Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Cilvēces toreizējā attīstības līmenī Lielā Loka simbolu, rasējumu un karšu valodu nebija grūti apgūt. Izmantojot tulkošanas mašīnas, pēc divsimt gadiem mēs varējām jau sarunāties ar tuvāko zvaigžņu planētu sistēmām, uztvert un pārraidīt dažādu pasauļu daudzveidīgās dzīves ainas. Tikai nesen mēs saņēmām vēsti no Gulbja zvaigznāja, kur četrpadsmit planētas riņķo ap lielu dzīvības centru Denebu — pārmilža zvaigzni, kas izstaro tikpat daudz gaismas, cik četri tūkstoši astoņi simti Sauļu, un atrodas no mums simt divdesmit divu parseku attālumā. Domas attīstība tur noritējusi pa citiem ceļiem, bet jau sasniegusi mūsu līmeni.

Tai pašā laikā no senajām pasaulēm — mūsu Galaktikas lodveida zvaigžņu kopām un milzīgas apdzīvotas joslas ap Galaktikas centru — no neizmērojamas tāles pienāk dīvaini skati un attēli, kas vēl nav izprasti, atšifrēti. Atmiņas mašīnas tos pieraksta un nodod Zinību robežu akadēmijai — tā sauc zinātnisko organizāciju, kas nodarbojas ar problēmām, kuras tik tikko sāk iezīmēties pie mūsu zinātnes apvāršņiem. Mēs cenšamies saprast domas, kas miljoniem gadu laikā sasniegušas ārkārtīgi augstu pilnības pakāpi un acīm redzot atšķiras no mūsējām sakarā ar citu dzīvības attīstības ceļu no zemākajām organiskajām formām līdz domājošām būtnēm.

Veda Konga novērsās no ekrāna, kurā bija lūkojusies kā hipnotizēta, un jautājoši paskatījās uz Daru Veteru. Tas smaidīdams pamāja. Veda lepni pacēla galvu, izstiepa rokas un uzrunāja tās neredzamās un nezināmās būtnes, kuras pēc trīspadsmit gadiem dzirdēs šos vārdus un ieraudzīs viņas tēlu:

— Tāda ir mūsu vēsture — sarežģīts, grūts un ilgstošs ceļš, pa kuru mēs kāpām uz zinību virsotnēm. Mēs aicinām jūs — apvienojieties ar mums Lielajā Lokā, lai uz visām neaptveramā kosmosa malām nestu vareno saprātā spēku un tādējādi uzveikto inerto, nedzīvo matēriju!

Vedas dzidrā balss skanēja pacilāti un svinīgi. Tā, šķiet, smēlās spēkus no paaudžu paaudzēm, no visiem Zemes cilvēkiem, kas tagad pacēlušies tik augstu, ka viņu domas un sapņi jau tiecas pāri mūsu Galaktikas robežām uz citām Visuma zvaigžņu salām.

Stieptais vara zvans liecināja, ka Dars Veters pagriezis rokturi un izslēdzis raidošās enerģijas plūsmu. Ekrāns nodzisa. Caurspīdīgajā sienas panelī joprojām mirgoja sakaru kanāja liesmainais stabs.

Klusa un nogurusi Veda saritinājās vienā no lielajiem atzveltnes krēsliem. Dars Veters nosēdināja pie pults Mvenu Masu, bet pats noliecās pāri viņa plecam. Pilnīgajā klusumā laiku pa laikam tikko dzirdami ieklikšķejās vadības kloķu aizturi. Pēkšņi zelta rāmī ietvertais ekrāns pazuda un tā vietā pavērās neiedomājams dziļums. Veda Konga, kas pirmo reizi redzēja šo brīnumu, nespēja apslāpēt skaļu sajūsmas saucienu. Taču pat speciālistus, kas labi pārzināja gaismas viļņu sarežģīto interferenci, ar ko varēja panākt šādu redzes lauka plašumu un dziļumu, arī tos allaž aizgrāba neparastais skats.

Svešās planētas tumšā virsma, tuvodamās no tālienes, pieauga ar katru mirkli. Tā bija ārkārtīgi reta dubultzvaigznes sistēma, kur divas saules līdzsvaroja viena otru tā, ka to pavadoņa orbīta izrādījās regulāra un uz planētas varēja attīstīties dzīvība. Abas saules — oranžā un sarkanā, mazākas par mūsējo, apgaismoja aizsalušas jūras ledu, kas šķita gluži sarkans. Melnu, plakanu kalnu pakājē noslēpumainā, violetā blāzmā kļuva redzama milzīga, zema ēka. Skatiens atdūrās pret laukumiņu uz ēkas jumta, tad it kā izurbās tam cauri, un visi ieraudzīja pelēkādainu cilvēku ar apaļām pūces acīm, ko ietvēra sudrabaini pūku gredzeni. Viņa augums bija liels, bet tievs, ar gariem taustekļveida locekļiem. Cilvēks neveikli atmeta galvu, it kā steigā sasveicinoties, un, pievērsis ekrānam savas bezkaislīgās objektīvu acis, atvēra bezlūpainu muti, ko apsedza degunam līdzīgs ādas vārstulis. Tūdaļ pat atskanēja tulkošanas mašīnas melodiskā, maigā balss:

— Zafs Ftets, Gulbja 61 ārējās informācijas pārzinis. Šodien mēs raidām dzeltenajai zvaigznei STL 3388+ +04 ZF… Raidām…

Dars Veters un Jūnijs Ants saskatījās. Mvens Mass uz mirkli saspieda Dara Vetera plaukstu. Tas bija Zemes vai, pareizāk, Saules sistēmas planētu galaktiskais izsaukšanas signāls. Agrāk citu pasauļu iemītnieki visas mūsu planētas uzskatīja par vienu vienīgu lielu Saules pavadoni, kas apriņķo savu spīdekli piecdesmit deviņos Zemes gados. Kā zināms, tieši pēc šāda perioda sagadās Jupitera un Saturna kopīga opozīcija, kas novirza Sauli tik stipri, ka to var pamanīt tuvāko zvaigžņu astronomi. To pašu kļūdu attiecibā uz daudzām sen atklātām planētu sistēmām savā laikā pieļāva arī mūsu astronomi.

Vēl steidzīgāk nekā pārraides sākumā Jūnijs Ants pārbaudīja atmiņas mašīnu noregulējumu un ESA aparātu — modro kārtības sargu rādījumus.

Elektronu tulka vienmuļā balss turpināja:

— Mēs esam uztvēruši labu raidījumu no zvaigznes… — atkal sekoja aprautu skaņu un ciparu virkne, — pilnīgi nejauši, ārpus Lielā Loka raidījumu laika. Viņi vēl nav atšifrējuši Loka valodu un veltīgi tērē enerģiju, raidot klusuma stundās. Mēs atbildējām viņu pašu raidījuma periodos — rezultāti kļūs zināmi apmēram pēc trim desmitdaļām sekundes… — Balss apklusa. Visi signālaparāti, izņemot zaļo actiņu, joprojām mirgoja.

— So pārtraukumu cēloņi vēl nav noskaidroti. Varbūt tie saistīti ar astronautu leģendārā neitrālā lauka pārvietošanos telpā, — Vedai paskaidroja Jūnijs Ants.

— Trīs desmitdaļas galaktiskās sekundes — tātad jāgaida apmēram sešsimt gadu, — Dars Veters drūmi nomurmināja. — Interesanti, — kam tas vajadzīgs?

— Ja esmu pareizi sapratis, tad spīdeklis, ar kuru viņi nodibinājuši sakarus, ir debess dienvidu puslodes zvaigznāja Tukāna epsilons, — Mvens Mass atsaucās. — Tas atrodas apmēram deviņdesmit parseku attālumā, t. i., tuvu mūsu tiešo sakaru robežai. Tālāk par Denebu tie līdz šim, diemžēl, nesniedzas.

— Bet mēs taču uztveram raidījumus no Galaktikas centra un lodveida kopām? — Veda Konga jautāja.

— Tikai neregulāri un nejauši vai ar citu planētu atmiņas mašīnu starpniecību. Lielais Loks veido milzīgu ķēdi, kas iespiežas dziļi Galaktikā! — atbildēja Mvens Mass.

— Ziņojumi, kas nosūtīti pirms tūkstošiem un desmitiem tūkstošu gadu, izplatījumā nezūd un galu galā nonāk līdz mums, — Jūnijs Ants paskaidroja.

— Bet tas nozīmē, ka mēs spriežam par citu, ļoti tālu pasauļu iemītnieku dzīvi un zināšanām ar novēlojumu, kas Galaktikas centrālajai joslai, piemēram, sasniedz divdesmit tūkstošus gadu?

— Jā, neatkarīgi no tā, vai raidījums uztverts tieši vai arī caur tuvāko pasauļu atmiņas mašīnām, mēs redzam tālās pasaules tādas, kādas tās bijušas sensenos laikos. Redzam sen mirušus un savā pasaulē aizmirstus cilvēkus.

— Vai tiešām, ieguvuši tik lielu varu pār dabu, mēs šajā ziņā esam pilnīgi bezspēcīgi? — Veda nespēja apslēpt savu bērnišķo sašutumu. — Vai tiešām tālās pasaules nav iespējams sasniegt citādi kā vien ar viļņveida un fotonu stariem [6] Viļņveida un fotonu stari — gaismas staram vienlaikus piemīt viļņveida svārstību un daļiņu (fotonu) plūsmas īpašības. Nākotnes tehnikā abas šīs gaismas stara īpašības atdalītas viena no otras un izmantotas katra atsevišķi (fantastiski). ?

— Kā es jūs saprotu, Veda! — iesaucās Mvens Mass.

— Zinību robežu akadēmija pētī telpas, laika un gravitācijas pārvarēšanas projektus — kosmosa visdziļākos pamatus, — Dars Veters piebilda, — bet viņi vēl nav nonākuši līdz izmēģinājumu stadijai…