Freds Hoils: ANDROMĒDA

Pārējie grupas locekļi nejutās tik apmieri­ nāti. bridžera un Džūdijas attiecības bija loti vēsas. Bridžers gribēja tikai ātrāk tikt projām, un Kristīne neslēpa savu vēlēšanos ieņemt viņa vietu. Jaunajai un glītajai mei­čai piemita kaut kas no Fleminga tiešuma. Viņa nepārprotami lika Džūdijai manīt, ka uzskata to par liekēdi, un, tiklīdz radās izde­vība, lēca acīs.

Drīz pēc grupas pārcelšanās no Bolderšo­vas uz Elektronikas institūtu bija atradies Hariss. To kāda sava apmeklējuma laikā pa­vēstīja Votlings. Pie bukmeikera kantora Harisam uzbrukuši nezināmi cilvēki, sasējuši, iegrūduši mašīnā, piekāvuši un izsvieduši pamestās dzirnavās, kur viņš gandrīz nomi­ris. Ar sālauztu kāju viņš rāpojis apkārt, veltīgi mēģinādams izkļūt laukā, pārticis no šokolādes, kas bijusi kabatā, un dzēris ūdeni no piloša krāna, kamēr pēc trīs dienām viņu atradis žurku indētājs. Hariss pie viņiem ne­atgriezās, un Votlings vienīgi Džūdijai izstās­tīja šo notikumu visos sīkumos. Viņa to pa­turēja pie sevis un mēģināja no Kristīnes uzzināt kaut ko par Bridžera pagātni.

— Cik ilgi jūs viņu jau pazīstat?

Viņas tobrīd atradās mazajā darbistabā blakus galvenajai skaitļošanas mašīnu zālei. Kristīne strādāja pie augsta galda, kas bija nokrauts ar mašīnās ievadāmajām perfo­kartēm, bet Džūdija staigāja šurp un turp^ vēlēdamās, kaut arī viņai būtu pašai savs krēsls.

— Viņš bija mans zinātniskais šefs Kem­bridžā. — Par spīti tam, ka Kristīnes vecāki bija ieceļotāji no Baltijas (Džūdija to zināja), viņa runāja kā jebkura angļu studente.

— Vai jūs viņu labi pazināt?

— Nē. Ja jūs interesē atsauksmes par viņa zinātnisko darbu …

— Man tikai gribētos uzzināt. ..

— Ko tad?

— Vai viņš kādreiz neizturējās … tā sa­vādi.

— Dzeloņstiepļu aizsargjostu man nevaja­dzēja nēsāt.

— Es nedomāju to.

— Ko tad jūs domājat?

— Vai viņš kādreiz nelūdza jūs palīdzēt kādā blakus darbā?

— Kāpēc gan tas viņam būtu bijis vaja­dzīgs? — Kristīne nopietni un naidīgi palū­kojās Džūdijā. — Dažiem no mums ir īsts darbs, kam nodoties.

Džūdija iegāja skaitļošanas zālē un sāka vērot mašīnas, kas nepārtraukti klikšķēja un mirkšķināja indikatorspuldzītes. Pie katras mašīnas strādāja viens operators, un visi šie vienādos virsvalkos tērpušies jaunie vīrieši un sievietes izskatījās pēc bezdzimuma būt­nēm. Zāles vidū atradās garš galds, uz kura tika novietoti mašīnu darba rezultāti —- per­fokaršu kaudzes, lenšu rituļi un garas papīra strēmeles no izvades rakstāmiekārtām. Skaitļu apjoms, ko apstrādāja mašīnas, bija neaptverami milzīgs, un šķita, ka visam te notiekošajam nav nekāda sakara ar dzīviem cilvēkiem, ka te sablīvējusies mašinērija runā pati savā valodā.

Džūdija jau mazliet apjēdza, ko dara grupa. Raidījums no Andromēdas bija turpinājies nedēļām ilgi bez atkārtošanās un tad sācies atkal no gala. Tas deva viņiem iespēju da­ļēji aizpildīt tukšās vietas raidījuma pirmajā pierakstā; Zemei griežoties, viņi bija varē­juši to uztvert tikai tajās stundās, kad rie­tumu puslode atradās iepretim Andromēdas zvaigznājam, bet divpadsmit stundas katru diennakti avots nozuda aiz horizonta. Kad raidījums sākās atkal no gala, Zeme savā riņķojumā ap Sauli atradās jau citā fāzē, tā ka tagad varēja uztvert daļu no iepriekš ne­uztvertā, un, kad beidzās raidījuma tiešais atkārtojums, viņi bija to pierakstījuši visā pilnībā. Bolderšovas kalnā pārbaudes dēļ vēl turpināja uztveršanu, taču raidījumā nebija nekādu izmaiņu. Lai kas bija šā raidījuma avots, tam bija savs noteikts vēstījums un tas atkal un atkal to atkārtoja.

Neviena no ieinteresētajām personām ta­gad vairs nešaubījās, ka tas ir raidījums. Pat aviācijas komodora Votlinga departametā to sauca par «Andromēdas raidījumu», it kā tā avots un identitāte būtu pilnīgi noskaidroti. Darbs ar to oficiālajos dokumentos ieguva apzīmējumu «Projekts A». Tas bija ļoti garš raidījums, un punkti un svītras, izteikti sa­protamā skaitļu valodā, izveidoja daudzus miljonus ciparu grupu. To analīze un atšifrē­šana bez skaitļošanas mašīnu palīdzības būtu prasījusi cilvēka mūžu, un arī ar tām šis darbs ilga mēnešiem. Katru mašīnu vaja­dzēja apmācīt, kas tai jādara ar ievadīto in­formāciju: to, kā Džūdija uzzināja, sauca par programmēšanu. Programma sastāvēja no attiecīga matemātisku darbību kopuma, kas, pārnests uz perfokartēm, tika ievadīts mašīnā un lika tai paveikt noteiktu darbu. Tad tika ievadīta analizējamā ciparu grupa — dati, un dažu sekunžu laikā mašīna deva at­bildi. Ja radās ideja par citu risinājuma iespēju, šis process bija jāatkārto ar katru ciparu grupu. Par laimi mazākās skaitļošanas mašīnas varēja izlietot materiāla sagatavo­šanai lielākajām, un visām mašīnām, tāpat kā ievades, kontroles, skaitļošanas un izva­des iekārtas, bija arī samērā ietilpīga atmi­ņas iekārta, tā ka jaunajos risinājumos tās varēja izmantot iepriekšējo pieredzi.

Tas bija Reinharts — laipnais, iecietīgais, gudrais, taktiskais Reinharts, kas galveno­kārt to visu paskaidroja Džūdijai. Pēc nepa­tīkamā notikuma Bolderšovas kalnā profesors izturējās pret viņu labvēlīgāk un centās iz­rādīt viņai savas simpātijas un līdzjūtību. Kaut arī Reinharts bija pagalam ieslīdzis starpresoru diplomātijā, lai nodrošinātu gru­pai iespēju turpināt darbu, šai laikā jo sevišķi izpaudās viņa izcilās vadītāja īpašī­bas. Viņš prata noturēt Flemingu sliedēs un priekšniecību pienācīgā attālumā un vēl at­rada laiku uzklausīt katra idejas un pro­blēmas, 'pats allaž smalkjūtīgi turēdamies dibenplānā un lēkādams no viena uzdevuma pie otra kā kluss, elegants, ļoti gudrs putns.

Reinharts mēdza paņemt Džūdiju pie ro­kas un pavisam vienkāršiem vārdiem pastās­tīt, kas šeit tiek darīts, it kā viņam būtu bezgala daudz laika un viss šai pasaulē zi­nāms. Bet tad pienāca brīdis, kad arī viņš vairs nespēja orientēties sarežģītajās skaitļo­šanas norisēs un bija spiests nodot visu Fle- minga ziņā. Flemings devās tālāk viens. Džū­dija konstatēja, ka skaitļošanas mašīnas ir Fleminga pirmā un lielā isjlestība un ka viņš ar tām saprotas gandrīz vai maģiskā veidā.

Patiesībā tur nebija nekā mistiska: viņš tikai pārcilvēciski tekoši pārvaldīja šo ma­šīnu valodu. Binārajā matemātikā viņš jutās kā zivs ūdenī un dažos mirkļos izdarīja ap­rēķinus, ar kuru pārbaudi Bridžers un Kris­tīne pēc tam noņēmās stundām ilgi. Taču viņi nekad neatrada kļūdu.

Kādu dienu īsi pirms Bridžera līguma ter­miņa izbeigšanās Reinharts paaicināja viņu un Flemingu malā un apspriedās ilgāk nekā parasti, bet tūlīt pēc tam devās tieši uz mi­nistriju. Nākamajā rītā profesors un Fle­mings abi kopā ieradās Vaithollā.

— Vai visi ir sapulcējušies? — Osborna zviedzošā balss noskanēja pāri visai konfe­renču zālei.

Apmēram divdesmit cilvēku stāvēja ap­kārt garajam galdam, sarunādamies pa gru­

piņām. Uz pulētā sarkankoka viņu priekšā rindojās rakstāmmapes, balta papīra kaudzī­tes un zīmuļi, un galda vidū vairākās vietās bija noliktas sudraba paplātes ar ūdens kara­fēm un glāzēm. Galda galā gulēja apspriedes vadītājam paredzēta lielāka mape spiestas ādas iesējumā.

Vandenbergs un Votlings bija vienā grupā, Flemings un Reinharts otrā, un bariņš minis­trijas ierēdņu tumšpelēkos uzvalkos bija godbijīgi ielenkuši žilbinošu matronu puķotā tērpā. Osborns ar zinātāja skatienu paraudzī­jās uz viņiem un pamāja jaunākajam pelē­kajā uzvalkā ģērbtajam vīrietim, kas stāvēja pie durvīm. Tas izslīdēja koridorā, un Os­borns ieņēma savu vietu galda galā.