Freds Hoils: ANDROMĒDA

Džūdija neviļus notrīcēja, bet tad saņēmās.

— Kāpēc gan es trīcu?

— Aiz tā paša iemesla kā es, — sacīja Flemings.

Osborns atģidas no apjukuma.

— Gluži tāpat trīcēs ikviens, ja tas tiešām nāk no astronomiska avota.

Beidzot viņi nolēma vakarā atkal klausī­ties dīvainos signālus. Tie nebija mitējušies, tikai teleskops tos vairs neuztvēra, jo, Zemei griežoties, bija novirzījies no to avota. Va­rēja cerēt, ka tie vēl arvien nebūs apklusuši. Reiz pieņēmis Fleminga izteikto viedokli par ticamu, Reinharts kļuva mierīgs un lietišķs. Kopā ar Flemingu un Bridžeru viņš izklāja pierakstus uz galda un sāka tos pētīt.

— Zināt, kas tas varētu būt? — sacīja Flemings. — Binārā aritmētika.

— Ko tas nozīmē? — Džūdija vaicāja.

— Tā ir aritmētika, kas izteikta tikai ar cipariem nulle un viens, nevis ar cipariem no viens līdz desmit, ko mēs parasti lietojam un saucam par decimālo sistēmu. Nulle un viens, redziet, varētu būt punkts un svītra. Vai arī otrādi: svītra varētu nozīmēt nulli un punkts vieninieku. Tā sistēma, ko mēs lieto­jam, ir pieņemta, bet binārā sistēma ir fun­damentāla. Pozitīvs un negatīvs, «jā» un «nē», svītra un punkts — tā ir universāla, velns parāvis! — Viņš pievērsa Džūdijai ap­sarkušās, aiz sasprindzinājuma un satrau­kuma drudžaini degošās acis. — «Filozofija ir rakstīta matemātikas valodā!» Vai atcera­ties? Ir pienācis brīdis, kad mēs — blaukš! — izlaužamies cauri!

— Atklāšanu vajadzēs atlikt, — sacīja

Osborris. — Mēs negribam, ka tas parādītos «Social Gāzette» slejās.

— Kāpēc ne?

Osborns izskatījās aizskarts. Viņam tas šķita pats par sevi saprotams — viņa pasaulē neko nedrīkstēja teikt vai darīt bez atļaujas. Tas, kas notika Bolderšovas kalnā, bija tikai maza daļiņa no visa sarežģītā pasākumu kompleksa, kurš atradās viņa pārziņā un aiz kura valdonīgi rēgojās Vandenbergs ar sa­vām pilnvarām. Ikviens jautājums bija pie­sardzīgi jāapdomā un jāapsver.

— Ko es teikšu žurnālistiem? — Džūdija viņam jautāja.

— Neko.

— Neko?

— Vai tad mēs esam kāda slepena bied­rība? — Flemings nicīgi piezīmēja, bet Os­borns, runādams reizē oficiāli un iecietīgi, paskaidroja:

— Mēs nedrīkstam neapdomīgi laist at­klātībā šāda veida informāciju. Ir iepriekš jāpakonsultējas ar vienu otru, bez tam var iz­celties panika, jo sāksies runas par kosmosa kuģiem, lidojošajiem šķīvīšiem ui briesmo­ņiem ar vaboļu acīm. Katrs idiots būs tos redzējis. Vai arī kāds var sākt kaut ko peri­nāt. Nekas nedrīkst parādīties presē, mis Adamsone!

Atstājuši sadusmoto Flemingu, viņi iegrie­zās profesora kabinetā, lai piezvanītu uz ministriju, un aizbrauca.

Bolderšovas viesnīcā «Pie lauvas» jau sāka ierasties žurnālisti, lai piedalītos atklāšanas ceremonijā. Džūdija pa sētas durvīm ieveda Reinhartu un Osbornu nelielā istabā, kur viņiem pasniedza vēlas pusdienas un kur viņi bija pasargāti no nemitīgi pieaugošā zi­nātnisko korespondentu bara, kas piepildīja bāru un vestibilu. Pēc katra ēdiena Osborns izlavījās pie telefona automāta un ikreiz at­griezās vēl vairāk samulsis un nomākts.

— Ko teica ministrs?

— Viņš teica, lai prasot Vandenbergam.

Viņi apēda padzisušo cepeti, un Osborns

atkal aizgāja zvanīt.

— Ko teica Vandenbergs?

— Kā jūs domājat, ko gan viņš varētu teikt? «Ne vārda par to!»

Džūdijai tika uzdots nākamajā rītā pateikt žurnālistiem, ka atklāšana atlikta kādas teh­niskas kļūmes dēļ un ka tuvāku informāciju sniegs Londona tieši redakcijām. Viņiem at­kal izdevās nemanītiem iziet laukā pa sētas durvīm.

Pēc pusstundas pie viesnīcas apstājās Fle- minga automašīna un viņš, noguris un iz­slāpis, nozuda bārā.

Tajā vakarā viņi atkal uztvēra raidījumu. Tas turpinājās visu augu nakti, un Flemings un Bridžers pārmaiņus to pierakstīja — ne tikai dzirdamos punktus un svītras, bet arī augstfrekvences svārstību daļu. Nākamajā rītā Deniss Bridžers viens pats devās uz Bol- deršovu, un Hariss tfiņam sekoja. Atstājis savu mašīnu stāvvietā pie municipalitātes, Bridžers kājām gāja pa kādu bruģētu sān- ieliņu uz pilsētas lejasdaļu. Hariss sekoja vi­ņam pa pēdām viena kvartāla atstatumā. Apmainījis savu virsvalku pret lietusmēteli, Hariss tagad vairāk izskatījās pēc īru ban­dīta nekā laboratorijas apkopēja un izturējās ļoti piesardzīgi, lai Bridžers viņu nepama­nītu. Pats viņš nepievērsa nekādu uzmanību diviem cilvēkiem, kas stāvēja uz trotuāra ielas pretējā pusē netālu no mazām durvīm, uz kurām bija uzraksts «Džesp. Ouldroids, bukmeikers». Uz ielas bija diezgan daudz ļaužu, un divi sarunā iegrimuši vīrieši neiz­raisīja aizdomas.

Bridžers iegāja pa šīm durvīm un nokļuva zemā, tumšā koridorā. Ar linoleja celiņu no­klātas kāpnes veda uz otro stāvu, un turpat blakus atradās durvis ar matēta stikla pil- diņu. Kad viņš aizvēra nama ārdurvis, ielas troksnis palika aiz tām un koridors šķita kluss un vientuļš kā kapliča. Uz stikla dur­vīm bija tāds pats uzraksts kā ārpusē un norādījums: «Pieklauvējiet un ejiet iekšā!» Bridžers pieklauvēja un iegāja.

Džesp. Ouldroids, pavecs vīrs blāvā, izba­lējušā vilnas džemperī ar atrotītām piedur­knēm, patlaban pie sava rakstāmgalda ietu­rēja vēlas brokastis. Bridžeram ienākot, viņš ar dakšiņā uzdurtu maizes gabalu uzslaucīja no šķīvja ceptas olas paliekas. Vairāk ne­viena kantorī nebija, taču nelielā istaba izskatījās pieblīvēta — galds bija apkrauts ai papīriem, uz tā atradās vairāki telefoni, arit­mometrs, telegrāfa aparāts un teletaips. Pie sienām karājās reklāmu kalendāri ar dažā­dos mēnešos noplēstām lapām un liels, ļoti precīzs pulkstenis. Misters Ouldroids pacēla acis pāri šim vecu papīru un modernu apa­rātu jūklim un uzlūkoja Bridžeru.

— A, tas esat jūs!

Bridžers jautājoši pamāja uz teletaipu.

— Vai darbojas?

Atbildes vietā misters Ouldroids iebāza mutē ar olu apziesto maizes gabaliņu, un Bridžers nosēdās pie aparāta.

— Kā veicas? — ieslēgdams aparātu un uzgriezdams numuru, viņš jautāja tādā tonī, kā tiekoties ar vecu paziņu.

— Ne šā, ne tā, — misters Ouldroids at­bildēja. — Zirgiem nav nekādas atbildības sajūtas. Vai nu skrien visi vienā barā, vai velkas kā sprāgoņas.

Bridžers uzsita: KAUFMAN TELEX 21303 GENEVA. Tad viņš izdzirdēja soļu troksni koridorā. Uz mirkli aiz durvju matētā stikla iezīmējās cilvēka galva. Tad atskanēja apslā­pēts kliedziens un vaids, un citi, neskaidrāk samanāmi stāvi aizvilka galvu projām. Bri­džers uzmeta ašu skatienu Ouldroidam, kas šķita neko neievērojis un pašreiz grieza nost ādu bekona ruletes šķēlei. Bridžers atgriezās pie teletaipa. Pabeidzis raidīt, viņš piesar­dzīgi izgāja koridorā. Tur neviena nebija. Ielas durvis bija atgrūstas līdz kāju vaļā, bet ārpusē nemanīja nekā neparasta. Ne­viens nestāvēja ielas pretējā pusē, neviens nevēroja no stūra. Pa ielu aizbraucošajai mašīnai varēja būt, bet tikpat labi varēja arī nebūt kāds sakars ar notikušo.

Ar trīcošām kājām Deniss Bridžers devās uz mašīnu stāvvietu.

Par raidījuma uztveršanu paziņoja kāda telegrāfa aģentūra vēl pirms vakara laikrak­stu iznākšanas. Kad ģenerālis Vandenbergs ieradās pie zinātnes ministra, lai izteiktu protestu, pa televīziju jau pārraidīja valdī­bas paziņojumu. Ministra paša ministrijā nebija. Osborns kopā ar Vandenbergu stā­vēja sava šefa kabinetā, raudzīdamies uz diktoru, kas no ekrāna istabas stūrī nopietni lasīja paziņojumu.