Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Pirmie ausmas stari jau sārtoja senā zvaigžņu kuģa korpusu un tuvējo ēku kontūras, taču Mvens Mass joprojām platiem soļiem mēroja balkonu. Vēl nekad savā mūžā viņš nebija izjutis tādu saviļņojumu. Audzināts Lielā Loka ēras garā, v-iņš ieguva skarbu fizisku rūdījumu un sekmīgi paveica Herkulesa varoņdarbus. Tā par godu senās Grieķijas skaistajiem mītiem dēvēja grūtos uzdevumus, ko ikvienam jaunam cilvēkam nācās izpildīt skolas perioda beigās. Ja jaunietis tika ar šiem uzdevumiem galā, tad uzskatīja, ka viņš ir cienīgs iegūt izglītības augstāko pakāpi.

Mvens Mass ierīkoja ūdens apgādi kādā Rietumtibetas kalnraktuvē, atjaunoja araukāriju mežu Nahebtas plakankalnē Dienvidamerikā un iznīcināja haizivis, kas atkal sāka parādīties pie Austrālijas krastiem. Sāda dzīves pieredze un izcilas spējas ļāva viņam izturēt daudzus neatlaidīgu mācību gadus un sagatavoties grūtu, atbildīgu pienākumu veikšanai. Šodien, pašā pirmajā savas jaunās darbības stundā, viņam laimējās ieraudzīt Zemei radniecīgu pasauli un viņa dvēselē dzima līdz šim neizbaudītas jūtas. Ar dziļu satraukumu Mvens Mass juta, ka pavēries kāds bezdibenis, kura malā viņš, nekā nenojauzdams, staigājis visu mūžu. Kaut izdotos vēlreiz ieraudzīt Tukāna epsilona planētu — šo pasauli, kura iemiesojušās Zemes cilvēku skaistākās teiksmas! Nemūžam viņš nespēs aizmirst sarkanādaino meiteni, viņas izplestās, aicinošās rokas un maigās, pusatvērtās lupas…

Un tas, ka drausmīgais attālums — divsimt deviņdesmit gaismas gaduļ ko nespēj pārvarēt nekāda Zemes tehnika, šķir viņu no brīnišķīgās pasaules, tikai vēl vairāk sakūra dvēselē degošās alkas.

Mvena Masa jūtas dzīvoja tagad pašas par sevi un nepakļāvās ne gribas, ng arī nosvērtā prāta kontrolei. Afrikānis nekad nebija mīlējis. Gadiem ilgi gandrīz kā eremīts nodevies darbam un mācībām, viņš nebija izjutis neko līdzīgu tai trauksmei un dzirkstošajam priekam, ko viņa dvēselē modināja šīsdienas tikšanās pāri gigantiskajiem laika un telpas plašumiem.

Melnās bultas, kas slīdēja pāri oranžajiem anamezona degvielas mērītājiem, rādīja nulli. Zvaigžņu kuģa kurss joprojām palika nemainīgs. Ātrums vēl bija pārāk liels, un kuģis neatvairāmi tuvojās cilvēka acīm neredzamajam, baismīgajam spīdeklim.

Trīcēdams aiz sasprindzinājuma un nespēka, Ergs Noors ar astronavigatora palīdzību apsēdās pie skaitļošanas mašīnas. No vadības automāta atvienotie planetārie dzinēji apklusa.

— Ingrīd, kas īsti ir šī dzelzs zvaigzne? — pačukstēja Keijs Bērs, nekustīgi stāvēdams aiz astronomes mug uras.

— Tā pieder pie spektra klases T. Šādas zvaigznes vairs nespīd, bet nav vēl galīgi atdzisušas vai arī nav paspējušas no jauna sasilt. Tās izstaro zemfrekvences svārstības — mums neredzamu infrasarkanu, gaismu, ko var ieraudzīt tikai ar elektronu invertoru Pūce, kuras acis uztver infrasarkanos siltuma starus, saskatītu šo zvaigzni.

— Kāpēc tad to sauc par dzelzs zvaigzni?

— Visu līdz šim izpētīto šā tipa zvaigžņu spektros krasi izteiktas dzelzs līnijas. Acīm redzot arī spīdekļu sastāvā ir daudz dzelzs. Tāpēc, ja zvaigzne liela, tāsi masa un gravitācijas lauks iegūst milzu apmērus. Baij dos, ka esam sastapušies tieši ar tādu…

— Kas tagad notiks?

— Nezinu. Tu pats redzi — mums nav degvielas. Bet mēs vēl arvien lidojam zvaigznei taisni pretim. «Tantras» ātrums jāsamazina līdz absolūtās vienības tūkstošdaļai, lai varētu kaut cik mainīt kustības virzienu. Ja nepietiks arī planetārās degvielas, kuģis tik ilgi tuvosies zvaigznei, kamēr ietrieksies tajā. — Ingrīda nervozi pakratīja galvu, un Bērs maigi noglāstīja viņas kailo, šermuļu drebināto roku.

Ekspedīcijas priekšnieks pārgāja pie vadības pults un vērīgi aplūkoja aparātu skalas. Visi klusēja, neuzdrīkstēdamies pat elpot. Klusēja arī tikko atmodusies Nīza, kas gluži instinktīvi nojauta draudošās briesmas. Degvielu varēja pietikt tikai zvaigžņu kuģa nobremzēšanai, bet līdz ar ātruma samazināšanos tam kļūs arvien grūtāk bez dzinējiem izrauties no dzelzs zvaigznes sīkstajiem apkampieniem. Ja «Tantra» nebūtu pienākusi tik tuvu un Pels būtu laikā atģidies… Bet kādu mierinājumu gan varēja dot tukši vārdi?

Kad bija aizritējušas trīs stundas, Ergs Noors beidzot izšķīrās. «Tantra» iedrebējās no planetāro dzinēju varenajiem grūdieniem. Zvaigžņu kuģa gaita palēninājās stundu, otru, trešo, ceturto. Ergs Noors pārbīdīja kādu rokturi, un tūdaļ apkalpes locekļus pārņēma drausmīgs nelabums. Brūnais spīdeklis pazuda no priekšējā ekrāna un pārvietojās uz malējo. Taču neredzamās gravitācijas saites, atspoguļodamās mēraparātos, joprojām saistīja to ar zvaigžņu kuģi.

Ergs Noors pievilka vairākas sviras — dzinēji apklusa.

— Esam izrāvušies! — atviegloti nopūzdamies, pačukstēja Pels Lins.

Priekšnieks lēni pievērsās viņam:

— Nē! Atlicis tikai neaizskaramais degvielu krājums, kas nepieciešams orbitālam riņķojumam un raķetes nosēdināšanai.

— Ko darīt?

— Gaidīt! Esmu nedaudz novirzījis kuģi no agrākā kursa. Bet zvaigzne ir pārāk tuvu. Notiek cīņa starp tās gravitāciju un «Tantras» dilstošo ātrumu. Mēs lidojam tagad kā Mēness raķete un, ja paspēsim attālināties no spīdekļa, iekams ātrums būs samazinājies līdz nullei, tad dosimies Saules virzienā. Tiesa, ceļojuma laiks stipri pieaugs. Pēc gadiem trīsdesmit varēsim izsaukt Zemi. Vēl pēc astoņiem gadiem saņemsim palīdzību…

— Trīsdesmit astoņi gadi! — Bērs tikko dzirdami iečukstēja Ingrīdai ausī.

Viņa īgni paraustīja to aiz piedurknes un novērsās.

Ergs Noors atgūlās krēslā un nolaida rokas uz ceļiem. Cilvēki klusēja. Rāmi dziedāja aparāti. Sveša, neskanīga un tādēļ šķietami draudoša melodija pamazām ievijās navigācijas ierīču noskaņojuma akordos. Tas bija gandrīz fiziski jūtamais dzelzs zvaigznes aicinājums, melnās masas nepielūdzamais spēks, kas centās sagūstīt šobrīd tik nevarīgo zvaigžņu kuģi.

Nīzas Kritās vaigi dega, sirds paātrināti sita. Meitenei kļuva grūti izturēt bezdarbīgo gaidīšanu.

... Lēni vilkās stundas. Pamodušies ekspedīcijas dalībnieki cits aiz cita ieradās centrālajā komandpunktā. Klusētāju skaits nemitīgi palielinājās, līdz beidzot visi četrpadsmit bija sanākuši vienkopus.

Raķetes dilstošais ātrums kļuva mazāks par parabolisko [7] Elektronu invertors — aparāts, kas ar jutīgu elementu izraisītas un pastiprinātas elektronu plūsmas un luminisējoša ekrāna palīdzību pārvērš neredzamus izstarojumus gaismā. . «Tantra» nespēja izrauties no dzelzs zvaigznes gravitācijas lauka. Miegu un barību aizmirsušie ļaudis neatstāja komandpunktu daudzas bezgala garas un

Paraboliskais ātrums — minimālais ātrums, kas iespēju pārvarēt kāda debess ķermeņa pievilkšanas spēku un.ies kosmiskā lidojumā. skumjas stundas, kamēr kurss izliecās aizvien vairāk un zvaigžņu kuģis galu galā sāka joņot pa kļūmīgo orbitālo elipsi. «Tantras» liktenis kļuva ikvienam skaidrs.

Šajā mirklī negaidīts kliedziens lika visiem nodrebēt. Astronoms Purs Hiss pielēca kājās, dūres vicinādams. Viņa izķēmoto seju bija grūti pazīt, tas vairs neatgādināja Loka ēras cilvēku. Bailes, žēlums pret sevi un atriebības kāre izdzēsa jebkādas saprāta pēdas zinātnieka vaibstos.

— Viņš, tas ir viņš, — kliedza Purs Hiss, norādīdams uz Pelu Linu, — stulbenis, malkas pagale, aitasgalva!… — Astronoms aizrijās, pūlēdamies izsaukt atmiņā sen aizmirstus lamu vārdus.