MAIKLS KRAITONS: ANDROMĒDAS CELMS

Taču radiopeilers, kam nevarēja neticēt, nepārpro­tami liecināja, ka radiobāka raida signālus no paša pilsētiņas centra. Souns ieminējās, vai tik kāds vie­tējais nav redzējis pavadoni nolaižamies — tas taču sakarsis spīd —, sameklējis to un atstiepis uz Pīd- montu.

Sādu izskaidrojumu varētu pieņemt, ja nebijis viena «bet». Pīdmontietis, kurš būtu uzdūries vēl siltam, tikko kā no kosmosa nākušam pavadonim, noteikti būtu par to kādam pastāstījis — vai nu avīžniekiem, vai polici­jai, vai NASA, vai militārpersonām, vismaz kādam.

Bet bāzē neko nebija dzirdējuši.

Souns atkal izkāpa no furgona, un viņam pakaļ iz­rāpās arī Kreins. Skurinādamies aiz aukstuma, abi kopā skatījās lejā uz pilsētiņu.

Tā bija mierīga, bet pilnīgi tumša. Souns pama­nīja, ka ugunis izdzēsuši arī benzīna tanks un motelis. Bet daudzu kilometru rādiusā citu benzīna tanku un moteļu nebija.

Un tad Souns pamanīja putnus.

Pilnā mēness gaismā viņš gluži skaidri redzēja lie­lus putnus, kas slaidos lokos planēja virs ēkām, gluži kā melnas ēnas slīdēdami pār mēness disku. Souns brīnījās, kāpēc nav tos pamanījis iepriekš, un jautāja Kreinam, kas par putniem, pēc viņa domām, tie ir. Kreins teica, ka viņam par to neesot ne mazākās sa­jēgas, un pa jokam piebilda:

— Varbūt tie ir maitas putni.

— Pēc tādiem izskatās, — sacīja Souns.

Kreins nervozi pasmējās, viņa elpa atstāja garaiņus nakts gaisā.

— Bet kālab te maitas putni? Tie taču sarodas vie­nīgi tad, ja kāds beigts.

Souns aizdedza cigareti, piesegdams šķiltavas ar plaukstām, lai vējš nenopūš liesmu. Klusēdams viņš raudzījās lejā uz ēkām, uz mazās pilsētiņas siluetu. Tad vēlreiz pārlūkoja to ar binokli un atkal nesaska­tīja nekādas dzīvības zīmes, nekādu kustību.

Beigu beigās Souns nolaida binokli un nosvieda cigareti čauganajā sniegā, kur tā čūkstēdama apdzisa. Viņš pagriezās pret Kreinu un teica:

— Labāk būtu nobraukt lejā un paskatīties.

Piecsimt kilometrus no Pīdmontas, lielā kvadrāt­veida istabā bez logiem, programmas «Smeltnis» va­dīšanas centrā, kājas uz rakstāmgalda salicis, sēdēja leitnants Edgars Kamro. Viņam priekšā bija prāva kaudze izgriezumu no zinātniskiem žurnāliem. Šonakt Kamro bija dežūrvirsnieks, kura pienākums — vadīt sašaurinātās divpadsmit vīru lielās naktsapkalpes darbību. Sādu pienākumu viņš pildīja reizi mēnesī. Šo­nakt apkalpe pa radio sekoja furgonam ar kodēto no­saukumu «Kapers Viens», kas brauca pa Arizonas tuksnesi. Bija jākontrolē tā pārvietošanās un jāpieņem tā ziņojumi.

Dežurēt Kamro nepatika. Istaba bija pelēka, to apgaismoja fluorescējošās spuldzes; te valdīja pliekani utilitārs gars, kas Kamro šķebināja. Parasti uz centru viņš nāca tikai palaišanas reizēs, kad atmosfēra bija pavisam cita. Tad istaba bija pilna ar rosīgiem spe­ciālistiem, kas katrs veica kādu noteiktu sarežģītu uzdevumu, katrs dzīvoja tajās īpatnējās, ārēji apval­dītajās gaidās, kuras pārņem pirms ikvienas kosmiska lidķermeņa palaišanas.

Bet naktis bija garlaicīgas. Naktī nekad nekas ne­notika. Kamro šo laiku izmantoja, lai tiktu līdzi jau­numiem speciālajā literatūrā. Pēc profesijas viņš bija sirds un asinsvadu fiziologs un īpaši interesējās par lielu paātrinājumu izraisītiem stresiem.

Šovakar viņš gribēja izskatīt rakstu «Apskābekļoša- nas jaudas un difūzijas gradientu stehiometrija pie paaugstinātiem gāzes spiedieniem artērijās». Lasījās raksts lēni, un nevarēja teikt, ka tas būtu sevišķi inte­resants. Tāpēc, kad virs galvas ieklikšķējās skaļrunis, kurš atskaņoja mutiskos radioziņojumus no Šouna un Kreina furgona, Kamro nejutās traucēts. Souns teica:

— «Kapers Viens» izsauc «Vandāli Desmit». «Ka- pers Viens» izsauc «Vandāli Desmit». Vai jūs mani dzirdat? Uztveru.

Kamro iepriecināts atbildēja, ka dzirdot labi.

— Braucam iekšā Pīdmontas pilsētiņā atgūt pava­doni.

— Ļoti labi, «Kaper Viens». Atstājiet rāciju ieslēgtu.

— Sapratu.

Sarunas norise precīzi atbilda programmas «Smel- tnis» reglamentā formulētajiem noteikumiem par atgū­šanas kārtību. Reglaments — bieza grāmata mīkstos, pelēkos vākos — atradās uz Kamro rakstāmgalda stūra, un viņš vienmēr varēja iemest tajā acis. Kamro zināja, ka sarunas starp furgonu un bāzi tiek pierak­stītas lentē un vēlāk kļūs par daļu no «Smeltņa» ilg­termiņa arhīva, bet, kālab tas īsti vajadzīgs, to viņš vēl nebija sapratis. Viņam allaž bija licies, ka tā ir pavisam vienkārša lieta: furgons izbrauc, atrod pava­doni, atgriežas, un viss.

Kamro paraustīja plecus un atkaļ iedziļinājās rak- fitā par gāzes spiedieniem, tikai pa ausu galam dzir­dēdams Sounu sakām:

— Esam pilsētiņā. Tikko kā pabraucām garām ben­zīna tankam un motelim. Tajos klusums. Nekur ne­kādu dzīvības zīmju. Signāli no pavadoņa kļūst stip­rāki. Netālu priekšā atrodas baznīca. Nekur nav ne­vienas uguns, neviena cilvēka.

Kamro nolika žurnālu uz galda. Souna pārvērstā balss nemaldināja. Citreiz Kamro būtu uzjautrinā­jies, iedomādamies, ka diviem spēkavīriem trīc bikses, iebraucot dusošā pilsētelē tuksneša vidū. Turpretim Sounu Kamro pazina personiski un zināja, ka iztēles spēju — atšķirībā no dažām citām labām īpašībām — viņam nav ne drusciņas. Souns varēja aizmigt šausmu filmas izrādē. Tāds nu reiz viņš bija.

Kamro sāka ieklausīties.

Cauri traucējumu sprakšķiem viņš saklausīja fur­gona motora rūkoņu. Un viņš dzirdēja arī abus vīrus klusām balsīm sarunājamies.

S o u n s. Ir nu gan te klusums.

Kreins. Jā, ser.

Pauze.

Kreins. Ser!

Souns. Jā?

Kreins. Vai to jūs redzējāt?

Souns. Ko?

Kreins. Rau, tur atpakaļ uz ietves. Izskatās pēc cilvēka.

Souns. Jums rādās.

Atkal pauze, un tad Kamro dzirdēja, kā furgons, bremzēm čīkstot, apstājas.

Souns. Jēzus!

Kreins. Vēl viens, ser.

Souns. Izskatās miris.

Kreins. Vai es drīkstu . ..

Souns. Nē. Palieciet furgonā!

Viņa balss kļuva skaļāka un oficiālāka — sekoja izsaukums:

— «Kapers Viens» izsauc «Vandāli Desmit». Uz­tveru.

Kamro paņēma mikrofonu.

— Jūs dzirdu. Kas noticis? Stīvu mēli Souns teica:

— Ser, mēs redzam ķermeņus. Daudz ķermeņu. Acīmredzot miruši.

— Vai jūs esat pārliecināti, «Kaper Viens»?

— Pasarg dievs, — sacīja Souns. — Pilnīgi pārlie­cināti.

Kamro centās atbildēt saudzīgi.

— Virzieties uz pavadoni, «Kaper Viens». Runādams viņš pārlaida skatienu istabai. Pārējie

divpadsmit dežūrapkalpes vīri vērās viņā neredzošām acīm. Viņi klausījās pārraidi. Furgona motors atkal ierūcās. Kamro nocēla kājas, no galda un nospieda savas pults sarkano pogu «Drošība». Tagad programmas vadīšanas centrs bija izolēts no- visām citām telpām. Bez Kamro atļaujas neviens nevarēja ne ienākt, ne iziet.

Pēc tam viņš nocēla tālruņa klausuli un teica:

— Uzmeklējiet majoru Menčiku. M-E-N-C-I-K-U. Jā, dienesta saruna. Gaidīšu.

Menčiks tomēnes bija vecākais dežūrvirsnieks. Viņš bija tieši atbildīgs par visu, kas februārī notiks pro­grammas «Smeltnis» laukā.

Gaidīdams Kamro piespieda klausuli pie pleca un aizdedzināja cigareti. Pa skaļruni varēja dzirdēt, kā viņš saka:

— Vai arī jums, Krein, viņi liekas miruši? Kreins. Jā, ser. Kaut kādā mierīgā nāvē, bet

miruši.