Freds Hoils: ANDROMĒDA

Valdība tolaik bija reprezentatīva, bet gaužām nevarīga kritiskā brīdī sabiedrojušos talantu koalīcija, kuras locekļus mēdza dēvēt par «meritokrātiem». Tie bija spējīgi cilvēki ar vienu vienīgu kopīgu principu — izdzī­vot. Premjerministrs bija liberāls torijs, darba ministrs — renegāts tredjūnists, svarīgākos posteņus ieņēma enerģiski un godkārīgi jau­nāki cilvēki, tādi kā, piemēram, aizsardzības ministrs, pārējos —- mazāk spējīgas, bet sa­biedrībā populāras personas ar labām runas dāvanām, tādi kā zinātnes ministrs. Partiju pretišķības bija daļēji zaudējušas savu asumu un atvirzījušās otrā plānā: iespējams, ka tas vispār bija partiju valdības beigas šajā zemē. Neviens ne par ko sevišķi nerai­zējās, visa nācija acīmredzot bija ieslīgusi bezcerīgā apātijā, saprazdama, ka tā šajā pa­saulē vairs neko nevar noteikt. Vēl palikusī kreisā novirziena opozicionārā kustība šad tad parūpējās, lai uz Vaithollas sienām parā­dītos ar krītu uzšņāpti uzraksti «Višī», bet tā bija vienīgā redzamā politiskās aktivitātes izpausme. Cilvēki dzīvoja, noslēgušies savā mazajā pasaulītē, un sabiedriskajā dzīvē val­dīja neparasts klusums. Kāds asprātis bija iz­teicies, ka šādā klusumā varētu skaidri dzir­dēt krītam bumbu.

Šajā vakuumā iekrita vēsts par raidījumu no kosmosa. Avīzes neglābjami uztvēra to pilnīgi aplam. «BŪTNES NO KOSMOSA DRAUD! VAI GAIDĀMS UZBRUKUMS?» tās jautāja. Jaunais cilvēks uz televizora ekrāna nopietni lasīja oficiālo paziņojumu:

«Valdība šovakar kategoriski atspēkoja baumas par iespējamo uzbrukumu no kos­mosa. Zinātnes ministrijas referents pastās­tīja žurnālistiem, ka ar jauno, milzīgo radio­teleskopu Bolderšovas kalnā patiešām uztverti sakarīgi signāli, taču neesot nekāda pamata domāt, ka tie raidīti no kosmosa kuģa vai kādas tuvas planētas. Ja uztvertie signāli tiešām ir raidījums, tas nāk no kāda ļoti tāla avota.»

Nekādi nebija izskaidrojams, kā šī vēsts nokļuvusi atklātībā. Reinharts par to nekā nezināja, un Aizsardzības ministrijas Drošī­

bas departamenta aģents Bolderšovā Hariss bija neizprotamā kārtā pazudis. Armijas vīri tomēr par katru cenu gribēja atrast vainīgo. Vandenbergs izņēma no portfeļa divas per­soniskās lietas un atvēra uz ministra galda.

— «Doktors Džons Flemings. Sākot ar 1960. gadu: noskaņots pret NATO, simpatizē Āfrikai, piedalījies Oldermestonas demons­trācijā, ignorē pilsoņa pienākumus, kodolat- bruņošanās piekritējs.» Vai tā, jūsuprāt, būtu uzticama persona?

— Viņš ir zinātnieks, nevis kandidāts po­licijas dienestam.

— Tomēr viņam vajadzētu apzināties savu atbildību. Paskatīsimies otru. — Ģenerālis ar gandarījumu pāršķirstīja otru mapi. — Bri­džers — bijis komunistiskajā partijā no 1958. līdz 1963. gadam, tad pēkšņi apsviedies uz otru pusi un sācis strādāt kāda starptau­tiska karteļa uzdevumā. Bet tas ir viens no visnetīrākajiem karteļiem — «Intel». Katrā ziņā viņu gan jūs varējāt neuzaicināt šai darbā.

— Flemings negribēja strādāt bez viņa.

— Tas kaut ko nozīmē. — Ģenerālis sa­vāca mapes. — Manuprāt, tieši te ir mūsu vārīgā vieta.

— Nu labi, — Osborns gurdi noteica un paņēma ministra telefona aparāta klausuli. — Lūdzu, Bolderšovas kalnu! — viņš sacīja maigā balsī, it kā pasūtītu puķes.

Observatorijā atkal tika uztverts raidī­jums. Hārvijs aparatūras telpā uzraudzīja

pierakstīšanas procesu, un pie vadības pults atradās Flemings viens pats. Viņiem trūka cilvēku: Velans pēkšņi bija aizcelts projām, un pat Hariss nerādījās. Bridžers sadrūmis un nemierīgs slaistījās apkārt, un viņa seja visu laiku nervozi raustījās. Beidzot viņš pienāca pie Fleminga.

— Paklausies, Džon, tas var turpināties mūžīgi.

— Iespējams.

No skaļruņa nepārtraukti plūda zvaigžņu signāli.

— Es taisos savākt savas mantiņas. — Fle­mings pacēla acis uz Bridžeru. — Teleskops ir uzbūvēts. Man te vairāk nav ko darīt.

— Tev te ir daudz ko darīt.

— Es tomēr labāk laidīšos projām.

— Bet tas?

Kādu brīdi viņi klausījās skaņās, kas plūda no skaļruņa. Bridžera deguns noraustījās.

— Tas var būt viss kas, — viņš nevērīgi noteica.

— Zini, man ir idejai

— Nu, nu?

— Tas varētu būt instrukciju kopums.

— Jauki! Tad strādā pie tā!

— Mēs strādāsim pie tā abi.

Šajā brīdī pa durvīm iedrāzās Džūdija. Ar apņēmības pilnu un dusmīgu seju viņa spa­rīgi šķērsoja telpu, klaudzinot augstos papē­žus pa grīdu kā sargkareivis. Gandrīz vēl nepienākusi klāt, viņa skarbi noprasīja:

— Kurš no jums paziņoja presei?

Flemings jautra izbrīnā raudzijas uz viņu, Džūdija pievērsās Bridžeram.

— Kāds ir izpaudis to presei, izpļāpājis itin visu.

Flemings ironiski noklakšķināja mēli. Džūdija uzmeta viņam niknu skatienu un at­kal pievērsās Bridžeram.

— Tas nebija profesors Reinharts, un tā nebiju es. To nevarēja izdarīt Hārvijs vai kāds cits no puišiem — viņi pārāk maz zina. Tātad tam jābūt vienam no jums.

— Quod erat demonstrandum, [1] — sacīja flemings. Džūdija nelikās zinis par viņu.

— Cik viņi jums samaksāja, doktor Bri- džer?

— Es…

Bridžers sastomījās. Flemings piecēlās un nostājās starp viņiem,

— Vai tā ir jūsu darīšana? — viņš jautāja Džūdijai.

— Jā, es …

— Jā, kas tad jūs esat? — Flemings pie­bāza seju viņai cieši klāt, un Džūdija juta, ka viņa elpa atkal ož pēc viskija.

— Es. . . — viņa aprāvās. — Es esmu pre­ses dienesta pilnvarotā. Es atbildu par to. Un nupat es dabūju tādu brāzienu kā vēl nekad.

— Jūtu jums līdzi! — sacīja Bridžers.

— Un tas ir viss, kas jums sakāms? — Džūdijas balss dusmās ietrīcējās.

— Esiet tik laipna un nomierinieties! —

Flemings grīļodamies stāvēja ar izplestām kājām un, nicinoši smīnēdams, no augšas no­raudzījās Džūdijā. — Izvelciet savus nadzi­ņus no mana drauga Denisa!

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka paziņoju es.

— Jūs! — Džūdija paspēra soli atpakaļ, it kā būtu dabūjusi sitienu sejā. — Vai jūs bi­jāt piedzēries?

— Jā, — Flemings sacīja un pagrieza Džū­dijai muguru. Iedams uz aparatūras telpas durvīm, viņš atskatījās. — Bet es tā būtu rī­kojies arī tad, ja nebūtu dzēris ne pilī­tes. — Un no sliekšņa vēl uzsauca:

— Un neviens man nekā nemaksā i a!

Džūdija kādu brīdi stāvēja, nekā neredzē­dama un nedzirdēdama. Skaļrunis šņāca un sprakšķēja, luminiscējošo spuldžu gaisma apspīdēja nedaudzās stūrainās mēbeles. Arā aiz loga tumstošajās debesīs slējās teleskopa arka. Tikai pirms trim dienām viņa bija at­braukusi šurp, nekā nenojauzdama un nekā vēl nezinādama . . . Tad viņa atģidās, ka Bri­džers stāv blakus un piedāvā cigareti.

— Jūsu elks nogāzies, mis Adamsone?

Džūdijai kā preses dienesta pilnvarotajai bija jāziņo Osbomam, un Osborns savukārt ziņoja ministram. Par Harisu nekas nebija dzirdams, un viņa pazušanu turēja slepenībā. Presi pārliecināja, ka šī sensacionālā infor­mācija ir bijusi vai nu kļūda, vai mistifikā- ci ja. Pēc vairākām nepatīkamām ministru apspriedēm Aizsardzības ministrija varēja apsolīt ģenerālim Vandenbergam un tā priekšniekiem, ka nekas tamlīdzīgs vairāk neatkārtosies —• viņi par to uzņemas pilnīgu atbildību. Hariss tika meklēts arvien neatlai­dīgāk, bet Flemingu izsauca uz Londonu.