Ivans Jefremovs: Andromēdas Miglājs

— Lūk, tuksnešains Galaktikas apgabals, nomale, kurā maz gaismas un dzīvības. Te atrodas mūsu Saules sistēma, te esam arī mēs. Taču pat šis niecīgais zars, kā redzat, stiepjas no Gulbja līdz Kuģa Ķīlim. Tas ir ļoti tālu no Galaktikas centrālajiem apgabaliem un turklāt ietver sevī tumšu mākoni, šeit... Lidojums «Tantrā» gar visu šo zaru ilgtu apmēram četrdesmit tūkstošus neatkarīgo gadu. Lai pārvarētu melno tukšumu, kas šķir mūs no blakus zara, nepieciešami četri tūkstoši gadu. Kā redzat, mūsu lidojumi izplatījumā pagaidām ir tikai mīņāšanās uz niecīga plankumiņa, kura diametrs nepārsniedz piecdesmit gaismas gadu! Cik maz gan mēs zinātu par pasauli, ja nebūtu Lielā Loka! Ziņojumi, domas un tēli, kas sūtīti no telpas, ko cilvēks savā īsajā mūžā nevar uzveikt, agri vai vēlu sasniedz mūs un ļauj iepazīt, tālas pasaules. Tā uzkrājas aizvien vairāk zināšanu. Sis process turpinās nepārtraukti!

Nīza klusēja.

— Pirmie starpzvaigžņu lidojumi, — domīgi turpināja Ergs Noors. — Nelieli kuģi, kam nebija ne ātruma, ne spēcīgu aizsardzības ierīču. Ari mūžs mūsu senčiem bija divreiz īsāks — lūk, kad izpaudās cilvēka patiesais diženums!

Meitene pacēla galvu kā aizvien, kad negribēja kaut kam piekrist.

— Vēlāk, kad atradīs citus paņēmienus, kā pārvarēt telpu, un vairs nevajadzēs tieši lauzties tai cauri, par jums teiks — lūk, varoņi, kas iekaroja Visumu ar tik primitīviem līdzekļiem!

Ekspedīcijas priekšnieks jautri pasmaidīja un izstiepa roku.

— Ari par jums to teiks, Nīza!

Astronavigatore pietvīka.

— Es lepojos, ka drīkstu būt šeit — kopā ar jums! Un esmu gatava atdot visu, lai vēl un vēlreiz piedalītos

šādos lidojumos.

— Jā, zinu, — Ergs Noors skumji sacīja. — Bet ne visi tā domā!…

Sievietes nojauta palīdzēja Nīzai izprast priekšnieka domu. Viņa kajītē divas brīnišķas zeltaini violetas stereoģīmetnes attēlo skaistuli Vedu Kongu, seno kultūru vēsturnieci, kuras debeszilās acis zem slaidajiem uzacu spārniem dzidri raugās pasaulē. Žilbinoši smaidīdama, Veda ceļ savas iedegušās rokas pie kuplajiem, pelnu blondajiem matiem. Un otrajā ģīmetnē — smiedamās stāv uz bronzas lietgabala, sen aizmirstas pagātnes pieminek ņ.

Erģs Noors gausi atlaidās krēslā iepretim astronavigatorei.

— Ja jūs zinātu, Nīza, crk nežēlīgi liktenis tur, uz Zirdas, samīdīja manu sapni! — viņš neskanīgi teica un piesardzīgi uzlika plaukstu anamezona dzinēju iedarbināšanas rokturim, it kā gribēdams līdz pēdējai iespējai paātrināt zvaigžņu kuģa straujo gaitu.

— Ja uz Zirdas nebūtu notikusi katastrofa un mēs varētu dabūt degvielu, — viņš turpināja, atbildot uz Nīzas mēmo jautājumu, — es vestu ekspedīciju tālāk. Tā bija norunāts ar Padomi. Zirda paziņotu Zemei visu nepieciešamo, bet «Tantra» aizlidotu ar tiem, kas gribētu… Palicējus uzņemtu «Algorabs», ko pēc dežūras šeit izsauktu uz Zirdu.

— Bet kas tad paliktu uz Zirdas? — meitene sašutusi iesaucās. — Varbūt vienīgi Purs Hiss? Viņš ir liels zinātnieks, vai tiešām viņu neaizrautu jaunu atziņu alkas?

— Un jūs, Nīza?

— Es? Protams, dotos «Tantrai» līdz!

— Bet… uz kurieni? — Ergs Noors, cieši uzlūkodams meiteni, stingri noprasīja.

— Viss viens, kaut vai… — viņa norādīja uz melno bezdibeni starp diviem galaktiskās zvaigžņu spirāles atzarojumiem un, viegli pavērusi lūpas, atbildēja Nooram ar tikpat stingru skatienu.

— Nē, tik tālu ne! Jūs zināt, Nīza, mīļā astronavigatore, ka apmēram pirms astoņdesmit pieciem gadiem no Zemes aizlidoja trīsdesmit ceturtā zvaigžņu ekspedīcija. Tā bija savā ziņā daudzpakāpju ekspedīcija. Trīs raķetes, apgādājot cita citu ar degvielu, aizvien vairāk attālinājās Liras zvaigznāja virzienā. Divi kuģi, kuru apkalpē nebija pētnieku, atdeva anamezonu un atgriežas atpakaļ. Kādreiz alpīnisti, izmantojot šo paņēmienu, uzkāpa visaugstāko kalnu virsotnēs. Pēdīgi trešā raķete — «Bura»…

— Tā, kas nav atgriezusies!… — Nīza čukstēja dziļā saviļņojumā.

— Jā, «Bura» nav atgriezusies. Bet tā sasniedza mērķi un tikai atceļā gāja bojā, pie kam paspēja nosūtīt ziņojumu. Ekspedīcijas mērķis bija Vegas jeb Liras alfas lielā planētu sistēma. Cik daudzu cilvēku acis neskaitāmu paaudžu laikā ar patiku raudzījušās uz šo spilgti zilo debess ziemeļu puslodes zvaigzni! Veģu no Zemes šķir astoņi parseki. Tātad ceļā jāpavada trīsdesmit viens neatkarīgs gads. Cilvēki vēl nekad nebija aizlidojuši tik ļoti tālu no mūsu Saules. Lai nu kā, «Bura» sasniedza mērķi… Tās bojā ejas cēlonis nav zināms — sadursme ar meteorītu vai nopietns aparatūras bojājums. Iespējams, ka šī raķete vēl tagad joņo izplatījumā un varoņi, kurus mēs uzskatām par mirušiem, patiesībā ir dzīvi…

— Cik briesmīgi!

— Tāds liktenis lemts katram zvaigžņu kuģim, kas nespēj sasniegt gaismas staram tuvu ātrumu. Starp kuģi un dzimto planētu tūdaļ nostājas gadu tūkstoši.

— Bet ko tad «Bura» ziņoja? — meitene nepacietīgi jautāja.

— Pavisam maz. Ziņojums bieži pārtrūka, un galu galā raidītājs pilnīgi apklusa. Atceros šo ziņojumu vārdu pa vārdam: «Es, Bura, es, Bura, lidoju no Vegas divdesmit sešus gadus… pietiek… gaidišu… Vegas četras planētas… nav nekā skaistāka… kāda laime!…»

— Bet viņi sauca palīgā, gribēja kaut kur gaidīt!

— Protams, citādi zvaigžņu kuģis netērētu tik milzīgu enerģiju ziņojuma pārraidīšanai. Bet ko tur var darīt — no «Buras» mēs nesaņēmām vairs ne vārda!

— Atceļā bija pagājuši divdesmit seši neatkarīgie gadi. Līdz Saulei atlika apmēram pieci… Raķetei vajadzēja būt kaut kur mūsu rajonā vai vēl tuvāk Zemei.

— Diezin… Varbūt vienīgi tajā gadījumā, ja viņi pārsniedza normālo ātrumu un tuvojās kvantu robežai [5] Kvantu robeža — ātruma robeža, tuva gaismas ātrumam, pie kura nopēj pastāvēt neviens telpisks ķermenis, jo masa kļūst bezgalīgi liela, bet laiks — nulle. . Bet tas ir ļoti bīstami.

Ergs Noors īsumā paskaidroja, kāpēc, tuvojoties gaismas ātrumam, matērijas struktūrā notiek krass, graujošs lēciens, taču ievēroja, ka meitene klausās neuzmanīgi.

— Es saprotu! — viņa iesaucās, tikko ekspedīcijas priekšnieks apklusa. — Es saprastu tūlīt, bet zvaigžņu kuģa bojā eja aizēnoja man teorētiskā pierādījuma jēgu… Tas vienmēr ir tik briesmīgi, un ar to nav iespējams samierināties!

— Tagad jūs zināt pašu galveno, — Ergs Noors drūmi teica. — Viņi atklājuši kaut kādas sevišķi skaistas pasaules. Un es jau daudzus gadus sapņoju par izdevību atkārtot «Buras» ceļojumu — modernā tehnika dod iespēju to izdarīt ar vienu kuģi. Kopš jaunības man nedod miera Vega — zilā saule ar savām brīnišķīgajām planētām!

— Redzēt tādas pasaules!…. — Nīza iesaucās drebošā balsī. — Bet, lai atgrieztos, vajadzigi sešdesmit neatkarīgie vai četrdesmit atkarīgie gadi… Tā jau ir… puse no mūža!

— Jā, lieli sasniegumi prasa lielus upurus. Bet es to pat neuzskatītu par upuri. Dzīve uz Zemes man vienmēr bijusi tikai īss pārtraukums starp divām ekspedīcijām. Es taču esmu piedzimis zvaigžņu kuģī!

— Kā tas varēja gadīties? — meitene brīnījās.

— Trīsdesmit piektā zvaigžņu ekspedīcija sastāvēja no četriem kuģiem. Vienā no tiem mana māte bija astronome. Es piedzimu pusceļā uz dubultzvaigzni MN 19026+7AL un ļīļ z ar to divkārt pārkāpu likumus. Divkārt tādēļ, ka augu pie vecākiem un mācījos zvaigžņu kuģī, nevis skolā. Bet ko lai dara! Kad ekspedīcija atgriezās, biju jau astoņpadsmit gadus vecs. Herkulesa jeb pilngadības varoņdarbos man ieskaitīja to, ka biju apguvis raķetes vadīšanu un kļuvis par astronavigatoru.