rūdījumu. Džūdija turēja padusē pasistu papīru un tehnisku prospektu žūksni un laiku pa laikam parakņājās tajos, it kā tie varētu paskaidrot, ko viņa te redz.

— Šis ir vislielākais radioteleskops pa­saulē. — Profesors ar laimīgu smaidu pavē­rās apkārt. — Tas, protams, nav tik liels kā interferometrs,. bet to var vadīt. Ar mazā augšējā reflektora palīdzību var pārvietot uztvērēja fokusu, un tādējādi ir iespējams sekot objektam pāri visām debesīm.

— Cik saprotu pēc šiem te, — Džūdija viegli uzsita pa saviem papīriem, — ir arī citi radioteleskopi, kas darbojas tāpat.

— Ir. Un bija jau sešdesmitajā, kad mēs sākām būvēt šo, tas ir, pirms vairākiem ga­diem. Bet mūsējais ir daudz jutīgāks.

— Tādēļ, ka tas ir lielāks?

— Ne tikai. Arī tādēļ, ka mums ir labāka uztveršanas iekārta. Tai vajadzētu dot aug­stāku selektivitātes koeficientu. Un tas viss atrodas tur. 1 — Ar mazu, smalku pirkstu pro­fesors noradīja uz telpu aiz stikla šķērssie­nas.

— Redziet, viss, kas tiek uztverts no as­tronomiskajiem avotiem, piemēram, no radio- zvaigznēm, ir ļoti vājš elektromagnētisks signāls un ir sajaukts ar visdažādākajiem trokšņiem — atmosfēras, starpzvaigžņu gā­zes un debesis vien zina kādiem — tik tie­šām, debesis šoreiz burtiskā nozīmē.

Reinharts runāja noteiktā, lietišķā balsī, gluži kā ārsts, kas apspriež saaukstēšanās gadījumu. Lepnums par sasniegto, prieks par savas ieceres piepildīšanos palika dziļi apslēpts.

— Un jūs varēsit dzirdēt avotus, ko citi nevar? — Džūdija jautāja.

— Es ceru. Tieši tas ir idejas pamatā. Ti­kai nejautājiet man, kā. Šeit ir cilvēki, kas konkrēti izstrādājuši visu aparatūru. — Viņš kautri nolaida acis uz savām mazaiām kā­jām. — Doktors Flemings un doktors Bri- džers.

— Bridžers? — Džūdija it kā satrūkās.

— Flemings ir mūsu galvenās smadzenes. Džons Flemings. Džon! — profesors laipni uzsauca pāri telpai.

Viens no jaunajiem vīriešiem pie vadības pults pagriezās un nāca šurp.

— Hello! — viņš familiāri pasveicināja profesoru, ignorēdams Džūdiju.

— Ja jums būtu mirklis laika, Džon! Esiet pazīstami: doktors Flemings, mis Adamsone.

Jaunais cilvēks uzmeta Džūdijai paviršu skatienu, tad uzsauca puišiem pie vadības pults:

— Nogrieziet to zvērīgo troksni!

— Kas tas ir? — jautāja Džūdija.

Atmosfēras sprakšķi noklusa par vāju