Freds Hoils: ANDROMĒDA

Kad Bridžers piegāja pie mašīnas, tās priekšējās durvis atvērās un pa tām izlīda milzīga auguma šoferis, kura ietērps atgādi­nāja karietes kučiera livreju — līdz kaklam aizpogāta gaišas sinepju krāsas tunika, bri­dža bikses un spoži ādas stulpiņi.

— Vai doktors Bridžers?

Šoferim uz acīm bija tumšas brilles, un viņš runāja ar mīkstu, nenosakāmu ārzem­nieka akcentu. Limuzīns bija spožs un ārkār­tīgi elegants, gluži kā jauna lidmašīna bez spārniem. No tā pakaļējiem stabilizatoriem izslējās divas radioantenas, kas sniedzās pāri pat garā šofera galvai. Viss šajā mašīnā bija nedabiski, bezjēdzīgi liels.

Šoferis pieturēja mašīnas pakaļējās durvis, kamēr Bridžers iekāpa. Pasažieru nodalījumā bija varen plats sēdeklis, uz grīdas biezs paklājs, logi ar ziliem stikliem, un tā dziļā­kajā stūrī sēdēja mazs, drukns, plikpaurains vīrietis.

Mazais vīrietis pastiepa gredzenotu roku.

— Es esmu Kaufmanis.

Šoferis atgriezās savā vietā aiz stikla šķērssienas, un mašīna sakustējās.

— Vai jums nebūs nekas pretī, ja mēs tāpat pabraukāsim apkārt? — Par Kauf- maņa akcentu nevarēja būt šaubu: viņš bija vācietis, acīmredzot bagāts un pašpārlieci­nāts vīrs. — Sākas tik daudz visādu tenku, ja parādies publiskās vietās.

Pie viņa auss kaut kas īsi iezumzējās. Kaufmanis paņēma ziloņkaula telefona klau­suli, kas atradās uz dakšas viņa priekšā. Bridžers varēja redzēt, ka šoferis kaut ko runā mikrofonā pie stūres.

— Jā. — Kaufmanis kādu brīdi klausījās, tad pagriezās un paskatījās laukā pa aizmu­gures logu. — Jā, Egon, es redzu. Brauc ap­kārt parkam, jā? Un neaizmirsti Štutgarti. . . sarunu ar Štutgarti.

Kaufmanis nolika klausuli un pagriezās pret Bridžeru.

— Mans šoferis saka, ka mums sekojot kāds taksometrs.

Bridžers nervozi paskatījās atpakaļ. Kauf­manis iesmējās vai vismaz atrieza zobus. — Nav ko uztraukties. Londonā vienmēr ir daudz taksometru. Tas redzēs, ka mēs nekur nebraucam. Svarīgākais ir, lai es dabūtu sa­runu ar Štutgarti. — Viņš atvēra sudraba portsigaru ar maziem cigāriem. — Vai smē­ķējat?

— Nē, pateicos.

— Jūs atsūtījāt man telegrāfisku ziņojumu uz Zenēvu. — Kaufmanis paņēma vienu ci- gāriņu. — Pirms dažiem mēnešiem.

— Jā.

— Kopš tā laika mēs nekā vairāk neesam no jums saņēmuši.

— Esmu pārdomājis. — Bridžera seja ner­vozi noraustījās.

— Bet varbūt tagad ir pienācis laiks vēl­reiz pārdomāt. Zināt, šos pēdējos mēnešus mēs dabūjām krietni palauzīt galvas. — Kaufmanis bija nopietns, bet runāja laipni un lēnīgi. Bridžers atkal bažīgi palūkojās pa aizmugures logu.

— Neraizējieties, kad es jums saku! Viss būs kārtībā. — Kaufmanis pacēla ar briljan­tiem izrotātas sudraba šķiltaviņas un aizde­dzināja cigāru. — Vai patiešām tika uztverts raidījums?

— Jā.

— No kādas planētas?

— No ļoti tālas planētas.

— Kaut kur Andromēdas zvaigznājā?

— Pilnīgi pareizi.

— Nu, tas ir labu gabaliņu no mums.

— Ko jūs .. .? — Bridžers sarauca degunu, kad cigāra dūmu mākonītis aizpeldēja līdz viņam.

— Ko es vēlos? Tūlīt pateikšu. Amerikā — es tobrīd biju Amerikā — sacēlās liel's uztraukums. Visi bija kā uz adatām. Arī Eiropā, it visur. Tad jūsu valdība pateica: «Nekas sevišķs nav noticis. It nekas. Mēs vēlāk paziņosim.» Un tā tālāk. Un cilvēki aizmirst — paiet mēneši, un cilvēki pama­zām aizmirst, jo pietiek cita, par ko raizē­ties. Bet kaut kas tur tomēr ir?

— Oficiāli nekas.

— Nē, oficiāli, protams, ne. Mēs esam mēģinājuši ievākt informāciju, bet visur atdūrušies kā pret sienu. Visiem mutes ir aizzīmogotas.

— Ieskaitot manējo.

Tagad viņi bija nobraukuši pusloku apkārt Rīdžentparkam. Bridžers paskatījās pulk­stenī.

— Man drīz jāatgriežas institūtā.

— Vai jūs strādājat Anglijas valdības uz­devumā? — Kaufmanis jautāja tādā tonī, it kā risinātu sarunu tikai pieklājības pēc.

— Es esmu grupas sastāvā, — Bridžers sacīja.

— Un jūs strādājat pie raidījuma atšifrē­šanas?

— Kāpēc tas jūs interesē?

— Mūs interesē viss kaut cik svarīgais. Un šis raidījums var būt ļoti svarīgs.

— Var būt un var nebūt.

— Bet darbs tiks turpināts? Lūdzu, neesiet tik noslēgts. Es nemēģinu izvilkt jums no­slēpumu.

— Es to neturpināšu.

— Kāpēc ne?

— Negribu uz visiem laikiem palikt valsts dienestā.

Viņi pabrauca garām zooloģiskajam dār­zam un devās lejup uz Portlendpleisu. Kauf­manis ar baudu pakšķināja savu cigāru, bet Bridžers gaidīja, kas sekos. Kad viņi pagrie­zās uz rietumiem, uz Mērilbounu, Kaufma­nis jautāja:

— Jūs gribat kaut ko ienesīgāku? Varbūt pie mums?

— Agrāk es par to domāju, — Bridžers atbildēja, nolaizdams skatienu uz savām kājām.

— Pirms tā skandāliņa Bolderšovā?

— Jūs to zināt? — Bridžers cieši paskatī­jās uz Kaufmani. — Kas notika toreiz pie Ouldroida?

— Protams, zinu.

Kaufmanis bija ļoti laipns, gandrīz drau­dzīgs. Bridžers atkal nodūra acis.

— Es negribēju nekādas nepatikšanas.

— Jums nevajag ļaut sevi tik viegli no­baidīt, — Kaufmanis sacīja. — Un tajā pašā laikā jūs nedrīkstat uzvest kādu mums uz pēdām. Mums te var būt arī citas darīšanas.

Viņi atkal pagriezās uz ziemeļiem, uz Bei- kerstrītu.

— Es domāju, ka jums jāpaliek tur, kur jūs esat, — Kaufmanis sacīja. — Bet jums vajadzētu uzturēt kontaktu ar mani.

— Cik?

Kaufmanis plati iepleta acis.

— Piedodiet, nesapratu.

— Jūs taču gribat, lai sniedzu jums infor­māciju.

— Patiešām, doktor Bridžer! — Kaufmanis iesmējās. — Jūs neatzīstat diplomātiskus smalkumus.

Nozumzēja telefons. Kaufmanis pacēla klausuli.

— Kaufmanis… Jā, jā … Das ist Fe- lix?.. . [3]

Viņi vēl divreiz apbrauca apkārt parkam, un tad pāris simt jardu attālumā no institūta Bridžers izkāpa. Džūdija redzēja doktoru atgriežamies, bet viņš tai neteica ne vārda. Šis cilvēks izturējās pret viņu ar lielu neuz­ticību.

Pusstundu vēlāk taksometrs, kas bija se­kojis Kaufmaņa limuzīnam, piebrauca pie kādas telefona automāta kabīnes, un no tā izrausās Hariss. Viņa kāja vēl arvien bija ieģipsēta, un viņš kustējās stīvi, taču uzska­tīja sevi par darba spējīgu. Hariss samaksāja šoferim un aizkliboja uz kabīni. Kad takso­metrs bija aizbraucis, ielas malā apstājās cita mašīna un sagaidīja viņu.

Uz Harisa zvanu atsaucās Votlinga per­soniskais adjutants — garlaikots leitnants no karaliskās jātnieku gvardes (Aizsardzības ministrijas sistēmā tajā laikā notika tā sauktā «integrācija»).

— Saprotu. Bet labāk atnāciet pats un zi­ņojiet personiski.

Kad leitnants nolika klausuli, kabinetā ašiem soļiem ienāca Votlings, uzbudināts un noraizējies pēc kārtējās tikšanās ar Os­bornu.

— Tikai tarkšķ un tarkšķ. Nekā cita viņi nedara! — Votlings nosvieda portfeli uz krēsla. — Vai ir kas jauns?

— Nupat piezvanīja Hariss.

— Nu?

Votlings apsēdās pie sava masīvā metāla rakstāmgalda, tikpat vienkārša kā drūmā telpa ar betona sienām un ugunsdzēsības noteikumiem pie durvīm. Adjutants švītīgi parāva uz augšu vienu uzaci.

— Viņš sacīja, ka Bridžers redzēts kopā ar kādu zināmu subjektu.

— Ar ko? Jūs varētu iztikt bez žargona.