Ivans Jefremovs: Andromēdas Miglājs

Ievirzījuši zvaigžņu kuģi nolaišanās spirāles sestajā vītnē, astronauti pamanīja lielu pilsētu kontūras. Taču neviens signāls joprojām neatskanēja kuģa uztvērējos.

Nīzu Kritu nomainīja, lai viņa varētu paēst. Meitene bija tik nogurusi, ka drīz vien iesnaudās. Viņai šķita, ka pagājušas tikai dažas minūtes, kaut gan patiesībā zvaigžņu kuģis tikmēr bija pārlidojis pāri Zirdas nakts pusei. Tur lejā vajadzēja būt pilsētām, rūpnīcām, ostām. Bet, lai cik rūpīgi ļaudis vēroja planētu spēcīgajos stereoteleskopos, neviena uguntiņa neiemirdzējās ellišķīgajā tumsā. Bez tam kuģa radītos pērkona dārdus Zirdas iedzīvotājiem taču vajadzētu dzirdēt desmitiem kilometru attālumā…

Pagāja stunda. Joprojām ne mazākās dzirkstelītes. Mokpilnā gaidīšana kļuva neciešama. Noors ieslēdza brīdinājuma sirēnas. Pāri melnajam bezdibenim aizskanēja drausmīgs kauciens, un Zemes cilvēki cerēja, ka, saplūstot ar gaisa dārdoņu, tas sasniegs Zirdas mīklaini klusējošos iedzīvotājus.

Pēkšņi ugunīgas gaismas spārni aizslaucīja baismīgo tumsu. «Tantra» jau lidoja virs planētas apgaismotās puses. Lejā joprojām pletās samtains melnums. Steidzīgi attīstītie un palielinātie uzņēmumi rādīja, ka tie ir ziedi, kas atgādina zemes samtaini melnās magones. Melno magoņu paklājs stiepās tūkstošiem kilometru uz visām pusēm, aizstājot visu — mežus, krūmājus, niedrājus, pļavas. Kā milzīgu ģindeņu ribas melnajā paklājā vietām rēgojās pilsētu ielas, sarūsējušas dzelzs konstrukcijas šur tur iezīmējās kā sarkanas brūces. Neviena dzīva radījuma, neviena kociņa — visur tikai melnās magones!

«Tantra» nometa bumbveida novērošanas staciju un atkal ielidoja planētas nakts pusē. Pēc sešām stundām automātiskā stacija paziņoja gaisa sastāvu, temperatūru, spiedienu un citus datus par apstākļiem augsnes virspusē. Viss atbilda normai, izņemot paaugstinato radioaktivitāti. _

— Briesmīga traģēdija! — aizsmakušā balsī nomurmināja ekspedīcijas biologs Eons Tāls, pierakstīdams tikko saņemtās ziņas. — Viņi nogalinājuši paši sevi un savu planētu!

— Vai tiešām? — jautāja Nīza, cenzdamās apslēpt acīs saskrējušās asaras. — Tas ir šausmīgi! Jonizācija nemaz nav tik spēcīga.

— Pagājis jau krietni daudz gadu, — biologs skarbi atbildēja. Viņa jauneklīgā un reizē vīrišķīgā čerkesa seja, kurā izcēlās valdonīgais ērgļa deguns, kļuva barga. — Sāda radioaktivitāte ir bīstama tieši tāpēc, ka pieaug nemanot. Gadu simteņiem izstarojuma kopīgais daudzums varēja palielināties koru pēc kora kā mēs saucam apstarošanas biodevas, bet pēkšņi sekoja kvalitatīvs lēciens! Iedzimtības satricināšana, dzimstības izbeigšanās plus staru slimību epidēmijas… Tas negadās pirmo reizi — Lokam zināmas arī citas līdzīgas katastrofas…

— Piemēram, tā dēvētā «Violetās saules planēta», — atgādināja Ergs Noors.

— Traģiski, ka tās dīvainais spīdeklis, kas pieder pie spektra klases A0 un izstaro tikpat daudz gaismas, cik septiņdesmit astoņas mūsu Saules, nodrošināja iedzīvotājiem ļoti augstu enerģētikas līmeni… — drūmi piebilda Purs Hiss.

— Vai jūs runājat par planētu, ko Padome taisās pielāgot apdzīvošanai? — biologs vaicāja.

— Jā. Sai planētai par piemiņu nosaukts bojā gājušais «Algorabs».

— Zvaigzne Algorabs jeb Kraukļa delta! — biologs iesaucās. — Līdz tai taču ļoti tālu!

— Četrdesmit seši parseki. Bet mūsu zvaigžņu kuģu darbības rādiuss aizvien vairāk palielinās…

Biologs pamāja ar galvu un nomurmināja, ka diezin vai bija pareizi nosaukt zvaigžņu kuģi bojā gājušas planētas vārdā.

— Bet zvaigzne taču nav gājusi bojā, un ari planēta palikusi! Nepaies ne pāris simtu gadu, kad mēs to apsēsim un apmetlsimies tur uz dzīvi, — Ergs Noors ne-, šaubīdamies atbildēja.

Viņš bija nolēmis izdarīt grūtu manevru — ievirzīt «Tantru» no ekvatoriālās orbītas meridionālajā, Zirdas griešanās ass plaknē. Kā lai atstāj planētu, iekams nav noskaidrots, vai tiešām visi tās iedzīvotāji gājuši bojā? Varbūt dzīvi palikušie nevar sazināties ar zvaigžņu kuģi enerģētisko staciju sabrukuma un aparatūras bojājumu dēļ?

Ne jau pirmo reizi Nīza redzēja Ergu Nooru atbildīgu manevru brīžos aiz vadības pults. Ar neizdibināmu, sastingušu seju, aprautām, bet vienmēr precīzām kustībām viņš atgādināja meitenei leģendāru varoni…

Tikmēr «Tantra» turpināja savu bezcerīgo lidojumu ap Zirdu, šoreiz no pola uz polu. Vietām, it īpaši vidējos platuma grādos, parādījās plaši kailas augsnes plankumi. Tur gaisā plandīja dzeltena migla, kurai cauri vīdēja milzīgas vēja trenktu sarkanu smilšu kāpas.

Tālāk atkal pletās samtainais sēru plīvurs. Melnās magones acīm redzot bija vienīgie augi, kas spēja izturēt paaugstināto radioaktivitāti vai arī deva tās ietekmē dzīvotspējīgu mutāciju.

Viss kļuva skaidrs. Meklēt nedzīvajās drupās anamezona degvielu, ko, pēc Lielā Loka ieteikuma, vajadzēja sagādāt ciemiņiem no citām pasaulēm (Zirdas iedzīvotāji vēl neprata būvēt zvaigžņu kuģus), bija ne vien bezcerīgi, bet arī bīstami. «Tantra» sāka lēnām doties pa spirāli pretējā virzienā, projām no planētas. Planetārie dzinēji piešķīra zvaigžņu kuģim nepieciešamo sākuma ātrumu — septiņpadsmit kilometrus sekundē. Strauji attālinādamās no mirušās planētas, «Tantra» uzņēma kursu uz neapdzīvotu, tikai ar nosacītu šifru apzīmētu sistēmu, kur bija izmestas bumbveida bākas un kur tai vajadzēja sastapties ar «Algorabu». Ieslēdzās anamezona dzinēji. Gigantiskais spēks piecdesmit divās stundās atdeva zvaigžņu kuģim tā parasto ātrumu — deviņsimt miljonu kilometru stundā. Līdz tikšanas vietai bija jālido piecpadsmit mēnešu jeb vienpadsmit pec «Tantras» atkarīgā laika. Visa apkalpe, izņemot dežurantus, varēja ieslīgt hipnotiskajā miegā. Tomēr veselu mēnesi jaudis vēl nodarbojās ar dažādiem aprēķiniem, pārsprieda savu novērojumu rezultātus un gatavoja ziņojumu Padomei. Rokasgrāmatās viņi atrada ziņas par Zirdas iedzīvotāju bīstamajiem mēģinājumiem ar daļēji sairstošām kodoldegvielām. Bojā gājušās planētas izcilākie zinātnieki bija brīdinājuši par šo mēģinājumu kaitīgo ietekmi uz dzīvajiem organismiem un prasījuši tos izbeigt. Pirms simt astoņpadsmit gadiem pa Lielo Loku tika nosūtīts īss brīdinājums, ar kuru augsta intelekta cilvēkiem pilnīgi pietiktu, bet Zirdas valdība to acīm redzot nebija ņēmusi vērā…

Vairs nevarēja būt šaubu: Zirda gājusi bojā no kaitīgās radiācijas uzkrāšanās pēc daudziem vieglprātīgiem eksperimentiem un bīstamu kodolenerģijas veidu neapdomīgas izmantošanas tai laikā, kad bija nepieciešama saprātīga atturība un ilgstoši pētījumi, lai atklātu citus, mazāk kaitīgus enerģijas veidus.

Mīkla bija sen uzminēta, zvaigžņu kuģī jau divas reizes mainījušies dežurējošie navigatori un astronomi. Tagad «Tantra» riņķoja ap pelēko planētu, pamazām zaudējot pēdējo cerību sastapt «Algorabu». Tuvojās kaut kas baismīgs, neatvairāms…

Ergs Noors apstājās uz sliekšņa un palūkojās uz domās iegrimušo Nīzu. Viņas noliektā galva ar kuplajām cirtām atgādināja pūkainu zelta ziedu… Draisks zēna profils, lielas, mazliet ieslīpas acis, kas, valdot smieklus, bieži piemiedzas, bet tagad, plaši atvērtas, trauksmaini raugās nezināmajā nākotnē. Meitene neapzinās, par kādu garīgu atbalstu kļuvusi viņam tās pašaizliedzīgā mīlestība. Kaut arī griba un jūtas norūdītas daudzos pārdzīvojumos, viņu tomēr nogurdina priekšnieka pienākumi — mūžīgā gatavība jebkurā mirklī uzņemties atbildību par cilvēkiem, kuģi, par visas ekspedīcijas sekmēm. Tur, uz Zemes, sen vairs nav tādas vienpersoniskas atbildības — lēmumus vienmēr pieņem tā ļaužu grupa, kurai jāveic attiecīgais darbs. Bet, ja atgadās kaut kas sevišķs, nekavējoties var saņemt nepieciešamo padomu, jebkuru konsultāciju. Seit padomus no malas gaidīt nevar. Tāpēc zvaigžņu kuģu komandieriem piešķirtas īpašas tiesības. Būtu vieglāk, ja tādu atbildību vajadzētu nest divus trīs, bet nevis desmit vai piecpadsmit gadus, tas ir, tik, cik vidēji ilgst katra zvaigžņu ekspedīcija!