Freds Hoils: ANDROMĒDA

— Esmu par to pilnīgi pārliecināts.

Viņa saminstinājās un palūkojās apkārt,

meklēdama palīdzību. Apkopējs Hariss stā­vēja telpas otrā malā un, sastapis viņas ska­tienu, tikko manāmi pakratīja galvu. Džūdija atkal pievērsās Velanam.

— Nevaru atcerēties.

— Varbūt Vūmerā …

Profesors aizveda viņu atpakaļ uz galveno vadības telpu.

— Kā sauc šo.cilvēku?

— Velans.

Džūdija kaut ko atzīmēja savā bloknotā. Pie vadības pults tagad bija palicis vairs ti­kai viens no jaunajiem cilvēkiem, kas sē­dēja dežurējošā inženiera vietā un pārbau­dīja slēdžus. Profesors pieveda Džūdiju pie viņa.

— Hello, Hārvij!

Jaunais cilvēks pacēla galvu un paslējās no sēdekļa.

— Labvakar, profesor Reinhart!

Šis vismaz bija pieklājīgs. Džūdija paska­tījās pa logu uz gigantisko ierīci ārpusē, tukšo tīreli un debesīm, kas tagad kvēloja purpursarkanas.

— Vai jūs zināt tā darbības pamatprin­cipu? — Hārvijs viņai jautāja. — Katrs radio- starojums no debesīm atsitas pret lielo kausu, atstarojas uz reflektora antenas un tiek uz­tverts un pierakstīts ar aparatūru, kas atro­das tur. — Viņš norādīja uz telpu aiz stikla šķērssienas. Džūdija baidījās paskatīties tajā virzienā, lai neieraudzītu Velanu, bet Hār­vijs, aizrāvies ar skaidrošanu, neko neievē­roja un lietišķi turpināja: — Skaitļošanas mašīnas aprēķina izsekojamā avota azimutu un augstumu virs horizonta un vada uztvē­rēja fokusa pārvietošanu. Servomehāniskā iekārta nodrošina . . .

Beidzot Džūdijai izdevās izslīdēt vestibilā un uz brīdi palikt divatā ar Harisu.

— Gādājiet, lai Velans pazūd no šejie­nes! — viņa sacīja.

Džūdija bija atstājusi savu čemodānu Bolderšovas viesnīcā un atbraukusi šurp, labi nezinādama, kas viņu te sagaida. Kal­podama armijas drošības dienestā, viņa bija apmeklējusi daudzas militārās bāzes no Fai- lingdeilsas līdz Ziemsvētku salām un da­žās no tām kādu laiku strādājusi. Džūdija zināja, ka Velans viņu sastapis raķešu poli­gonā Austrālijā. Kopā ar Harisu viņa bija strādājusi komandējuma laikā Melvernā. Džūdija sevi neuzskatīja par spiedzi, un doma, ka vajadzēs izsekot savus kolēģus, viesa viņā nepatiku, taču Iekšlietu ministrija bija pieprasījusi, lai viņu vai kādu citu dar­binieku no Aizsardzības ministrijas Drošības departamenta pārceļ uz Zinātnes ministriju, un norīkojums bija norīkojums. Agrāk cil­vēki, kuru vidū Džūdija strādāja, vienmēr zināja, kas viņa ir, un viņa uzskatīja, ka ar savu darbu tos aizsargā. Šoreiz izsekošanas objekts bija viņi paši, un Džūdija tika atsū­tīta šurp it kā preses dienesta pilnvarotā, kas var visur bāzt savu degunu un uzdot jautājumus, neradot nevienam nekādas aiz­domas. Reinharts to zināja, un viņam tas ne­patika. Arī Džūdijai pašai tas nepatika. Taču darbs paliek darbs, un šis, kā viņai tika teikts, bija ļoti svarīgs.

Džūdija varēja viegli nospēlēt šo lomu: viņa izskatījās tik godīga, tik atklāta, tik ļoti biedriska. Viņai vajadzēja tikai sēdēt maliņā, klausīties un visu iegaumēt. Bet šeit sastaptie cilvēki lika Džūdijai justies neērti:

tiem bija pašiem sava pasaule un savs vēr­tējums par visu. Ar kādām tiesībām lai vina tos tiesātu vai piedalītos viņu tiesāšanā? Kad Hariss, piekrītoši pamājis, nesteidzīgi aizgāja, lai izpildītu rīkojumu, Džūdija juta nicinājumu gan pret viņu, gan pret sevi pašu.

Profesors drīz vien devās projām un at­stāja Džūdiju Džona Fleminga ziņā.

— Varbūt jūs mis Adamsoni aizvestu līdz viesnīcai «Pie lauvas», kad atgriezīsities Bolderšovā. Viņa ir tur apmetusies.

Džūdija un Flemings izgāja uz lieveņa, lai pavadītu veco vīru.

— Viņš ir ļoti jauks, — sacīja Džūdija.

— Ciets kā vecs krampis, — norūca Fle­mings.

Viņš izvilka no kabatas plakanu pudeli un iedzēra. Tad sniedza to Džūdijai. Kad viņa atteicās, Flemings pats ieņēma vēl pāris malku. Džūdija skatījās, kā viņš, galvu at­gāzis, stāv uz apgaismotā lieveņa un viņa ādamābols rijot kustas augšup un lejup. Šai cilvēkā jautās izmisīgs iekšējs sasprindzinā­jums. Varbūt viņi patiešām bija to sakaiti­nājuši, kā teica Reinharts. Un tajā pašā laikā radās sajūta, it kā viņā darbotos dinamoma- šīna, kas to nemitīgi uzlādē ar enerģiju.

— Vai jūs spēlējat ķegļus? — Šķita, ka Flemings ii aizmirsis savu neseno vienal­dzību pret Džūdiju. Varbūt tādēļ, ka bija iedzēris. — Lejā Bolderšovā ir ķegļu spēles

zāle. Brauciet līdzi un piedalieties mūsu rup­jajās izpriecās!

Džūdija vilcinājās.

— Nu brauciet taču! Es negribu jās at­stāt šo trako astronomu varā.

— Vai tad jūs neesat astronoms?

— Jūsu zināšanai: mana specialitāte ir kriogēnika un skaitļošanas mašīnas, nevis šī nereālā niekošanās ar zvaigznēm.

Viņi devās uz nelielo betonēto laukumiņu, kur stāvēja Fleminga mašīna. Teleskopa vir­sotnē spīdēja sarkana signāluguns, un tum­šajās debesīs aiz tā sāka parādīties zvaig­znes. Dažas no tām bija redzamas cauri pilonu augstajai arkai, it kā jau būtu cilvēka sagūstītas. Kad viņi piegāja pie mašīnas, Fle­mings atskatījās uz teleskopu.

— Zināt, ko es domāju … — viņš ierunā­jās, un viņa balss skanēja paklusi, gandrīz maigi, nevis agresīvi. — Man šķiet, ka mēs dabas zinātnēs esam sasnieguši tādu stadiju, kad jānotiek milzīgam lēcienam.

Viņš sāka atsprādzēt mazās vaļējās sporta mašīnas pārvalku, un Džūdija aizgāja pre­tējā pusē.

— Atļaujiet, es jums palīdzēšu!

Šķita, ka viņš to pat nedzird.

— Pēkšņi vienā jaukā brīdī kaut kur mūsu zināšanu sfērā mēs — blaukš! — izlauzīsi­mies cauri un nonāksim pilnīgi jaunā terito­rijā. Un tas var notikt šeit, ar šo te padarī­šanu. — Viņš satina pārvalku un iebāza aiz sēdekļa. — «Filozofija ir ierakstīta tajā mil­zīgajā grāmatā, kas allaž stāv atvērta mūsu acu priekšā. Ar to es domāju Visumu.» Kas to teicis?

—Čērčils?

— Čērčils! — Flemings iesmējās. — Gali- lejs! «Un tā ir rakstīta matemātikas valodā.» To teicis Galilejs. Vai tas jums nenoderētu presei?

Džūdija raudzījās uz viņu, nezinādama, kā reaģēt. Flemings atvēra mašīnas durtiņas.

— Braucam!

Kalna vienā pusē ceļš aizlocījās lejup uz Lenkašīru, otrā — uz Jorkšīru. Jorkšīras pusē tas veda uz Bolderšovas pilsētu cauri garai ielejai, kur ik pēc dažām jūdzēm upes malā pacēlās vecas, augstas, no ķieģeļiem būvētas fabrikas. Flemings brauca pārlieku ātri un visu laiku kurnēja:

— Kā man tas krīt uz nerviem .. . Tīrā so­dība šī atklāšanas ceremonija ministru klāt­būtnē! . .. Vecais profesors svīzdams stādīs apbalvojamo sarakstu, ministrijas vīri visur bāzīs degunu un meklēs, kur piekasīties. Bū­tībā tas viss ir tikai laboratorijas iekārta. Bet, tā kā tā ir liela un maksā bargu naudu, tad kļūst par sabiedrības īpašumu. Es nevai­noju veco. Viņam nav citas izejas: reiz esi izbāzis galvu laukā, nekur nespruksi — rādi rezultātus!

— Un to nebūs?

— Nezinu.

— Jūs taču esot konstruējis visu apara­tūru.

— Es un Deniss Bridžers.

— Kur ir doktors Bridžers?

— Gaida mūs lejā, ķegļu zālē. Ceru, ka būs rezervējis celiņu. Un arī pudeli.

— Jums jau ir viena pudele.

— Kas tiek no vienas? Te ir ļoti sauss klimats.

Braucot lejup pa tumšo, līkumoto ceļu, Flemings sāka Džūdijai stāstīt par Bridžeru un sevi. Viņi abi studējuši Birmingemas uni­versitātē un pēc tam kopā strādājuši Keiven- dišas institūtā. Flemings bijis teorētiķis, Bri­džers — praktiķis, daudzsološs matemātiķis un inženieris. Bridžers domājis tikai par savu zinātnieka karjeru un centies gūt iespējami lielākus panākumus savā specialitātē. Fle­mings bijis īsts pētnieks, un viņu neesot in­teresējis nekas cits kā vienīgi fakti. Taču viņi abi neieredzējuši akadēmisko sistēmu, kurā izauguši, un tādēļ turējušies kopā. Pirms dažiem gadiem Reinharts viņus uzodis un uzaicinājis strādāt pie sava jaunā tele­skopa. Tā kā profesors bija varbūt visievē­rojamākais un respektējamākais astrofiziķis Rietumu pasaulē, pie tam lielisks organiza­tors un talantu pulcinātājs, abi jaunie zināt­nieki bez vilcināšanās piekrituši, un Rein­harts viņus atbalstījis, uzmundrinājis un vis­pār tēvišķīgi izvadījis cauri visam ilgajam un mokošajam radioteleskopa tapšanas pro­cesam.