Freds Hoils: ANDROMĒDA

Kad Flemings stāstīja, aiz viņa īdzības skaidri bija jūtama abpusējā uzticēšanās, kas saistīja jauno zinātnieku ar veco profe­soru. Turpretim Bridžers, cik varēja spriest, tagad sāka jau garlaikoties un kļuva nemie­rīgs. Viņš savu bija padarījis. Viņi abi, kā bez liekas kautrības vai uzpūtības izteicās Flemings, bija uztaisījuši, vecajam zēnam vispasakaināko aparatūru pasaulē.

Viņš Džūdijai neko nejautāja, un viņa par sevi klusēja. Flemings pagaidīja viesnīcas bārā, kamēr viņa uzgāja savā istabā. Kad viņi sasniedza ķegļu spēles zāli, Flemings bija jau pamatīgi iereibis.

Ķegļu spēles zāle bija iekārtota pārbūvētā kinoteātrī, kas laistījās spožās neona spul­džu un prožektoru ugunīs uz vecās, tumšās fabriku pilsētiņas fona. Tās apmeklētāji šķita ieradušies no citurienes, nevis no veclaicīgi bruģētajām ieliņām. Tie galvenokārt bija jauni cilvēki ar īsi apcirptiem matiem, ģēr­bušies pusgarās biksēs, vaļīgās jakās un blū­zēs ar uzdrukātiem lozungiem. Bija grūti iedomāties šos jauniešus vecajās, nokvēpu­šajās mājās Jorkšīras pakalnu nogāzēs. Viņu vietējo izloksni apslāpēja skaļā mūzika, bumbu rīboņa un ķegļu klakšķēšana uz ce­liņu koka seguma. Zālē bija seši spēles ce­liņi ar desmit ķegļiem vienā galā un bumbu statīvu, galdiņu punktu atzīmēšanai, solu un četriem spēlētājiem otrā galā. Kad grūstā bumba, noripojusi lejā, trāpīja pa ķegļiem, automātiska ierīce tos atkal pacēla un bumbu nogādāja atpakaļ celiņa augšgalā. Spēlētāju interese par spēli bija jūtama vienīgi tajos brīžos, kad viņi, sasprindzinājuši uzmanību un muskuļus, grūda bumbas. Pā­rējā laikā tie šķietami garlaikoti slaistījās apkārt, pļāpāja un dzēra kokakolu tieši no pudelēm. Te aizokeāna ietekme bija jūtama vēl vairāk nekā kādreiz kinoteātrī, it kā amerikāņu dzīves veids būtu izlauzies no ekrāna un pielipis publikai. Taču tā, kā pie­zīmēja Flemings, bija nolādēti tipiska parā­dība šai pasaulē vispār.

Viņi atrada Bridžeru, garu, kaulainu vīrieti apmēram Fleminga gados, spēlējam uz viena no celiņiem kopā ar apaļīgu meiteni koši sarkanā blūzē un apspīlētās, spilgti dzeltenās biksēs. Viņas krūtis un mati bija uzstutēti, cik augstu vien iespējams, seja nogrimēta kā balerīnai un kustības gluži kā Holivudas filmu statistei, bet, kad viņa pavēra muti, no tās atskanēja visdziļākais Jorkšīras dialekts. Viņa spēlēja ar labu sportisku veiklību, tad panāca malā un, sūkādama pirkstu, piekļāvās Bridžeram.

— Hē, noplēsu ādas lancku!

— Tā ir Greisa. — Šķita, ka Bridžers maz­liet kaunas meičas dēļ. Viņš izskatījās pār­agri novecojis un nervozs un savā vienkār­šajā, pelēcīgajā sporta uzvalkā atgādināja pasta ierēdni sestdienas rītā. Bridžers laipni sasveicinājās ar Džūdiju un, kad viņa pa­teica: — Esmu par jums dzirdējusi, — ātri un bažīgi pavērās viņā.

— Mis Adamsone, — Flemings sacīja, ieliedams mazliet viskija Bridžera kokakolas porcijā, — ir mūsu jaunais, cītīgais bebrs — pareizāk sakot, bebra jaunkundze — no pre­ses dienesta.

— Kā jūs sauc vārdā, mīlā? — noprasīja meitene.

— Džūdija.

— Vai jums gadījumā nav plākstera ga­baliņš?

— Ej paprasi pie letes! — nepacietīgi sacīja Bridžers.

— Vai viņa strādā jūsu grupā? — Džūdija jautāja Flemingam.

— Vietējais talants. Denisa atradums. Man tādām lietām nav laika.

— Ļoti žēl, — viņa sacīja, bet Flemings laikam to nedzirdēja. Ieņēmis vēl vienu malku no savas pudeles, viņš nedrošā gaitā devās uz celiņa galu un sāka spēlēt. Bridžers konfidenciāli pievērsās Džūdijai.

— Ko jūs esat dzirdējusi par mani?

— Tikai to, ka jūs strādājis kopā ar dok­toru Flemingu.

— Te nav mana īstā vieta. — Bridžers izskatījās sarūgtināts, un viņa degungals raustījās kā trusītim. — Rūpniecībā es va­rētu nopelnīt piecreiz vairāk.

— Un tas jums ir galvenais?

— Tiklīdz tas milzenis uz kalna sāks dar­boties, es pazudīšu. — Viņš sazvērnieciski palūkojās uz Flemingu, tad atkal pievērsās Džūdijai. — Bet Džons paliks, gaidīdams zelta laikmetu. Un, iekams kaut ko sagaidīs, būs kļuvis vecs. Vecs un cienījams. Un nabags.

— Un droši vien laimīgs.

— Džons nekad nebūs laimīgs. Viņš pārāk daudz domā un apcer.

— Kurš dzer pārāk daudz? — Flemings grīļodamies atgriezās pie viņiem un atzīmēja savu spēles rezultātu.

— Tu.

— Labi — es dzeru pārāk daudz. Bet, brālīt, cilvēkam taču pie kaut kā ir jāturas.

— Kāpēc nevar turēties pie margām? — Bridžers jautāja, un viņa degungals atkal noraustījās.

— Paklausies … — Flemings smagi nogā­zās uz sola viņiem līdzās. — Tu ej un ej gar šīm margām, tad tu sper vēl vienu soli — un šo margu vairs nav. Mēs runājām par Gali- leju — kāpēc? Tāpēc, ka viņš bija renesanse. Viņš un Koperniks, un Leonardo da Vinči. Viņi toreiz pateica: «Blaukš!» — un nogāza visas margas, un tad viņiem bija jāstāv pa­šiem uz savām kājām milzīga, neizpētīta Vi­suma vidū.

Viņš uzslējās kājās un atkal paņēma no statīva vienu smago bumbu. Viņa balss pār­skanēja mūzikas un bumbu rīboņu:

— Cilvēki ir uzcēluši jaunus žogus, tālāk un plašāk. Bet ir pienākusi jauna renesanse! Kādu dienu, nevienam nemanot, kad visi runās par politiku, futbolu un naudu, — viņš izslējās visā augumā pāri Bridžeram, — vienā mirklī visi mums zināmie žogi tiks sa­grauti — blaukš! — šitā!

Viņš izdarīja plašu vēzienu ar bumbu un nogāza no galdiņa kokakolas pudeles.

— Ei! Uzmanīgāk, lempi! — Bridžers pie­trūkās kājās un sāka savākt pudeles un ar savu mutautu slaucīt izlieto dzērienu. — Pie­dodiet, mis Adamsone!

Flemings, galvu atgāzis, skaļi smējās.

— Džūdija, viņas vārds ir Džūdija! Bridžers, nometies ceļos, berzēja traipu uz

Džūdijas svārkiem.

— Baidos, ka jūs arī aplēja.

— Tas nekas. — Džūdija uz viņu pat nepa­skatījās, ieinteresēta un sajūsmināta viņa raudzījās Flemingā. Atskanēja balss skaļ­runī:

— Doktoru Flemingu lūdz pie telefona! Pēc brīža Flemings atgriezās, purinādams

galvu, lai tā noskaidrotos. Viņš uzrāva Bri- džeru augšā no sola.

— Nāc, Denis, manu zēn! Mūs gaida.

Vadības telpā Hārvijs viens pats sēdēja pie pults, brīžiem paregulēdams uztvērēju. Logs viņa priekšā bija melns kā tāfele, un telpā valdīja klusums, tikai no skaļruņa plūda nepārtraukta, klusa sprakstoņa. Arī ārā nedzirdēja ne troksnīša, kamēr nebija ierūkusies Fleminga mašīna.

Flemiņgs un Bridžers iedrāzās pa dur­vīm un apstājās, mirkšķinādami gaismas apžilbinātās acis. Flemings pievērsa Hārvi- jam miglainu skatienu.

— Kas noticis?

— Paklausieties! — Hārvijs pacēla roku, un viņi sāka klausīties.

Cauri sprakšķiem, svilpieniem un šņāko­ņai skaļruni bija sadzirdama klusa, atšķirīga skaņa, kas atkārtojās ar maziem pārtrauku­miem.

— Morzes ābece, — sacīja Bridžers.

— Nav sakārtojuma grupās.

Viņi atkal ieklausījās.

— īss un garš, — Bridžers teica. — īss un garš, dzirdat?

— No kurienes nāk šis signāls? — jautāja Flemings.

— No kaut kurienes Andromēdas zvaig­znājā. Mēs patlaban …

— Cik ilgi tas jau turpinās?

— Apmēram stundu. Tagad tā maksimums ir jau pāri.

— Vai jūs varētu virzīt reflektoru?

— Domāju gan.