MAIKLS KRAITONS: ANDROMĒDAS CELMS

ANDROMĒDAS CELMS

MAIKLS KRAITONS

. .. 1967. gada februāris. Apakšzemes laboratorijas vis­dziļākais, piektais līmenis. Četri amerikāņu zinātnieki, kas mobilizēti pēc ultraslepenās trauksmes «Meža ugunsgrēks», sasprindzināti pēta sīkbūtni, ko no atmosfēras augšējiem slāņiem pārvedis pavadonis «Smeltnis» un kas acumirklī pārvērš cilvēka asinis tumšsarkanā šūnainā masā. Sīk- būtnei piešķirts kods «Andromēdas celms» (celms ir vis­sīkākā mikroorganismu klasifikācijas vienība). Par «veik­smīgo» zinātnisko atradumu jau samaksājuši ar savu dzī­vību mazās pilsētiņas Pīdmontas iedzīvotāji, un pastāv briesmas, ka kuru katru brīdi kosmosa sērga sāks nāves pļauju tuvos un tālos rajonos. Vai pagūs to izpētīt un savaldīt? Zem laboratorijas atrodas pašlikvidācijas kodol- ierīce — gadījumam, ja sīkbūtnes izkļūs ārā . . .

Tik dramatiskos apstākjos darbojas šīs grāmatas va­roņi. Tās autors Maikls Kraitons ir jauns amerikāņu zinātnieks (dzimis 1942. gadā), pēc profesijas mediķis. Uzrakstīt līdzās zinātniskajiem darbiem arī vienu otru stāstu vai romānu — tā mūsdienu zinātniekiem ir diezgan parasta lieta. Zināmu kopēju ieskatu par viņu literārās darbības ievirzi un rezultātiem latviešu lasītāji varēja gūt no izdevniecības «Zinātne» 1971. gadā izlaistā ārzemju zinātnieku fantastikas krājuma «Dēmonu dzīres».

Maikls Kraitons ar «Andromēdas celmu» literāta spalvu izmēģinājis pirmo reizi, bet, kā redzams, ar lielām pretenzi­jām, kuras visumā nav bez pamata. Viņam ir gan svaigs dzīves vērojumu materiāls, ko nodot lasītāja tiesai, gan prasme veidot asu sižetu. Turklāt gandrīz vai dokumentā- listiskā ielūkošanās reālajā ASV zinātnes pasaulē, jaunek­līgi drošā, patstāvīgā tās parādību vērtēšana jauj ceret uz grāmatas sabiedrisko efektu.

Kraitons grāmatu nosaucis par romānu, tādējādi gribot vai negribot mezdams izaicinājumu līdzšinējiem priekšsta­tiem par šo žanru. «Andromēdas celma» lasītājs tiek izva­dāts pa laboratorijām, kas iekārtotas pēc pētniecības teh­nikas pēdējā vārda, tiek iepazīstināts ar to apbrīnojamo aparatūru un tās darbību. Viņam ir dota iespēja uzzināt daudz interesanta no dažādām zinātnes nozarēm, it se­višķi bioloģijas un medicīnas, turklāt lielākoties saņemot šos jaunumus «no pirmās mutes» un nevis jau pa populār­zinātniskajiem rakstiem un grāmatām izceļojušos, kā tas šādos gadījumos ir parasti. Notikumu tēlojumu viet­vietām pārtrauc zinātniski publicistiskas atkāpes, kas at­bilst labākajiem populārzinātniskās literatūras standar­tiem (pēc nozīmes sižeta attīstībā šos ekskursus gribas sa­līdzināt ar analoģiskām publicistiskām atkāpēm, kādas palaikam sastopamas vēsturiskajos romānos). Piemēram, lūk, cik tēlainu šūnas vielmaiņas modeli autors liek uz­burt savās pārdomās vienam no grupas «Meža uguns­grēks» locekļiem:

«Dzīvajās šūnās viss bija citādi nekā ķīmiķa mēģenē. Sūnās šaurā telpā vienlaikus un nešķirami notika daudz reakciju, kas deva enerģiju, radīja augšanu un kustības. Cilvēks šo viengabalainību nespēja atveidot, tāpat kā ne­bija iespējams pagatavot pilnas pusdienas no uzkožama­jiem līdz saldēdienam, sajaucot kopā visas sastāvdaļas un vārot tās vienā katlā, cerībā, ka vēlāk ābolu kūku izdo­sies atdalīt no cepeša.

Ar fermentu palīdzību šūnās vienlaikus norisa simtiem dažādu reakciju. Katrs ferments bija gluži kā atsevišķs virtuves strādnieks, kam ir viens noteikts uzdevums: maiznieks nesāks taisīt bifštekus, bet bifšteku cepējs ar saviem rīkiem nevarēs pagatavot uzkožamos.

Taču fermenti veica arī vienu kopīgu funkciju. Tie pa­darīja iespējamas ķīmiskās reakcijas, kas citādi nenotiktu. Bioķīmiķis šīs reakcijas varēja atveidot, izmantojot lielu karstumu, lielu spiedienu vai stipras skābes. Bet cilvēka ķermenis vai atsevišķa šūna tādus ekstremālus apstākļus nepanesa. Fermenti, šie «dzīvības savedēji», ļāva ķīmis­kajām reakcijām noritēt ķermeņa temperatūrā un pie nor­māla atmosfēras spiediena.» (243.—244. lpp.)

Grāmatā ir daudz pārdomu par zinātniskā darba tak­tiku un psiholoģiju, par zinātnes politiku. Neparastas ir arī ilustrācijas: Kraitona grāmatā atrodam zinātniskās shēmas, ESM drukāto dokumentu, telegrammu un ste­nogrammu paraugus (skat., piemēram, 17., 47., 80. un 274. lpp.). «Andromēdas celma» oriģinālizdevuma beigās ir pievienots plašs speciālās literatūras saraksts, kurā no­rādīti katrā grāmatas nodaļā izmantoto ideju un datu pirmavoti. Kā redzam, autors cenšas norobežoties no tās attieksmes pret zinātnes un dzīves materialu, ar kādu sa­vus darbus veido fantastiskās literatūras autori, īpaši uz­svērt, ka visam, ko viņš stāsta, ir reāls pamats.

Grāmatā pieminēts daudz tiešām pastāvošu ASV zi­nātnisko un administratīvo iestāžu, ar daļu no tarn sais­tīta tajā tēlotā darbība. Bet arī izdomātie notikumi risinās reālos apstakļos, jo Kraitons tos apraksta, izmantojot plašo faktu materiālu, kuru viņš savācis, konsultēdamies ar lielu skaitu zinātnisko un militāro darbinieku. «Zināt­nisko krīzi», kā Kraitons kvalificē dramatisko notikumu ar Andromēdas celmu, viņš ierindo kā likumsakarīgu starp reālajām krīzēm, kurām bijis sakars ar zinātnes at­tīstību, un tās iespējamību pamato ar vērojumiem par dažādu zinātnes nozaru attīstības īpatnībām (28. lpp.).

Tātad Kraitons mēģina paplašināt romāna žanra ro­bežas, veidot «zinātnisko romānu». Vai šis mēģinājums paliks nejaušība jeb vai šāda «zinātniskā romāna» parā­dīšanās tiešām manifestē jaunu literāro virzienu (vai vismaz modi), to parādīs laiks. Kā jau minēju, rakstīt- gribētāju ar lielāku vai mazāku literāta talantu starp zi­nātniekiem netrūkst (un, protams, ne tikai Amerikā vien). Un šķiet, ka sabiedriskais pieprasījums pēc «Andromēdas celmam» līdzīgiem darbiem ir. Vai par to neliecina, pie­mēram, DNS uzbūves līdzatklājēja Dž. Votsona grāmatas «Dubultspirāle» panākumi — par spīti tam (bet varbūt tieši tāpēc?), ka literārais elements tajā savīts cieši kopā ar popu­lārzinātnisko? Ka šāda lektīra vairo zinātnes draugu pulku, par to, liekas, arī nav jāšaubās. Lasītājs ir ar mieru piedot autoram literārās pieredzes trūkumu, vietu­mis sastopamo izteiksmes spurainumu (kas reizēm rodas tāpēc, ka domai teikumā par šauru) vai nekonsekvenci dar­bojošos personu raksturu atklāšanā, jo šos mīnusus atsver tas tiešums un klātbūtnes efekts, kuru rada autora paša piederība pie viņa tēlotās vides, spēja likt saviem varo­ņiem brīvi, nepiespiesti un kompetenti izteikties par vis­sarežģītākajām zinātnes problēmām.

Ar to es nepavisam negribu sacīt, ka fantastikai būtu jāprotas .. . Bet vienu gan Maikla Kraitona grāmata liek domāt: lai dotu lasītāja iztēlei maksimāli sātīgu barību par zinātnes tēmu, tāpat arī lai rastu neparastu vidi, kurā spēcīgāk atklātos raksturu, ideju un laikmeta sabiedrisko spēku kolīzijas, rakstniekam vairs nav obligāti jāķeras pie fantastikas ieročiem. Mūsu dienās gan vienu, gan otru var papilnam atrast arī reālajā zinātnes pasaulē. Cik nav gadījumu, ka hipotēze, kas tiek pārbaudīta kādas nozares pētniecības laboratorijās, sākumā nešķiet fantastiska vie­nīgi tās izvirzītājam. Kad 1964. gadā ASV virusologs Horvards Temins izvirzīja hipotēzi, ka tā sauktā Krika dogma (proti, gēni informāciju var nodot, bet nevar sa­ņemt) jārevidē, tā bija saucēja balss tuksnesī: pārāk liela bija molekulārās ģenētikas pamatlicēja Frānsisa Krika autoritāte, un pārāk stipri jaunā ideja šķita neatbilstam jau zināmajiem faktiem. Vajadzēja paiet sešiem gadiem, iekams eksperimenti pierādīja: jā, iedzimtības informācija tiešām var iet arī pretējā virzienā (skat., piemēram, žur­nāla «Zinātne un Tehnika» 1971. gada 10. nr.). Sis atklā­jums sacēla veselu vētru molekulārās ģenētikas jau tā ne sevišķi mierīgajās debesīs. Kā nu he — tas taču bija krietns solis tuvāk vēža noslēpumam. Un — likteņa iro­nijai — dabūja apgriezties uz otriem sāniem ģenētikas apraktā lamarkistiskā teorija par iegūto īpašību iedzim- šanu: vienam otram, kas no tās negrib atsacīties, šķita, ka vējš iepūtis arī viņu burās. . .