Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

— Mans izdomājums. No latīņu valodas. Tā es saucu visus, kas nedzīvo ilgi — ārējo staciju darbiniekus, zvaigžņu flotes lidotājus, tehniķus zvaigžņu kuģu dzinēju rūpnīcās. Nu, un mūs, protams. Arī mēs taču nodzīvojam ne vairāk kā pusi no cilvēka normālā mūža. Ko lai dara? Toties, mūsu dzīve ir interesanta! Kur Veda?

— Gribēja atnākt mazliet agrāk… — Dars Veters iesāka.

Viņa vārdus nomāca trauksmaini muzikāli akordi, kas sekoja skanīgam klikšķim galaktiskā pulksteņa ciparnīcā.

— Brīdinājuma signāls visai Zemei, visām enerģētiskajām stacijām, visām rūpnīcām, tikla transportam un radiostacijām: pēc pusstundas izbeigt enerģijas piegādi un uzkrāt to kondensatoros tādā daudzumā, lai virzīta starojuma kanāls varētu izlauzties cauri atmosfērai. Raidlšanai vajadzīgi četrdesmit trīs procenti visas Zemes enerģijas. Uztveršanai nepieciešams tikai saglabāt kanālu, un tas prasa apmēram astoņus procentus, — Dars Veters paskaidroja.

— Tieši tā es to iedomājos, — Mvens Mass pamāja ar galvu.

Pēkšņi viņa vērīgajās acīs pavīdēja sajūsmas dzirkstis. Dars Veters atskatījās. Pie starojošas, caurspīdīgas kolonas stāvēja Veda Konga. Uz lekciju viņa bija ieradusies tērpā, kas visvairāk rotāja sievieti un bija izveidots vēl pirms gadu tūkstošiem, Krētas kultūras laikmetā.

Augstu pakausī saspraustais, smagais pelnu blondo matu mezgls izcēla spēcīgā kakla slaidumu. Gludie pleci bija kaili, un zemu atsegtās krūtis balstīja zila auduma ņieburs. Platie, īsie svārki, kuru sudrabainajā laukā bija izšūti zili ziedi, atsedza kailas, iedegušas kājas ķiršu krāsas kurpītēs. Lieli, masīva zelta ķēdē tīšām rupji iedarināti asinssārti akmeņi — fānti no Veneras — liesmoja uz maigās ādas tāpat kā uzbudinājumā tvīkstošā seja.

Mvens Mass pirmo reizi sastapās ar slaveno vēsturnieci un uzlūkoja viņu ar neslēptu apbrīnu.

Veda satraukta pievērsās Daram Veteram.

— Labi, — viņš atbildēja uz daiļās draudzenes mēmo jautājumu.

— Esmu daudzkārt uzstājusies, bet ne tādā pārraidē, — Veda Konga teica.

— Padome seko tradīcijai. Ziņojumus dažādām planētām vienmēr nolasa skaistas sievietes. Tas dod priekšstatu par mūsu pasaules iedzīvotāju daiļuma izjutu un vispār izsaka daudz ko, — Dars Veters turpināja.

— Padome nav kļūdījusies savā izvēlē! — iesaucās Mvens Mass.

Veda vērīgi palūkojās uz afrikāni.

— Jūs esat vientuļš? — viņa klusi jautāja un iesmejās, kad Mvens Mass apstiprinoši palocīja galvu.

— Jūs gribējāt ar mani runāt, — Veda pec brīža atkal pievērsās Daram Veteram.

Draugi devās uz plašu lokveida terasi, un spirgtais jūras vējš tīkami atvēsināja Vedas sakarsušo seju.

Ārējo staciju pārzinis pastāstīja, ka nolēmis piedalīties izrakumos, kaut gan ilgi šaubījies, nezinādams, kam dot priekšroku: trīsdesmit astotajai zvaigžņu ekspedīcijai, antarktiskajām zemūdens raktuvēm vai arheoloģijai.

— Ak nē, tikai ne zvaigžņu ekspedīcija! — iesaucās Veda, un Dars Veters tūdaļ noprata, cik viņš bijis nesmalkjūtīgs, ja, personīgo pārdzīvojumu apmāts, nejauši aizskāris vissāpīgāko vietu Vedas dvēselē.

No šīs kļūmīgās situācijas viņu atpestīja trauksmaino akordu melodija, kas aizskanēja līdz terasei.

— Mums jāiet! Pēc pusstundas ieslēgsimies Lielajā Lokā! — Dars Veters saudzīgi paņēma Vedu Kongu pie rokas, un kopā ar pārējiem viņi pa slīdošām kāpnēm nolaidās dziļi pazemē — klintī izcirstā kubiskā istabā.

Seit nebija nekā lieka. Melno sienu matētie paneļi likās no samta. Vietām tos šķērsoja dzidras kristālisku joslu līnijas. Zeltainas, zaļas, zilas un oranžas uguntiņas vāji apgaismoja aparātu skalas, zīmes un ciparus. Smaragdzaļās rādītāju smailes tik stipri trīcēja uz melno pusloku fona, it kā pat sienas šai plašajā telpā drebētu spraigās, nemiera pilnās gaidās.

Daži krēsli, liels melnkoka galds, daļēji iebīdīts milzīgā pussfēriskā ekrānā, kas masīva zelta rāmja ietvarā mirgoja pērļainā spīdumā.

Dars Veters ar zīmi paaicināja Mvenu Masu pie sevis, bet pārējiem lika ieņemt vietas augstajos, melnajos krēslos. Mvens Mass tuvojās piesardzīgi, uz pirkstgaliem, kā pirms gadu tūkstošiem viņa senči, kad tie saules izsvilinātajās savannās medīja bīstamus milzu plēsoņas. Afrikānis aizturēja elpu. No šejienes, no šī nepieejamā akmens sprosta tūdaļ pavērsies logs uz bezgalīgajiem kosmosa plašumiem, un cilvēki apmainīsies domām un zināšanām ar saviem brāļiem citās pasaulēs. Viņi pieci šobrīd pārstāvēs Zemes cilvēci Visumā. Bet ar rītdienu viņam, Mvenam Masam, nāksies vienam pašam vadīt šos sakarus. Viņam uzticēs visas gigantiskā spēka sviras. Sermuļi pārskrēja afrikāņa mugurai. I.iekas, tikai nupat viņš aptvēra, kādu atbildības slogu uzņēmies, piekrizdams Padomes priekšlikumam. Un, kad viņš ieraudzīja, cik mierīgi Dars Veters rīkojas ar vadības kloķiem, viņa skatienā pavīdēja izteiksme, kas stipri atgadinaja sajūsmu Vetera jaunā palīga acīs.

Pēkšņi_istabu piepildīja dobja, barga dūkoņa, šķita, tuvuma sācis dunēt masīvs vara zvans. Dars Veters strauji pagriezās un pārvietoja kādu garāku sviru. Dūkoņa apklusa, un Veda Konga ieraudzīja, ka šaurais panelis labajā sienā iemirgojies visas istabas augstumā. Pati siena šķita iegāzusies bezdibenī, pazudusi bezgalīgajā tālē. Kā rēgs viņas acu priekšā pacēlās piramidāla virsotne, ko vainagoja gigantisks akmens aplis. Zemāk par milzīgo sakausētā akmens cepuri vietvietām zaigoja žilbinoši balti sniega lauki.

Mvens Mass tūdaļ pazina Āfrikas otro augstāko kalnu — Keniju.

Smaga vara dūkoņa atkal satricināja apakšzemes istabu, liekot tur sapulcētajiem cilvēkiem koncentrēties un sasprindzināt visu uzmanību.

Dars Veters satvēra Mvena Masa plaukstu un uzlika to uz apaļa-roktura, kura vidū liesmoja granātkrāsas acs. Mvens Mass paklausīgi pārbīdīja sviru līdz galam. Tagad viss Zemes spēks, visa enerģija, ko ražoja tūkstoš septiņsimt sešdesmit lieljaudas elektrostacijas, tika pārsviesta uz ekvatoru un saplūda piecus kilometrus augstajā kalna virsotnē. Pāri Kenijai uzmutuļoja daudzkrāsains blāzmojums, sabiezēja lodē un pēkšņi kā bulta uzšāvās augšup, ieurbjoties debesīs. No blāzmainā spīduma izauga slaida kolona, kas atgādināja virpuļojošu viesuļstabu. Gar šo stabu, spirāliski apvijoties tā virsmai, augšup strāvoja žilbinoša, zilgana dūmaka.

Virzītais starojums izlauzās cauri Zemes atmosfērai, radot kanālu, kas savienoja planētu ar tās ārējām stacijām. Trīsdesmit sešu tūkstošu kilometru augstumā liela stacija — tā dēvētais diennakts pavadonis — divdesmit četrās stundās apriņķoja Zemi ekvatora plaknē un tādēļ visu laiku šķietami nekustīgi stāvēja pāri Kenijas kalnam Austrumāfrikā. Sis punkts bija izraudzīts pastāvīgu sakaru uzturēšanai ar planētas ārējām stacijām. Otrs liels pavadonis riņķoja ap zemeslodi piecdesmit septiņu tukstošu kilometru augstumā pāri poliem meridiāna plakne un uzturēja sakarus ar Tibetas observatoriju. Tur apstākļi kanāla radīšanai bija labvēlīgāki, toties sakarus nevarēja uzturēt pastāvīgi. Sie divi lielie pavadoņi bija savienoti ar citām automātiskām stacijām, kas pa dažādām orbītām riņķoja ap Zemi.

Gaisma šaurajā sienas panelī nodzisa — kanālā ieslēdzās pavadoņa uztvērēji. Vienlaikus zelta rāmī iezaigojās pērļainais ekrāns. Tā centrā parādījās fantastiski palielināta smaidoša figūra, kas iezīmējās aizvien skaidrāk. Gurs Gans, viens no diennakts pavadoņa novērotājiem, izauga uz ekrāna kā teiksmains milzis. Viņš jautri pamāja ar galvu un, izstiepis trīs metrus garu roku, savienoja visu planētas ārējo staciju sistēmu. Zemes izstarotā enerģija saslēdza tās vienkopus, un visos kosmiskās telpas virzienos pavērās jutīgas uztvērēju acis. Nespodrais, sarkanais spīdeklis Vienradža, zvaigznājā, no kura planētām nesen uztvēra pirmos signālus, bija vislabāk saskatāms no piecdesmit septītā pavadoņa, un Gurs Gans orientējās uz to. Tikai trīs ceturtdaļstundas varēja turpināties Zemes neredzamais kontakts ar šo zvaigzni. Tātad laiks bija dārgs. Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli.