Freds Hoils: ANDROMĒDA

— Nevajag to darīt, — Bridžers sacīja. — Mums vēl nav atļauts sekot.

Flemings nepievērsa viņam uzmanību.

— Vai pie servoiekārtas kāds ir?

— Jā, doktor Fleming.

— Labi, mēģiniet sekot signāla avotam.

— Paklausies, Džon, nevajag! — Bridžers satvēra Fleminga piedurkni.

— Tas var būt pavadonis vai kas cits, — ieteicās Hārvijs.

— Vai ir palaists kaut kas jauns? — Fle­mings atbrīvojās no Bridžera rokas.

— Mums nekas nav zināms.

— Varbūt kāds ir ievadījis orbītā…— Bridžers iesāka, bet Flemings viņu pār­trauca:

— Denis … — Viņš mēģināja sakoncen­trēties. — Ej un pieraksti to lentē, esi tik labs! Un ieslēdz arī pašrakstītāju.

— Vai mums nevajadzētu vispirms pār­baudīt?

— Pārbaudīsim vēlāk.

Flemings, turēdamies taisni, izgāja vesti­bilā, noliecās pār dzeramā ūdens fontāniņu un noskaloja seju. Kad viņš, svaigs, tīrs un jūtami atžirdzis, atgriezās, Bridžers jau rīko­jās aparatūras telpā un Hārvijs zvanīja pa telefonu dežūrinženierim. Spuldžu gaisma kļuva mazliet tumšāka, kad sāka darboties elektromotori. Augstais metāla reflektors ārā klusi un neredzami sasvērās, ar savu pārvietošanos kompensēdams Zemes grieša­nās kustību. Skaņa skaļrunī kļuva mazliet stipīāka.

— Vai tas ir labākais, ko jūs varat dabūt?

— Tas nav sevišķi spēcīgs signāls.

— Hm… — Flemings atvēra vadības pults atvilktni un izņēma katalogu. — Vai tā galaktiskās koordinātes vispār ir mainīju­šās?

— Grūti pateikt. Es netiku sekojis. Bet tās nevar būt stipri mainījušās.

— Tātad tas nav orbītā ievadīts ķermenis?

— Manuprāt, nē. — Hārvijs norūpējies noliecās pār pastiprinātājiem. — Vai tie ne­var būt kāda radioamatiera raidītie morzes signāli, kas atstarojas no Mēness?

— Patiešām neizklausās pēc morzes, un Mēness nav uzlēcis.

— Varbūt no Marsa vai Venēras? Ceru, ka neesmu jūs atsaucis šurp tukšu nieku dēļ.

— Andromēdā, jūs teicāt?

Hārvijs pamāja. Flemings šķirstīja kata­logu, lasīdams un reizē klausīdamies. Viņš atkal kļuva kluss un lēnīgs kā nesen mašīnā ar Džūdiju. Patlaban viņš atgādināja cītīgu mazu puisēnu.

— Vai jūs tam sekojat, Hārvij?

— Jā, doktor Fleming.

Flemings piegāja pie galda un ieslēdza sa­runu aparātu.

— Vai tu pieraksti, Denis?

— Jā, — atbildēja Bridžera balss ar me­tālisku pieskaņu. — Bet man nav ne mazā­kās jēgas, kas tas ir.

— Varbūt uz rīta pusi kaut ko noskaidro­sim. Es mēģināšu noteikt avota attālumu.

Flemings izslēdza aparātu un ar katalogu rokā devās pie dibensienas, pie astronomis­kajām kartēm.

Tā viņi visi strādāja kādu brīdi, un telpas klusumā vienīgais troksnis bija šīs skaņas no Visuma. Flemings mēģināja noskaidrot sig­nāla avotu, bet Hārvijs sekoja tam ar lielo, klusējošo teleskopu ārpusē.

— Ko jūs par to domājat? — Hārvijs bei­dzot jautāja.

— Es domāju, ka šis signāls nāk no mil­zīga attāluma.

Pēc tam viņi vairs nerunāja, tikai strādāja un klausījās, un signāls skanēja un skanēja bez mitas.

Sešdesmito gadu beigās, kad risinājās šie notikumi, Zinātnes ministrija aizņēma mo­dernu, stiklotu celtni Vaithollas tuvumā. Tur viss bija elegants — gan telpu iekārtojums, gan personāls, it kā lai pierādītu, ka tehnika ir līdzvērtīga mākslai un ka ministra pastā­vīgais vietnieks Maikls Osborns ir viens no viskulturālākajiem ministrijas daudzo kultu­rālo darbinieku vidū. Kaut gan viņš darbā valkāja sportisku uzvalku no tvīda, tas bija vissmalkākais un viskorektākais no šāda veida uzvalkiem. Viņš reti sēdēja pie sava milzīgā rakstāmgalda, daudz biežāk — vienā no zemajiem, ērtajiem krēsliem pie zemā kafijas galdiņa ar marmora virsu.

Otrā rītā pēc tam, kad Bolderšovas kalnā bija uztverti svešādie signāli, viņš, cēli at­laidies, sēdēja tur, sarunādamies ar ģenerāli Čārlzu Dž. Vandenbergu no Savienoto Val­stu gaisa kara spēkiem. Gaisma cauri nolais­

tajām žalūzijām krita pār viņu precīzās ioslās.

Anguja tajā laikā bija kaut kas līdzīgs avangarda štābam ielenktā zemē, kas sastā­vēja no Rietumeiropas un Ziemeļamerikas. Spiediens no Austrumiem, no Āfrikas un Āzijas bija atstūmis Rietumu civilizāciju vienā zemeslodes stūrī, un Amerika zieme­ļos no Panamas bija šās teritorijas drošais centrs, bet Rietumeiropa — tās kaujai saga­tavotais piekšpostenis. Oficiāli neviena zeme ar kādu citu nekaroja, taču ekonomiskās sankcijas un bumbu un raķešu draudi turēja vecās pasaules atliekas īstā aplenkuma stā­voklī. Vitāli svarīgās sakaru līnijas pāri At­lantijas okeānam atradās gandrīz pilnīgi amerikāņu rokās, un amerikāņu garnizoni Anglijā, Francijā un Rietumvācijā turējās savās pozīcijās ar tādu pašu izmisīgu sīk­stumu kā romiešu leģioni trešajā un cetur­tajā gadsimtā.

Oficiālais līgums apgalvoja, ka Anglija un tās kaimiņi vēl arvien ir suverēnas valstis, taču faktiski iniciatīva strauji izslīdēja tām no rokām. Kaut gan ģenerālis Vandenbergs tika necili dēvēts par Aizsardzības koordi­nācijas komitejas pārstāvi, patiesībā viņš bija draudzīgas, bet valdonīgi citas zemes okupējošas lielvalsts gaisa kara spēku ko­mandieris, un šai lielvalstij Anglija bija tikai viens lauciņš uz milzīga šaha galdiņa.

Šis kādreizējais bumbvedēja komandieris ar resno kaklu un četrstūraino galvu vēl

tagad, pusmūža gados, izskatījas brašs un jau­neklīgs, taču viņa uzvedībā nebija nekādas bravūras. Viņš bija dzimis Jaunajā Anglijā, izturējās korekti un apvaldīti un mēdza ru­nāt tik autoritatīvi, it kā zinātu par pasauli vairāk nekā lielākā daļa cilvēku, kas tajā dzīvo.

Viņi iunāja par Velanu. Osborns nevērīgi turēja rokā ziņojumu par viņu.

— Pašreiz es nekā nevaru darīt.

— Šis jautājums nav atliekams …

Osborns uzrausās no krēsla un, piegājis

pie rakstāmgalda, izsauca savu sekretāri.

— Aizsardzības koordinācijas komiteja ir viegli sakaitināma, — Vandenbergs piebilda.

— Jūs varat ziņot, ka mēs viņu nomainī­sim.

Kad sekretāre ienāca, Osborns nodeva zi­ņojumu viņai.

— Lūdzu, parūpējieties, lai tas tiek nokār­tots.

Sekretāre paņēma lapiņu un nolika uz Osborna galda dokumentu mapi. Viņa bija jauna un skaista, ģērbusies greznā pēcpus­dienas kleitā, kas liecināja par sadzīves progresu.

— Te ir materiāli par Bolderšovu.

— Pateicos! Vai mana mašīna ir šeit?

— Jā, mister Osborn.

Viņš atvēra mapi un lasīja:

«Ministrs ar pavadoņiem ieradīsies Bol- deršovas kalnā 3.15 pēc pusdienas, un viņus sagaidīs profesors Reinharts.»

— Tas ir rīt, — piezīmēja Vandenbergs. — Vai jūs ari dosities turp?

— Es braukšu jau šodien, lai iepriekš sa­tiktu Reinhartu. — Osborns iebāza mapi savā portfelī. — Vai varu aizvest jūs līdz Vaithollai?

— Tas būtu īsts kristieša darbs.

Viņi izturējās viens pret otru piesardzīgi, bet pieklājīgi, gandrīz vecmodīgi galanti. Piecēlies Vandenbergs it kā starp citu ievai­cājās:

— Vai ir noteikti zināms, kad tas sāks darboties?

— Vēl ne.

— Stāvoklis kļūst diezgan nopietns.

— Zvaigznes var pagaidīt. Tās ir ilgi gai­dījušas.

— Arī Aizsardzības koordinācijas komi­teja ir ilgi gaidījusi.

Osborns nepacietīgi paraustīja plecus, šai brīdī atgādinādams grieķi, kam apnicis strī­dēties ar romieti.