Freds Hoils: ANDROMĒDA

— Reinharts ķersies pie militārās pro­grammas tad, kad varēs. Tāda ir vienošanās.

— Bet ja nu rodas ārkārtēja nepiecieša­mība? ..,

— Diez vai radīsies.

— Vai jūs lasāt avīzes?

— Pēdējā laikā pagūstu pārskatīt tikai literāro nodaļu.

— Jums derētu palasīt jaunāko ziņu lap­puses: Ja radīsies kritisks stāvoklis, mums būs vajadzīgas visas ausis, ko varam izsliet šajā Atlantijas pusē. — Vandenbergs pamāja uz mākslinieka zīmētu teleskopa skici, kas karājās pie kabineta sienas. — Tā mums nav bērnu rotaļlieta.

— Arī viņiem tā nav rotaļlieta, — Os­borns atcirta.

Drīz pēc viņu aiziešanas piezvanīja Fle­mings no Bolderšovas kalna, bet bija jau par vēlu.

Džūdija ieradās observatorijā īsi pirms Osborna un Reinharta un varēja vestibilā klusi parunāties ar Harisu.

— Vai esat ko uzzinājis par Bridžeru?

Hariss izlikās cītīgi spodrinām durvju

rokturi.

— Divas vai trīs reizes viņš ir bijis Bred- fordā kādā sānielas bukmeikera kantorī. Cits nekas nav manīts.

— Mums jānovēro viņš uzmanīgāk.

— Es to daru.

Kad ieradās Osborns un Reinharts, viņi uzaicināja Džūdiju sev līdzi uz vadības telpu. Tur bija kluss un tukšs, vienīgi Hār­vijs knibinājās pie sava galda starp izmētā­tiem papīriem, cigarešu galiem un netīrām kafijas tasēm. To ieraugot, Reinharts iekluk- stējās kā iztraucēta vista.

— Jums gan šeit vajadzētu ievērot kār­tību!

— Vai ministram varēs demonstrēt fokusa pārvietošanu? — jautāja Osborns.

— Ceru, ka jā, kaut gan mēs vēl neesam pārbaudījuši pārvirzes mehānismu.

Hārvijam tikai ar pūlēm izdevās piesaistīt rosīgā un aizņemtā Reinharta uzmanību.

— Jūs izskatāties, it kā visu nakti būtu bijis augšā, Hārvij.

— Tā ir, ser. Arī doktors Flemings un doktors Bridžers nav gulējuši.

— Vai atradāt kādu kļūmi?

— Ne gluži tā, ser. Mēs sekojām.

— Kas deva tādu rīkojumu?

— Doktors Flemings, — Hārvijs gluži mie­rīgi atbildēja. — Tagad viss ir atkal savā vietā.

— Kādēļ man nekas netika teikts? — Reinharts pievērsās Osbornam un Džūdijai. — Vai jūs to zinājāt?

Džūdija papurināja galvu.

— Šķiet, ka Flemings te sāk ieviest pats savus likumus, — piezīmēja Osborns

— Kur viņš ir? — strupi noprasīja Rein­harts.

— Tur. — Hārvijs norādīja uz aparatūras telpu. — Kopā ar doktoru Bridžeru.

— Palūdziet viņu veltīt man vienu mirkli.

Kamēr Hārvijs runāja mikrofonā, Rein­harts sīkiem solīšiem mēroja telpu šurp un turp.

— Ko jūs izsekojāt? — viņš jautāja.

— Kādu avotu Andromēdā.

— M-31?

— Nē, ser. • • .

— Ko tad?

— Mēs uztvērām citu signālu no tā paša apvidus. Pārtrauktu signālu.

— Vai jūs bijāt dzirdējis to kādreiz iepriekš?

— Nē, ser.

Ienāca Flemings. Viņš bija noguris un ne­skuvies, absolūti skaidrs, bet iekšēji ļoti sa­traukts. Viņš turēja rokā žūksni papīra strē­meļu no pašrakstītāja. Šoreiz Reinharts nedeva viņam nekādas nolaides.

— Cik saprotu, jūs esat pārņēmis tele­skopu savā ziņā.

Flemings apstājās un piemiegtām apm raudzījās viņos.

— Lūdzu atvainot, džentlmeņi. Man nebija laika izpildīt attiecīgos formulārus trīs ek­semplāros. — Viņš pievērsās Osbornam: — Es jums zvanīju, bet jūs jau bijāt aizgājis.

— Ko jūs darījāt? — Reinharts jautāja.

Flemings izstāstīja un nosvieda papīrus vi­ņiem priekšā uz galda:

— Un te ir tas raidījums!

Reinharts savādi paraudzījās viņā.

— Jūs gribējāt teikt — signāls.

— Es teicu — raidījums. Punkti un svīt­ras, pareizi, Hārvij?

— Tā izklausījās.

— Tas turpinājās visu nakti, — Flemings sacīja. — Tagad avots ir zem horizonta, bet šovakar mēs varam atkal pamēģināt.

Džūdija jautājoši paskatījās uz Osbornu, bet tas stāvēja klusu.

— Kā būs ar atklāšanu? — viņa nedroši ievaicājās.

— Velns lai parauj visu atklāšanu! —Fle­mings pievērsās viņai. — Šis te ir daudz svarīgāks! Tā ir balss no miljoniem miljonu jūdžu attāluma.

— Balss? — Džūdijas pašas balss skanēja vārgi un nereāli

— Tā ir nākusi divsimt gaismas gadu, lai sasniegtu mūs. Ministrs var kādu dienu pa­gaidīt, vai ne?

Šķita, ka Reinharts ir atguvies no pārstei­guma. Viņš zobgalīgi paskatījās uz Flemingu.

— Ja vien tas nav pavadonis.

— Tas nav pavadonis!

Reinharts piegāja pie Džeko debesu ķer­meņiem.

— Iekams jūs neesat zaudējis savaldīša­nos, Džon, pārbaudīsim dzelzs gabalus, kas atrodas orbītā.

— Tas ir jau izdarīts.

— Vai jūs esat dzirdējis, ka būtu palaists kaut kas jauns? — Reinharts jautāja Osbor- nam.

— Nē.

— Paklausieties, — sacīja Flemings, — ja tas būtu pavadonis, tad taču tas neatrastos visu nakti noteiktā vietā Andromēdas zvaig­znāja vidū.

— Jūs esat pārliecināts, ka tas nebija Lie­lais Miglājs?

— Mēs taču noteicām tā atrašanās vietu, vai ne, Hārvij?

Hārvijs pamāja, bet Reinharts vēl arvien negribēja ticēt.

— Tā varētu būt bijusi viļņu interference vai kas tamlīdzīgs.

— Es protu atšķirt raidījumu, ja ar tādu sastopos! — Flemings sacīja. — Pie tam šajā raidījumā ir kaut kas tāds, ko es nekad ag­rāk neesmu redzējis. Starp punktu un svītru grupām ir milzīgs daudzums augstākas frek­vences signālu. Mums steidzami jāizgatavo speciāla uztveršanas ierīce, lai varētu tos pierakstīt.

Viņš ieslēdza sarunu aparātu un palūdza ienākt no otras istabas Bridžeru, tad savāca papīrus un iespieda Reinhartam rokā.

— Paskatieties! Desmit vai vairāk gadu cilvēki ir to gaidījuši. Gadsimtiem strādājuši, lai to sagaidītu.

— Vai tajā ir kas sakarīgs? — Osborns jautāja savā smalkajā, mazliet zviedzošajā augsta ierēdņa balsī.

— Jā!

— Jūs varat to atšifrēt?

— Mīļo stundiņ! Vai jūs domājat, ka kos­mosu apdzīvo skauti, kas raida izplatījumā morzes signālus?

Ienāca Bridžers, bāls un nervozi saviebies, bet šķita, ka viņa klātbūtne nomierina Fle­mingu. Bridžers apstiprināja Fleminga teikto.

— Tas varētu nākt no kādas ļoti tālas kos­miskās zondes, — ieminējās Osborns.

Flemings izlikās nedzirdējis. Džūdija sa­ņēma dūšu.

— Vai tas nak no kadas planētas?

— Jā!

— No Marsa vai cita mūsu kaimiņa?

Flemings paraustīja plecus.

— Iespējams, ka no planētas, kas riņķo ap kādu zvaigzni Andromēdas zvaigznājā.

— Un tā raida mums signālus?

Reinharts pasniedza papīrus Osbornam.

— Tas noteikti ir sakarīgs punktu un svītru kopojums.

— Bet kādēļ tad neviens cits to nav uz­tvēris?

— Tādēļ, ka nevienam citam nav tādas iekārtas kā šī. Ja mēs nebūtu uztaisījuši jums velnišķīgi labu mašinēriju, arī jūs tagad ne­turētu rokās šos pierakstus.

Osborns apsēdās uz vadības pults stūra un apjucis vērās papīros.

— Ja kāda domājoša būtne mēģinātu no­dibināt sakarus … Nē, tas ir absurds!

— Tas ir iespējams. — Reinharts nolaida acis uz saviem smalkajiem pirkstiem, it kā viņam negribētos runāt par šo tematu. — Ja Visumā eksistē citas dzīvas būtnes …

— Nevis būtnes, bet cita civilizācija, — Flemings viņu pārtrauca. — Tiem nav jābūt maziem, zaļiem cilvēciņiem. Vispār tai nav jābūt organiskai matērijas formai, bet tikai domājošai.