Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Dzinēju rībieni kļuva biežāki un beidzot saplūda nemitīgā dārdoņā. Zvaigžņu kuģa elektronu «smadzenes» turpināja cīnīties, aizstājot samaņu zaudējušos cilvēkus.

Šīs varenās «smadzenes» tomēr nebija tālredzīgas, jo nespēja aptvert savas rīcības sarežģītās sekas un atrast izeju tik ārkārtējos apstākļos.

«Tantra» pamazām pārstāja šūpoties. Stienīši, kas apzīmēja planetāro dzinēju jonizētās degvielas krājumus, ātri saruka. Atžirdzis no ģīboņa, Pels Lins saprata, ka gravitācija dīvainā kārtā pieaug tik strauji, ka nepieciešams tūdaļ pat rīkoties, lai apturētu kuģi un tad strauji mainītu kursu.

Ar roktura pagriezienu Pels Lins iedarbināja anamezona dzinējus. Getri gari, īpašā pults lodziņā redzami bora nitrīda cilindri iezaigojās no iekšpuses. Tad mežonīgi lēkājošas, spilgti zaļas liesmas pārvērtās zibenī, kas sagriezās, izveidodams četras blīvas spirāles. Tur, kuģa priekšgalā, spēcīgs magnētiskais lauks aptvēra dzinēju sprauslu sienas, pasargājot tās no acumirklīgas sagraušanas.

Astronavigators pārbīdīja rokturi vēl tālāk. Cauri zaļajai virpuļu sienai izlauzās virzošais stars — pelēcīga K-daļiņu plūsma. Vēl viena kustība, un gar pelēko staru uzliesmoja žilbinošs violets zibens — signāls, ka anamezons sācis strauji izplūst. Zvaigžņu kuģa korpusu tūdaļ pārņēma gandrīz nedzirdama, bet grūti panesama augstfrekvences vibrācija…

Ergs Noors paēdis gulēja pussnaudā, ļaudams neizsakāmi patīkamajai elektriskajai masāžai atspirdzināt nervu sistēmu. Lēnām saira aizmirstības šķidrauts, kas vēl tina smadzenes. Atmodas melodija skanēja aizvien mundrākā ritmā…

Pēkšņi kaut kas ļauns un draudošs ielauzās no ārienes, apslāpējot prieku, ko cilvēks allaž izjuta, mostoties pēc deviņdesmit dienu ilgā miega. Ergs Noors atcerējās, ka ir ekspedīcijas priekšnieks, un izmisīgi piepūlēja savu gribu, lai atgūtu apziņas skaidrību. Beidzot viņš noprata, ka zvaigžņu kuģis tiek steidzami bremzēts ar anamezona dzinējiem un tātad noticis kaut kas nopietns. Viņš mēģināja piecelties. Bet ķermenis vēl neklausīja, kājas saļodzījās, un viņš nogāzās uz kajītes grīdas. Pēc kāda laika viņam izdevās aizrāpties līdz durvīm un atvērt tās. Varenais gribas spēks pamazām atbrīvoja apziņu no miega plīvura. Gaitenī Ergs Noors uzrausās četrrāpus un beidzot krišus iekrita centrālajā komandpunktā.

Ļaudis, kas neatraudamies vēroja ciparnīcas un ekrānus, tramīgi atskatījās un pieskrēja pie ekspedīcijas priekšnieka. Vēl nespēdams piecelties, Ergs Noors izdvesa:

— Ekrānus, priekšējos… pārslēdziet uz infrasarkano… apturiet…. dzinējus!

Bora nitrīda cilindri nodzisa, un tai pašā mirklī noslāpa arī kuģa vibrācija. Labajā priekšējā ekrānā parādījās milzīga zvaigzne. Tā izstaroja nespodru, brūngani sārtu gaismu. Vienā mirklī visi sastinga, nenovēršot acis no prāvā diska, kas iznira tieši raķetes priekšā.

— Ak es muļķis! — Pels Lins saķēra galvu. — Es biju pārliecināts, ka mēs atrodamies tumšā mākonī! Bet tā taču ir…

— Dzelzs zvaigzne! — šausmās iesaucās Ingrīda Ditra.

Turēdamies pie krēsla atzveltnes, Ergs Noors beidzot piecēlās. Viņa parasti bālā seja bija ieguvusi zilganu nokrāsu, bet acis mirdzēja tikpat spoži kā vienmēr.

— Jā! Tā ir dzelzs zvaigzne, — viņš lēni teica, — astronautu drausmīgākais biedēklis!

Neviens nebija gaidījis sastapt to šajā rajonā. Dežurantu skatieni ar bailēm un cerībām pievērsās priekšniekam.

— Es domāju tikai par mākoni, — apzinādamies savu vainu, klusi sacīja Pels Lins.

— Tumšam mākonim ar tādu gravitācijas spēku vajadzētu sastāvēt no cietām, samērā lielām daļiņām, un, iekļuvusi šādā mākonī, «Tantra» jau sen būtu gājusi bojā. Izvairīties no sadursmes tādā spietā nav iespējams, — ekspedīcijas priekšnieks stingri atteica.

— Bet gravitācijas lauka intensitātes krasās maiņas un virpuļi? Tie taču norāda uz mākoni?

— Vai ari uz to, ka zvaigznei ir planēta, varbūt pat vairākas…

Astronavigators tik stipri sakoda lūpu, ka no tās izsūcās asinis. Priekšnieks uzmundrināja viņu ar galvas mājienu un pats nospieda atmodas mehānismu pogas.

— Dodiet ātrāk visus novērojumu rezultātus! Aprēķināsim izogravas

Zvaigžņu kuģis no jauna sašūpojās. Uz ekrāna zibens ātrumā pavīdēja kaut kas milzīgi liels, aizslīdēja un pazuda.

— Lūk, atbilde… Esam aizlidojuši garām planētai. Ātrāk, ātrāk pie darba! — Priekšnieka skatiens nejauši apstājās pie degvielas skaitītājiem. Viņš krampjaini ieķērās krēsla atzveltnī, gribēja kaut ko sacīt, bet nespēja pateikt ne vārda.

Zilām un oranžām uguntiņām mirgojot, uz galda klusi iešķindējās stikla zvaniņi. Caurspīdīgajā starpsienā pavīdēja krāsaini gaismas vizuli. Lielā Loka ārējo staciju pārzinis Dars Veters joprojām vēroja Spirālceļa ugunis. Izslējis kupri pret debesīm, milzīgais viadukts meta blāvi dzeltenu atspulgu gar jūras krastu. Neatraudams no tā skatienu, Dars Veters izstiepa roku un pārbīdīja slēdzi uz iedalījumu P — pārdomas vēl nebija galā.

Šodien Dara Vetera dzīvē notika liela pārmaiņa. Rīta pusē no dienvidu puslodes apdzīvojamās joslas ieradās Mvens Mass, ko Astronautikas padome bija izraudzījusi par viņa pēcnieku. Pēdējo Loka raidījumu viņi vadīs kopīgi, pēc tam… Bet, lūk, tieši tas pagaidām nebija skaidrs. Sešus gadus viņš bija izturējis darbā, kas prasīja ārkārtīgu sasprindzinājumu un ko uzticēja tikai cilvēkiem ar izcilām spējām, lielisku atmiņu un plašām, enciklopēdiskām zināšanām. Kad ar liktenīgu neatlaidību saka atkārtoties vienaldzības lēkmes — šī vienaldzība pret dzīvi un darbu bija viena no smagākajām cilvēka slimībām, — viņu izmeklēja slavenā psihiatre Evda Nala. Daudzkart pārbaudītais līdzeklis — skumju akordu mūzika nomierinošu viļņu caurstrāvotā zilo sapņu istabā nepalīdzēja. Atlika tikai viena iespēja — mainīt nodarbošanās veidu un ārstēties ar fizisku darbu tur, kur muskuļu piepūle vēl bija nepieciešama ik dienas, ik stundas. Vēsturniece Veda Konga, viņa mīļā draudzene, vakar piedāvāja tam racēja vietu savā ekspedīcijā. Arheoloģiskos izrakumos mašīnas vēl nespēja padarīt visu — pēdējo posmu nācās veikt cilvēku rokām. Brīvprātīgo, pro" tams, netrūka, taču Veda solīja ilgstošu ceļojumu uz seno stepju apgabalu, kur viņš nemitīgi varēs būt dabas tuvumā.

Ak, kaut Veda Konga!… Lai nu kā, viņa zina visu. Veda mīl Ergu Nooru, Astronautikas padomes locekli, trīsdesmit septītās zvaigžņu ekspedīcijas priekšnieku. Ergam Nooram vajadzēja atsūtīt ziņojumu no Zirdas. Bet, ja tāda ziņojuma nav, — un jāievēro, ka visi starpzvaigžņu lidojumu aprēķini ir ārkārtīgi precīzi, — tad nedrīkst domāt par Vedas mīlestību. Draudzības vektors — lūk, pats lielākais, kas var viņus savienot. Un tomēr viņš aizbrauks strādāt pie Vedas!

Dars Veters pārbīdīja sviru un nospieda podziņu. Istabu pārplūdināja spilgta gaisma. Kristālisks logs, kas aizņēma veselu sienu, vērās pasaulē augstu pāri zemei un jūrai. Pagriezis citu sviru, Dars Veters nolieca šo sienu pret sevi, un tā atklāja viņam zvaigžņotās debesis, vienlaikus ar savu metāla ietvaru aizsedzot ceļu, ēku un jūras piekrastes bāku ugunis.

Galaktiskā pulksteņa ciparnīca ar trim koncentriskiem iedaļu gredzeniem saistīja Dara Vetera uzmanību. Lielā Loka informācijas raidījumi notika pēc galaktiskā laika, ik pēc galaktiskās sekundes simttūkstošās daļas, t. i., reizi astoņās dienās jeb četrdesmit piecas reizes gadā pēc Zemes laika rēķina. Periods, kurā Galaktika izdara pilnu apgriezienu ap savu asi, tika uzskatīts par galaktisko diennakti.