Freds Hoils: ANDROMĒDA

Sākumā šķita, ka Flemings varbūt vien­kārši sedz Bridžeru, bet drīz vien noskaidro­jās, ka viņš patiešām, sēžot Bolderšovas viesnīcā pie viskija pudeles, visu izstāstījis kādam telegrāfa aģentūras žurnālistam, ko sauca Dženkinss. Kaut gan Bridžers iesniedza atlūgumu, viņam pēc līguma bija vēl jāno­strādā trīs mēneši, un Fleminga prombūtnes laikā Bolderšovas observatorija tika atstāta viņa pārziņā. Raidījums vēl arvien turpinā­jās, un tagad to pierakstīja binārajā kodā.

Likās, ka Flemingu pašu nemaz neskar ap viņu saceltais troksnis. Viņš paņēma līdzi uz Londonu visas pierakstu lapas un vilcienā stundām pētīja tās, izdarīdams piezīmes un aprēķinus uz pierakstu malām, vecām vēstu­lēm un aploksnēm, ko atrada savās kabatās. Šķita, ka vispār neko citu viņš neredz un neievēro. Ģērbās un ēda viņš izklaidīgi, dzēra maz, viss it kā degtin dega iekšējā sa­sprindzinājumā un uzbudinājumā. Par Džū­diju viņš nelikās ne zinis un reti ieskatījās avīzēs.

Kad Flemings ieradās Zinātnes ministrijā, viņu ieveda Osborna kabinetā, kur viņu jau gaidīja Osborns, Reinharts un vēl kāds

pusmūža vīrietis ar pastivu stāju, sirmiem matiem un zilām, dzaldīgām acīm. Osborns piecēlās un sasveicinājās.

— Doktors Flemings. — Viņš izturējās ļoti oficiāli.

— Sveiki! — Flemings sacīja.

— Jūs droši vien nepazīstat aviācijas komodoru Votlingu no Aizsardzības minis­trijas Drošības departamenta.

Stīvais vīrietis palocījās un vēsi paraudzī­jās uz Flemingu. Flemings samīņājās un uz­meta Reinhartam jautājošu skatienu.

— Hello, Džon! — profesors sacīja klusā, atturīgā balsī un bikli nolaida acis uz savām rokām.

— Apsēdieties, doktor Fleming!

Osborns norādīja uz krēslu, kas atradās

iepretim pārējiem, bet Flemings, nesteigda­mies apsēsties, cieši uzlūkoja citu pēc cita visus klātesošos, it kā tikko būtu pamodies svešā vietā.

— Vai tā ir nopratināšana?

Uz brīdi iestājās klusums. Votlings aizde­dzināja cigareti.

— Vai jums bija zināms, ka jūsu darbu ierobežo drošības barjera?

— Ko tas nozīmē?

— Ka tas ir slepens.

— Jā.

— Tad kādēļ…

— Es neatzīstu, ka zinātniekiem aizbāž muti.

— Neņemiet pie sirds, Džon! — samie­rinoši sacīja Reinharts. Votlings izmainīja kursu:

— Vai jūs esat lasījis avīzes?

— Dažas.

— Puse pasaules tic, ka mazi, zaļi cilvē­ciņi ar taustekļiem roku vietā gatavojas no­laisties dārzā aiz mājas.

Flemings pasmaidīja, juzdams drošāku pa­matu zem kājām.

— Vai jūs arī tā domājat?

— Manā rīcībā ir fakti.

— Tikai faktus es arī paziņoju presei. Stingri zinātniskus faktus. Kā es varēju zi­nāt, ka tie tiks izkropļoti?

— Izlemt, vai tādas lietas izpaužamas at­klātībā, nav jūsu kompetencē, doktor Fle­ming! — sacīja Osborns, eleganti un cienīgi kā tiesnesis sēdēdams aiz sava rakstāmgalda. — Tādēļ jau jums tika teikts neiejaukties. Es pats jūs brīdināju.

— Jā? — Flemingu šī saruna jau sāka garlaikot.

— Mums vajadzēja nosūtīt izsmeļošu zi­ņojumu Aizsardzības koordinācijas komite­jai, — stingri sacīja Votlings. — LJn prem­jerministrs gatavo ziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijai.

— Tad jau viss ir kārtībā.

— Mums šī situācija nepavisam nav patī­kama, taču mēs esam spiesti to darīt, jo ir jāizkliedē baiļu atmosfēra.

— Protams.

— Jūs esat mūs piespiedis to darīt.

— Vai man tagad būtu jākrīt ceļos? — Flemings sāka dusmoties un zaudēt pacietību.

— Ko es daru ar saviem atklājumiem, tā ir manis paša darīšana! Vēl taču šī zeme ir brīva, vai ne?

— Jūs nestrādājāt viens, Džon, strādāja visa grupa, — nepaskatīdamies uz viņu, sa­cīja Reinharts.

Osborns pārliecinādams paliecās uz priekšu.

— Doktor Fleming, mums vajadzīgs tikai jūsu personisks paziņojums.

— Ko gan tas dos?

— Tas palīdzēs nomierināt cilvēkus.

— Jo sevišķi, ja jūs varētu diskreditēt personu, kas sniegusi šo informāciju.

— Tas neattiecas personiski uz jums, Džon! — sacīja Reinharts.

— Neattiecas uz mani? Kāpēc tad es esmu šeit? — Flemings nicinoši noskatīja viņus.

— Un, kad es būšu paziņojis, ka esmu sa­muldējis niekus, kas notiks pēc tam?

— Baidos, ka. .. — Reinharts atkal pētīja savus pirkstus.

— Baidos, ka profesoram Reinhartam ne­būs izvēles, — sacīja Votlings.

— Viņi grib, lai jūs atstājat grupu, — Reinharts teica Flemingam.

Flemings piecēlās un uz brīdi iegrima do­mās. Pārējie gaidīja dusmu uzliesmojumu.

— Cik tas ir vienkārši, vai ne? — viņš beidzot gluži mierīgi sacīja.

— Es negribu jūs pazaudēt, Džon! —

Reinharta mazās rokas protestējoši sakustē­jās.

— Nē, protams, ne. Un ir viens nepare­dzēts šķērslis.

— Nu, nu?

— Bez manis jūs nevarat strādāt tālāk. Viņi bija uz to sagatavojušies. Osborns

piezīmēja, ka esot jau ari vēl citi speciālisti.

— Bet viņi taču nezina, kas tas ir!

— Un jūs zināt?

Flemings pamāja un pasmaidīja. Votlings izslējās vēl taisnāk savā krēslā.

— Jūs gribat teikt, ka esat to atšifrējis?

— Es zinu, kas tas ir.

— Un jūs domājat, ka mēs jums ticēsim? Osborns acīmredzot neticēja, arī Votlings

ne, bet Reinharts šaubījās.

— Kas tas ir, Džon?

— Vai es varēšu palikt?

— Kas tas ir? Flemings pasmīnēja.

— Tas ir vesels komplekss norādījumu, kas mums pašiem jāatšifrē. Un tos nav rai­dījuši cilvēki. Es jums to pierādīšu.

Parakņājies portfelī, viņš -izņēma savus papīrus.

Jaunais Elektronikas institūts atradās kād­reizējā Rīdžensijas laukumā, kas tagad bija nodots tikai gājēju rīcībā. Visapkārt tam slē­jās augstas celtnes no betona un stikla ar mozaīkā darinātām fasādēm. Institūta ēkā vairākus stāvus aizņēma skaitļošanas mašī­nas, un pēc ilgām, neatlaidīgām sarunām mi­nistrijās un kuluāros Reinhartam izdevās panākt Fleminga reabilitāciju un dabūt at­ļauju viņam un pārējiem grupas locekļiem strādāt šeit un izmantot iekārtu. Bridžeram, kura līgumā noteiktais darba laiks tuvojās beigām, iedeva jaunu asistenti, ko sauca Kristīne Flemsteda, un Džūdiju, kaut arī tas nepatika ne viņai pašai, ne citiem, norīkoja līdzi grupai.

— Kāda velna pēc mums vajadzīgs pre­ses dienesta pilnvarotais, — Flemings puko­jās, — ja mūsu darbs ir tik briesmīgi slepens, ka par to ne iepīkstēties nedrīkst?

— Man jābūt lietas kursā par visu, ja jus to atļausit, lai tad, kad varēs paziņot atklā­tībā …

— . . . Jūs būtu au fait? [2]

— Vai jums tas nepatīk? — Džūdija iztu­rējās gandrīz pazemīgi, it kā nevis Flemings, bet viņa būtu vainojama nesenajā skandālā. Neizskaidrojamā veidā viņu kaut kas sais­tīja pie šā cilvēka.

— Kas man tur ko nepatikt! — Flemings atbildēja. — Jo vairāk seksa, jo labāk.

Taču, kā jau pats toreiz Bolderšovā bija izteicies, viņam tādām lietām neatlika laika. Augas dienas un lielāko daļu nakšu viņš pa­vadīja, klasificēdams radioteleskopa uztverto signālu milzīgo masu un izteikdams to sa­protamos skaitļos. Acīmredzot solījums, ko Flemings pats vai Reinharts viņa vārdā bija devis, atturēja viņu no dzeršanas un lika pil­nīgi nodoties darbam. Ar nelokāmu un neat­slābstošu stingrību viņš to pašu prasīja no Bridžera un asistentes un nekurnēdams pa­cieta visāda veida pārraudzību un rutīnas izpausmes. Formāli vadītājs skaitījās Rein­harts, un Flemings visus rezultātus paklau­sīgi nodeva viņam, taču allaž turpat tuvumā grozījās Aizsardzības ministrijas ļaudis, un Flemings izturējās pieklājīgi pat pret Vot- lingu, ko viņi bija iesaukuši par «Sudrab- spārni».