Ivans Jefremovs: Andromēdas Miglājs

Nīza Krita, jaunā astronavigatore, kas pirmo reizi piedalījās zvaigžņu ekspedīcijā, aizturējusi elpu, vēroja domās iegrimušo Nooru. Cik mierīgs, enerģisks, gudrs ir šis mīļotais cilvēks!… Jā, viņa mīl to jau sen, visus šos piecus gadus. Nav nozīmes slēpt no viņa… Un arī Ergs zina, Nīza to jūt… Tagad, kad notikusi nelaime, viņa ir priecīga, ka var dežurēt kopā ar Ergu Nooru. Trīs mēnešus viņi pavada divatā, kamēr citi zvaigžņu kuģa apkalpes locekļi ieslīguši saldā, hipnotiskā miegā. Atlikušas trīspadsmit dienas, tad arī viņi iemigs uz pusgadu, līdz būs apritējušas vēl divas dežurējošo navigatoru, astronomu un mehāniķu maiņas. Pārējie — biologi un ģeologi, kuru darbs sākas tikai ceļojuma galapunktā, var gulēt arī ilgāk, turpretim astronomi — tiem tagad pats spraigākais darba laiks!

Ergs Noors piecēlās, un Nīzas domu pavediens pārtrūka.

— Aiziešu uz kabīni pārbaudīt zvaigžņu kartes. Jūsu atpūta sākas… — viņš paskatījās uz atkarīgā pulksteņa ciparnīcu, — pēc deviņām stundām. Pagūšu vēl izgulēties, iekams nākšu jūs nomainīt.

— Es neesmu nogurusi. Būšu šeit, cik vien ilgi vajadzēs, kaut tikai jūs varētu atpūsties!

Ekspedīcijas priekšnieks sarauca pieri, gribēdams kaut ko iebilst, taču vārdu maigais skanējums un zeltaini brūno acu sirsnīgais skatiens darīja savu. Noors pasmaidīja un klusēdams izgāja.

Nīza apsēdās krēslā, pārlaida acis aparātu skalām un iegrima dziļās pārdomās.

Viņai pretim melnoja spoguļekrāni, ar kuru palīdzību no centrālā komandpunkta varēja pārredzēt bezdibeni visapkārt raķetei. Dažādas krāsas zvaigžņu uguntiņas dzēla acīs kā nokaitētas adatas.

«Tantra» aizsteidzās garām planētai, un tās pievilkšanas spēks lika kuģim sašūpoties gravitācijas lauka mainīgās intensitātes dēļ. Ļauni zibošās majestātiskās zvaigznes mežonīgi lēkāja uz spoguļekrānu virsmas. Zvaigznāju apveidi mainījās tik ātri, ka tos bija grūti iegaumēt.

Planēta K-2-2N-88, kas auksta un nedzīva riņķoja ap savu tālo spīdekli, bija pazīstama kā ērta zvaigžņu kuģu tikšanās vieta… Taču šoreiz tikšanās nebija notikusi. Piektais riņķis… Nīza iztēlojās kuģi, kas samazinātā ātrumā joņo pa gigantisku riņķi, kura rādiuss — viens miljards kilometru, ik reizes aizsteidzoties priekšā gliemeža gaitā slīdošai planētai. Pēc simt desmit stundām zvaigžņu kuģis pabeigs piekto riņķi… Un kas tad? Erga Noora varenais prāts šobrīd sakopojis visus spēkus, lai atrastu labāko atrisinājumu. Ekspedīcijas priekšnieks un kuģa komandieris nedrīkst kļūdīties — pretējā gadījumā pirmās klases zvaigžņu kuģis «Tantra» līdz ar apkalpi, kurā ietilpst ievērojami zinātnieki, nekad neatgriezīsies no izplatījuma tālēm! Bet Ergs Noors nekļūdīsies…

Nīzu Kritu pēkšņi pārņēma drausmīga nelabuma sajūta. Zvaigžņu kuģis acīm redzot bija novirzījies no kursa par niecīgu grāda daļiņu, kas pieļaujams, tikai lidojot ar samazinātu ātrumu, jo citādi no «Tantras» apkalpes neviens nepaliktu dzīvs. Tiklīdz pelēkā migla meitenes acīs izgaisa, nelabuma sajūta atgriezās — kuģis uzņēma veco kursu. Kaut kur tālu priekšā melnajā bezdibenī ārkārtīgi jutīgie lokatori bija sataustījuši meteorītu — astronautu bīstamāko ienaidnieku. Elektronu mašīnas, kas vadīja kuģi (tikai tās spēj izdarīt visas manipulācijas nepieciešamajā tempā — cilvēka nervi nav piemēroti kosmiskajiem ātrumiem), sekundes miljondaļā novirzīja «Tantru» un, kad briesmas bija garām, tikpat ātri lika tai uzņemt agrāko kursu.

— Kāpēc šādām ierīcēm neizdevās glābt «Algorabu»? — Nīza atjēgusies jautāja sev. — Tas noteikti bojāts sadursmē ar meteorītu. Ergs Noors teica, ka vēl līdz šim katru desmito zvaigžņu kuģi sadragājot meteorīti, kaut gan izgudroti tik jutīgi lokatori kā Volla Hoda aparāts un enerģētiskie vairogi, kas atsviež sīkās daļiņas. «Algoraba» bojā eja nostādījusi viņus pašus bīstamā stāvoklī, lai arī likās, ka viss labi pārdomāts un paredzēts. Meitene sāka pārcilāt atmiņā svarīgākos notikumus kopš aizlidošanas brīža.

Trīsdesmit septītā zvaigžņu ekspedīcija tika sūtīta uz kāda samērā tuva spīdekļa planētu sistēmu Cūskneša zvaigznājā. Sā spīdekļa vienīgā apdzīvotā planēta — Zirda jau sen bija iekļāvusies Lielajā Lokā un nodibinājusi sakarus ar Zemi un citām pasaulēm. Piepeši tā bija apklususi. Vairāk nekā septiņdesmit gadu neizdevās uztvert neviena tās raidījuma. Zirdai vistuvākās Loka planētas — Zemes pienākums bija noskaidrot, kas ar kaimiņiem noticis. Šajā ekspedīcijā uzaicināja piedalīties vairākus izcilus zinātniekus, kuru rūpīgi pārbaudītā nervu sistēma izrādījās spējīga panest ilgstošo ieslodzījumu zvaigžņu kuģī. Degvielu rezervi anamezona dzinējiem nācās maksimāli ierobežot. Un ne jau anamezona svara dēļ, bet gan tāpēc, ka šīs vielas glabāšanai nepieciešami milzīgi konteineri. Anamezona krājumus cerēja papildināt uz Zirdas. Ja ar planētu būtu noticis kaut kas nopietns, otrās klases zvaigžņu kuģis «Algorabs» sagaidītu «Tantru» pie planētas K-2-2N-88 orbītas.

Nīzas vērīgā dzirde uztvēra mākslīgā gravitācijas lauka regulēšanas toņa maiņu. Triju aparātu diski vadības pults labajā pusē sāka nevienmērīgi mirkšķināt, ieslēdzās labā borta elektroniskais tausts. Uz ekrāna parādījās stūrains, spožs priekšmets. Līdzīgi šāviņam tas lidoja «Tantrai» tieši virsū un tātad atradās ļoti tālu. Ieraugot milzīgo vielas lausku, kādas kosmiskajā telpā gadās ārkārtīgi reti, Nīza pasteidzās noteikt tās apjomu, masu, ātrumu un lidojuma virzienu. Tikai tad, kad noklakšķēja novērojumu žurnāla automātiskā spole, meitene atkal lāvās atmiņām.

Visdziļāko iespaidu uz viņu bija atstājusi drūmā asinssarkanā saule, kas izauga ekrānu redzes lokā lidojuma ceturtā gada pēdējos mēnešos. Ceturtais gads tas bija zvaigžņu kuģa iemītniekiem, kas traucās izplatījumā ar piecām sestdaļām gaismas ātruma, t. i., ar piecām sestdaļām absolūtās ātruma vienības. Uz Zemes tikmēr bija pagājuši apmēram septiņi gadi, ko astronauti sauca par neatkarīgajiem.

Saudzēdami cilvēku acis, ekrānu filtri mainīja jebkura spīdekļa staru krāsu un intensitāti. Ekspedīcijas dalībnieki skatīja tālās saules it kā caur Zemes atmosfēras ozona un ūdens tvaiku vairogiem. Augstas temperatūras zvaigžņu neaprakstāmā spokaini violetā gaisma šķita zilgana vai balta, drūmās, pelēcīgi sārtās ugunslodes likās jautri zeltainas kā mūsu Saule. Seit turpretim spilgtā purpurā liesmojošs spīdeklis ieguva tumšu, asiņainu nokrāsu, kādā Zemes astronomi pieraduši redzēt spektra klases M5 debess ķermeņus. Planētu no zvaigznes šķīra daudz mazāks attālums nekā Zemi no Saules. Kad kuģis tuvojās Zirdai, tās centrālais spīdeklis izauga par milzīgu, tumši sarkanu disku, kas izstaroja ļoti daudz siltuma.

Jau divus mēnešus pirms Zirdas sasniegšanas «Tantras» apkalpe mēģināja sazināties ar planētas ārējo staciju. Te bija tikai viena šāda stacija uz neliela dabiskā pavadoņa bez atmosfēras.

Zvaigžņu kuģis turpināja saukt Zirdas ārējo staciju arī tad, kad līdz planētai bija atlikuši tikai trīsdesmit miljoni kilometru un «Tantras» gigantiskais ātrums samazināts līdz trīstūkstoš kilometriem sekundē. Dežurēja Nīza, bet ari pārējie apkalpes locekļi bija nomodā, sapulcējušies pie ekrāniem centrālajā komandpunktā.

Atšķīra rokasgrāmatu un sameklēja ziņas par šīs planētas stratosfēru. Jonizācija izrādījās spēcīgāka nekā parasti. Neskaidra, trauksmaina nojauta sāka briest ekspedīcijas priekšnieka smadzenēs.