Freds Hoils: ANDROMĒDA

— Es jūtos kā Orfejs, — viņš sacīja pats sev. — Man sajukušas visas leģendas — ne­sen vēl es biju Persejs …

Flemingam aiz pārguruma viegli reiba un dūca galva, un divreiz viņš tumšajās ejās pazaudēja ceļu. Viņš meklēja to alas papla­šinājumu, kur atradās baseins, jo atcerējās, ka tur ir sauss smilšu pamats, kur viņi varētu atpūsties, bet pēc brīža konstatēja, ka neiet pareizi. Viņš pagriezās, lai pateiktu to Andrē, bet meitenes viņam aiz muguras vairs ne­bija.

Pēkšņu baiļu pārņemts, Flemings klupdams krizdams metās atpakaļ, saukdams viņas vārdu un spīdinādams bateriju uz visām pu­sēm. Viņa kliedzieni dobji atbalsojās tuneļa velvēs, bet neviens uz tiem neatsaucās, un ausīs skanēja tikai paša kurpju klaudzieni pret akmeņiem. Pie alas ieejas viņš apstājās

un griezās atpakaļ. Meitenes pazušana šķita absurds, jo viņi taču nebija aizgājuši necik tālu. Sākumā Flemings juta sevī mosta­mies dusmas uz viņu, kaut arī tur nebija nekādas loģikas, taču loģiski spriest viņš patlaban vairs nespēja. Tagad, ejot pa tuneli, viņš ievēroja, ka tam ir vairāk atzarojumu, nekā viņš atcerējās: šķita, ka šī vieta ar prā­tam neaptveramu viltību tumsā maldinoši pārvēršas un mainās. Viņš pagājās pa vienu atzarojumu, tad pa Otru, bet bija spiests griezties atpakaļ, jo tālāk pa tiem nevarēja tikt, un tad piepeši atģidās augstajā alas telpā, ko nebija varējis atrast.

Viņš apstājās un sauca atkal, paceltā rokā lēnām šūpodams bateriju uz visām pusēm. Meitenei noteikti vajadzēja būt šeit, tik no­vārgusi viņa nevarēja tumsā aiziet daudz tālāk. Viņš pavērsa baterijas staru uz smil­šaino pamatu un ieraudzīja Andrē pēdas. Viņš sekoja pa tām līdz alas vidum un tur sastinga, juzdams no galvas līdz kājām pār­skrienam šausmu tirpas. Pēdējais kājas no­spiedums iezīmējās dūņās uz klints bluķa baseina malā, un turpat līdzās ūdenī peldēja viens no viņa lielajiem cimdiem. Un vairāk nekā.

Viņš tā arī nekā vairāk neatrada. Cilvēki bija iemācījuši viņai tik daudz, Flemings drūmi domāja, bet peldēt nebija iemācījuši. Fleminga sirds sažņaudzās sāpēs un pārme­tumos. Veselu stundu viņš pavadīja, slimīgā satraukumā bezcerīgi pārmeklēdams alu, tad gurdi aizvilkās atpakaļ līcīša krastā un, ierā­vies starp diviem klinšu bluķiem, gaidīja rīt­ausmu. Viņš nebaidījās iemigt, viņam bija citas, daudz lielākas un neprātīgas bailes, ka no alas iznāks kaut kas neizsakāms, kaut kas neatvairāms no miljardiem miljonu jūdžu tāluma — tas, kas pirmoreiz bija runājis ar viņu tādā pašā tumšā naktī kā šī.

Nekas nenāca, un kādu stundu pēc rīt­ausmas līcītī iebrauca armijas kuteris. Fle­mings pat nepakustējās, kad tas piestāja pie krasta, un apkalpe atrada viņu plati ieples­tām acīm nekustīgi raugāmies uz mūžam mainīgo jūras plašumu.

*

[1] kas ari jāpierāda. (Latīņu vai.)

[2]lietas kursā. (franču vai.)

[3] vai fēlikss? (Vācu vai.)

[4] uz redzēšanos! (Vāru vai.)