MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

Varbūt lasītājam daži šajā grāmatā aprakstītie pētī­jumi vai tehniskās iekārtas liksies paņemti avansā no nā­kotnes vai pat no vispār neiespējamā. Kas attiecas uz An­dromēdas celmu un tā īpašībām, tad tas tiešām autora iztēles auglis. Bet vismaz tikmēr, kamēr nerimst diskusijas par to, vai nevarētu pastāvēt arī tādas dzīvības formas, kuru pamatā nav olbaltums, labāk neliksim galvu ķīlā, ka nekas tāds nav iespējams. Grāmatā ir runa par Naģa un Karpa mēģinājumiem pierādīt, ka viņi meteorītos ir atraduši ārpuszemes baktērijas, un par to, ka daudziem šie mēģinājumi šķiet smieklīgi. Bet, kā pērnā gada beigās ziņoja žurnāls «Priroda», kaut ko līdzīgu Naģa un Karpa baktērijām meteorītos atraduši arī padomju zinātnieki. Un metāliskā balss, kas dod Holam rīkojumus medicīniskās izmeklēšanas laikā? Žurnāla «Znaņije — sila» 1973. gada 6. numurā var izlasīt par to, kā Novosibirskas kibernē- tiķi «māca» runāt elektronisko skaitļošanas mašīnu. Viņi jau panākuši, ka tā runā nevis metāliskā balsī, bet gan patīkamā vīrieša tenorā . . .

Un pārbaudes akmens «zinātniskā romāna» varoņu raksturiem un idejām? Tā var būt kaut vai zinātnieka pil­soniskā pozīcija. Piemēram, šāda problēma: kas vajadzīgs, lai zinātnieka progresīvie ideāli iemiesotos tādā viņa no­stājā un rīcībā, kura tīļvinātp šo ideālu piepildīšanos? Sī problēma izvirzās, domājot par modernās fizikas klasiķa Maksa Borna noraidošo attieksmi pret kosmonautiku. Savā pēdējā grāmatā «Mana dzīve un mani uzskati», kas 1973. gadā iznāca arī krievu valodā, viņš raksta: «Kamēr kosmiskie projekti ir nacionālā diženuma un spēka sino­nīms un kamēr sabiedrības lielākā daļa ir maldīgās do­mās par kosmisko pētījumu zinātnisko vērtību un praktis­kajām iespējām, tikmēr es nevarēšu atrast tiem nekādu at­taisnojumu, lai arī cik liela ir mana sajūsma par šeit gū­tajiem panākumiem.» Bet: «Pavisam cita runa būtu tad, ja tas izvērstos par visu tautu kopīgu pasākumu, tādējādi sekmējot pretešķību novēršanu un vispārēja miera sagla­bāšanu.» Tas, ka pirms pieciem gadiem, kad Borna grā­mata iznāca angļu valodā, autors nevarēja paredzēt, ka šāda kopdarbība tiešām drīz sāksies, ir pats par sevi sapro­tams. Bet kāpēc ievērojamais, būtībā progresīvi domājo­šais zinātnieks nespēja pareizi novērtēt mūsu valsts pūles sava kosmiskā potenciāla izmantošanā mierlaika mērķiem un lielo labumu, ko tās nes tautsaimniecībai un zinātnei?

Varbūt līdzās citiem apstākļiem šo skepsi radīja tas, ka Amerikā viņš tiešām redzēja daudz ko tādu, kas meta ēnu uz tās kosmisko programmu. Pret šīm parādībām vēr­šas arī M. Kraitona romāns. Pavadonis «Smeltnis», kas atnesa iznīcību Pīdmontai, «bija domāts tādu jaunu dzī­vības formu uzmeklēšanai, kuras varētu noderēt Fort- detrikai, īsi izsakoties, tā bija programma, kas paredzēta jaunu bakterioloģisko ieroču veidu atklāšanai». Bet vien­laikus šāda notikumu attīstība apliecina Kraitona varoņa Džeremija Stouna pilsoniskās nostājas slidenumu. Par Stounu, Nobeļa prēmijas laureātu, Stenforda universitātes bakterioloģijas profesoru, lasām: «Kā zinātnieku, kuram ir sirdsapziņa, plašs redzesloks un notikumu jēgas izpratne, viņu palaikam mēdza salīdzināt ar Einšteinu un Boru.» No tā, kādu mēs viņu redzam tālāk, drīzāk gan var seci­nāt, ka tā ir tikai mimikrija, ārējā līdzība, gluži tāpat kā vēstulē prezidentam tiek kopēts pazīstamās Einštejna vēs­tules stils. Mimikrija, kas ceļ viņa ideju svaru lēmēju acīs, nodrošina prāvus līdzekļus eksperimentu veikšanai un iz- virzīšanos politiskajā arēnā. Šāda neizvēlība līdzekļos pa­dara Stounu par traģiskā notikuma līdzvaininieku: viņa ideju, ka nepieciešams aizsargāties pret varbūtējām ārpus- zemes infekcijas briesmām, realizē . .. pavadonī «Smel- tnis».

Kraitons mīl zinātni, un Stouna izjūtas viņam nav sve­šas, taču viņš nepavisam nelolo Rietumu inteliģences ap­rindās plaši izplatītās scientistiskās ilūzijas, ka zinātne pastāv neatkarīgi no sabiedriski politiskās cīņas, ka zināt­nieks drīkst nedomāt par to, kā tiek izmantoti viņa darba augļi. Par moto savai grāmatai Kraitons licis Džeremija Stouna vārdus: «Cilvēka prāta vērtība no sugas saglabā­šanas viedokļa līdz šim vēl nav apmierinoši pierādīta.» 1969. gadā, kad šī grāmata nonāca pie amerikāņu lasītāja, tas izskanēja kā brīdinājums, kā aicinājums nepieļaut, ka lieliskie sasniegumi, kurus cilvēks guvis dabas noslēpumu izpētē, pavēršas pret viņu pašu, noved cilvēci pie bojāejas drausmīgā karā. Rādīdams, kādā nepievilcīgā lomā zinātni un zinātniekus nostāda bruņošanās drudzis, jaunais zināt­nieks pievienojās tām protesta balsīm, kuras mobilizēja amerikāņu sabiedrisko domu, pastāvīgi atgādināja, ka mūsdienu apstākļos vienīgā izeja ir pārorientēties uz miera politiku, likt zinātnes progresa atraisītajiem spēkiem kal­pot tikai cilvēces labklājībai.

Latviešu valodā M. Kraitona grāmata iznāk laikā, kad ar visas pasaules miera spēku, it īpaši Padomju Savie­nības, pūlēm starptautiskā klimata uzlabošanā ir panākts radikāls pavērsiens. Pozitīvas pārmaiņas notikušas abu pasaules lielvalstu — PSRS un ASV — attiecībās. Bet tie spēki, kas Amerikā ir ieinteresēti, lai pasaule dzīvotu uz kara un miera robežas, nav ar to samierinājušies un visādi mēģina pagriezt notikumu attīstību atpakaļ. Mili­tāri rūpnieciskais komplekss, kura baisajā ēnā risinās Kraitona grāmatā tēlotie notikumi, joprojām ir realitāte, ar kuru jārēķinās. Tāpēc šobrīd Andromēdas celms ir ne tikai pagātnes draudīgās situācijas liecinieks, tas joprojām atgādina, ko nedrīkst pieļaut.

Maikls Kraitons risina arī citu problēmu, kas savu aktualitāti nezaudēs nekad. «Jo vairāk redzam, jo dārgāk par to samaksājam,» tāds ir otrs viņa grāmatas moto. Palielinoties mūsu iespējām iedarboties uz apkārtējo vidi, mums aizvien vairāk jārēķinās ar to, ka šī iedarbība ir abpusgriezīgs zobens: ar neapdomīgu rīcību mēs varam izraisīt arī pastiprinātu vides nelabvēlīgo iedarbību uz mums pašiem. Romānā šo patiesību traģiskā saasinājumā pauž mazās pilsētiņas Pīdmontas iedzīvotāju liktenis, bet arvien biežāk ar to tagad sastopamies arī reālajā dzīvē. Šobrīd ļoti nopietni jādomā, kā modernās civilizācijas ap­stākļos saglabāt dzīves vidi nākošajām paaudzēm, kā no­vērst tās piesārņošanos un noplicināšanos, kā pasargāt pašu cilvēku no urbanizācijas un pārlieku civilizētā dzīves veida nelabvēlīgajām sekām. Zinātnes un tehnikas revolū­cija, kas radikāli izmainīs cilvēka lomu ražošanas procesā, pilnīgi atbrīvos viņa rokas un smadzenes augstāku, tīri cilvēcisku spēju piepildīšanai, jaunrades darbam, radīs jaunas vēl nezināmas problēmas. Krīzi, kas izcēlās sakarā ar Andromēdas celmu, izdevās apturēt, bet «varam gaidīt, ka tuvākajā nākotnē izcelsies citas šai līdzīgas krīzes» (15. lpp.), Jābūt modriem: svarīgi ir ne tikai nepieļaut tās krīzes, kuru draudus izdodas iepriekš paredzēt, bet arī būt gataviem uzņemt neparedzētās krīzes un tās apturēt, iekams nav par vēlu. Kraitona grāmatā ir arī ne mazums pārdomu par zinātniskās domas attīstības līkločiem un pa­radoksiem. Domājam, ka mūsu lasītājiem tā būs patīkams un lietderīgs ieguvums.

A. Lauzis

Veltīju doktoram A. D., kas ierosināja mani pievērsties šai problēmai

Cilvēka prāta vērtība no sugas saglabāšanas viedokja līdz šim vēl nav apmierinoši pie­rādīta.