Ivans Jefremovs: Andromēdas Miglājs

— Manuprāt, mēs jau sen lidojam neizpētītajā apgabalā 344+2U. Priekšnieks pats gribēja šeit dežurēt, — Ingrīda uzrunāja astronavigatorus.

Pels Lins palūkojās uz dienu skaitītāju.

— Atlikušas vēl dīvas dienas, mūs tik un tā drīz nomainīs. Pagaidām es neredzu nekā tāda, kas pelnītu ievērību. Vai labāk nepaliksim līdz galam?

Ingrīda piekrītoši pamāja ar galvu. Vadības kabīnē ienāca Keijs Bērs un apsēdās savā parastajā vietā pie līdzsvara mehānismu statnes. Pels Lins nožāvājās un piecēlās.

— Es pagulēšu dažas stundas, — viņš sacīja, pievērsies Ingrīdai.

Astronome paklausīgi atstāja savu galdu un ieņēma vietu pie vadības pults.

Bez mazākās šūpošanās «Tantra» joņoja absolūtaja tukšumā. Pat Volla Hoda jutīgajiem aparātiem neizdevās sataustīt izplatījumā nevienu meteorītu. Zvaigžņu kuģa kurss patlaban bija vērsts nevis tieši uz Sauli, bet gan sāņus no tās apmēram par pusotra gada lidojumu. Priekšējie ekrāni ju labu laiku izskatījās apbrīnojami melni — likās, kuģis ieniris tumšā atvarā. Tikai caur malējiem teleskopiem neskaitāmas zvaigznes joprojām dura ekrānos spilgtas gaismas adatas.

Savāda trauksmaina sajūta pārņēma astronomi. Ingrīda atgriezās pie savām mašīnām un teleskopiem, vēl un vēlreiz pārbaudot iegūtos datus, lai sastādītu neizpētītā apgabala karti. Lidojums turpinājās pilnīgi normāli, tomēr Ingrīda nespēja atraut skatienu no draudīgās tumsas, kas pletās kuģa priekšā. Keijs Bērs pamanīja viņas satraukumu, ilgi klausījās aparātu melodijā, vērīgi parlūkoja visas skalas.

— Nekā sevišķa neredzu, — viņš beidzot teica. — Tev kaut kas nepatīk?

— Pati nezinu. Mani uztrauc šī neparasta tumsa. Iespaids tāds, it kā mūsu kuģis tieši ieurbtos tumša miglājā.

— Tumšam mākonim šeit jābūt, — Keijs Bērs apstiprināja, — bet mēs tikai nedaudz skarsim tā malu. Tā tas ari aprēķināts! Gravitācijas lauka intensitāte pieaug vienmērīgi un vāji. Šķērsojot šo rajonu, mums neizbēgami jātuvojas kaut kādam gravitācijas centram. Vai tad nav vienalga, kādam: tumšam vai gaišam?

— Tas tiesa, — Ingrīda, mazliet nomierinājusies, piekrita.

— Bet kas tevi tādā gadījumā uztrauc? Mēs lidojam pēc noteiktā kursa un pat mazliet ātrāk, nekā paredzēts. Ja nekas nemainīsies, mēs sasniegsim Tritonu, par spīti degvielas trūkumam.

Ingrīda juta, ka sirdī iedzirkstās prieks, tiklīdz viņas domas pievēršas Tritonam, Neptuna pavadonim un zvaigžņu kuģu stacijai, kas uzcelta Saules sistēmas tālā nomalē. Nokļūt uz Tritona nozīmēja atgriezties mājās…

— Es cerēju, ka varēsim nodoties mūzikai, bet Lins aizgāja atpūsties. Viņš gulēs sešas septiņas stundas. Es tikmēr padomāšu viens pats par otrās daļas fināla orķestrēšanu — zini, tai vietā, kur mums nekādi nepadodas draudu integrālais ievads. Lūk, šis… — Keijs nodziedāja dažas notis.

— Ti-ti, ti-ti, ta-ra-ra, — viņam negaidot piebalsoja kabīnes sienas.

Ingrīda nodrebēja un pavērās apkārt, bet tūdaļ attapās. Gravitācijas lauka intensitāte bija pieaugusi, un mākslīgās gravitācijas aparāti to atzīmēja ar melodijas maiņu.

— Jocīga sagadīšanās! — viņa drusku māksloti, iesmējās.

— Gravitācija pastiprinājusies. Tumšā mākonī tam tā arī jābūt. Tagad tu vari neuztraukties, lai Pels Lins mierīgi guļ.

Ar šiem vārdiem Keijs Bērs atstāja komandpunktu. Spilgti apgaismotajā bibliotēkā viņš apsēdās pie mazām elektronu vijoļklavierēm un iedziļinājās darbā. Droši vien bija pagājušas vairākas stundas, kad hermētiskās durvis atvērās un bibliotēkā ienāca Ingrīda.

— Keij, mīļais, modini Linu!

— Kas noticis?

— Gravitācijas lauka intensitāte aug ātrāk, nekā paredzēts.

— Un priekšā?

— Joprojām tumsa! — Ingrīda pazuda.

Keijs Bērs pamodināja astronavigatoru. Tas tūdaļ pielēca kājās un skriešus devās uz centrālo pulti, pie aparātiem.

— Nekā bīstama nav. Bet no kurienes gan varētu rasties tāds gravitācijas lauks? Tumšam mākonim tas ir pārāk spēcīgs, bet zvaigžņu te nav… — Lins kaut ko pārdomāja, tad nospieda pogu, lai pamodinātu ekspedīcijas priekšnieku, vēl mirkli padomāja un ieslēdza atmodas mehānismu arī Nīzas Kritās kabīnē.

— Ja nekas nenotiks, mūs vienkārši nomainīs, — viņš paskaidroja satrauktajai Ingrīdai.

— Bet ja notiks? Ergs Noors taču atgūs normālas darba spējas tikai pēc piecām stundām! Ko darīt?

— Gaidīt, — astronavigators mierīgi atbildēja. — Kas gan piecās stundās var atgadīties šeit, tik tālu no visām zvaigžņu sistēmām?…

Aparātu melodija pamazām pārgāja uz zemākām toņkārtām, nepārprotami liecinot, ka lidojuma apstākļi mainās. Sasprindzinātās gaidās laiks ritēja sevišķi lēni. Divas stundas vilkās kā citkārt vesela maiņa. Pels Lins ārēji saglabāja mieru, bet Ingrīdas uztraukums jau bija pielipis Keijam Bēram. Viņš bieži atskatījās uz durvīm, cerēdams ieraudzīt tajās kā vienmēr straujo Ergu Nooru, kaut gan labi zināja, ka no ilgstoša miega tik ātri pamosties nevar.

Pēkšņi griezīgs zvans lika visiem nodrebēt. Ingrīda neviļus satvēra Keija Bēra roku.

— «Tantra» briesmās! Gravitācijas lauka intensitāte divkārt pārsniegusi aprēķināto…

Astronavigators nobālēja. Tātad neparedzētais tomēr noticis! Ar lēmumu kavēties vairs nedrīkstēja. Zvaigžņu kuģa liktenis atradās viņa rokās. Gravitācijas nemitīgais pieaugums prasīja palēnināt kuģa gaitu ne tikai tāpēc, ka pašā. raķetē palielinājies smagums, bet arī tāpēc, ka tieši lidojuma virzienā acīm redzot atradās liela blīvas matērijas masa. Bet pēc kuģa gaitas palēnināšanas vairs nebūs degvielas jaunam paātrinājumam! Pels Lins sakoda zobus un pagrieza rokturi, iedarbinādams planetāros bremžu dzinējus. Skanīgi gonga sitieni ievijās aparātu ijielodijā, nomācot trauksmaino džinkstoņu, ko radīja gravitācijas un ātruma samēru skaitļotājs. Pēc kāda brīža zvans apklusa un rādītāji apstiprināja manevra sekmes — raķetes ātrums vairs nepārsniedza drošības robežu un atbilda pieaugušajai gravitācijas intensitātei. Bet, tikko Pels Lins izslēdza bremžu dzinējus, skaitļotājs iedžinkstējās no jauna. Augošais pievilkšanas spēks atkal prasīja palēnināt kuģa gaitu. Acīm redzot zvaigžņu kuģis devās tieši uz spēcīgu gravitācijas centru.

Pels Lins neiedrošinājās mainīt kursu, kas bija izstrādāts ar lielām pūlēm un ārkārtīgu precizitāti. Izmantojot planetāros dzinējus, viņš bremzēja zvaigžņu kuģi, kaut gan sāka noprast, ka kurss aprēķināts nepareizi un ved «Tantru» pretim nezināmai matērijas masai.

— Gravitācijas lauks ir ļoti spēcīgs, — Ingrīda pusbalsī ieminējās. — Varbūt…

— Gaita jāpalēnina vēl vairāk, lai izdarītu pagriezienu! — iesaucās astronavigators. — Bet kur pēc tam ņemt degvielu jaunam paātrinājumam?… — liktenīga nedrošība skanēja viņa vārdos.

— Mēs jau esam šķērsojuši ārējo virpuļu joslu — Ingrīda atsaucās, — pievilkšanas spēks aug ātri un nepārtraukti.

No ārpuses aizvien biežāk atskanēja skaļi rībieni. Planetārie dzinēji sāka automātiski darboties, tikko elektronu mašīna, kas vadīja raķeti, sajuta priekšā milzīgo matērijas sablīvējumu. «Tantra» sašūpojās. Lai cik strauji zvaigžņu kuģis tika bremzēts, cilvēki pie vadības pults tomēr sāka zaudēt samaņu. Ingrīda nokrita uz ceļiem, Pels Lins savā krēslā veltīgi centās pacelt svina pielieto galvu. Keiju Bēru pārņēma nejēdzīgas, dzīvnieciskas bailes un bērnišķīga nevarība.