Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Deja beidzās. Jaunā, sarkanādainā sieviete devās uz zāles vidu un viena pati palika aparāta redzes lokā. Viņas izplestās rokas un seja pievērsās griestiem.

Novērotāju acis neviļus sekoja meitenes skatienam. Zālē griestu vai nu vispār nebija, vai arī prasmīgi radītas optiskas ilūzijas rezultātā tur varēja redzēt debesis ar neparasti lielām un spilgtām zvaigznēm. Svešie zvaigznāji neizraisīja nekādus ierastus priekšstatus, Meitene pamāja ar kreiso roku, un tūdaļ uz viņas rādītāja pirksta iemirgojās zila lodīte. No tās izšāvās sudrabains stars, kas pārvērtās milzīgā rādāmā irbulī. Apaļais, gaišais plankumiņš stara galā apstājās griestos te pie vienas, te pie otras zvaigznes. Un ik reizi uz smaragdzaļā paneļa izveidojās nekustīgs attēls. Rādītāja stars lēni pārvietojās, un tikpat lēni uzpeldēja tuksnešainu vai apdzīvotu planētu ainavas.

Sarkanu, violetu wn dzeltenu sauļu staros drūmi zvīļoja klintis un smiltāji. Dīvaina, svina pelēka spīdekļa stari bija modinājuši dzīvei plakanus, elektrības piesātinātus kupolus un spirāles, kas, līdzīgi medūzām, peldēja planētas blīvajā atmosfērā un okeāna viļņos. Kāda sarkana spīdekļa pasaulē auga ar glumu, melnu mizu pārklāti neiedomājami gari koki, kas it kā izmisumā stiepa pret debesīm miljardiem līku zaru. Citas planētas šķita viscaur pārplūdušas ar tumšiem ūdeņiem. Visur peldēja milzīgas augu vai dzīvnieku salas, un rāmajos ūdeņos šūpojās neskaitāmi pūkaini taustekļi.

— Viņu tuvumā nav planētu ar augstākām dzīvības formām, — pēkšņi sacīja Jūnijs Ants, kas neatraudamies vēroja svešo zvaigžņotās debess karti.

— Nē, — Dars Veters iebilda, — tajā pusē atrodas plakana zvaigžņu sistēma, samērā vēls Galaktikas veidojums. Bet mēs zinām, ka plakanas un sfēriskas sistēmas, jaunas un vecas bieži vien izvietotas telpā pamīšus. Un tiešām, Eridānas virzienā viņiem kaimiņos ir sistēma ar domājošām būtnēm, kas iekļāvušās Lokā.

— VVR 4955+MO 3529… un tā tālāk, — Mvens Mass piemetināja. — Kāpēc tad viņi nekā nezina par šo sistēmu?

— Tā pievienojusies Lielajam Lokam pirms divsimt septiņdesmit pieciem gadiem, bet šis ziņojums nosūtīts agrāk, — Dars Veters paskaidroja.

Tālās pasaules sarkanādainā meitene tikmēr bija nokratījusi no pirksta zilo lodīti, pievērsusies skatītājiem un atplētusi rokas, it kā gatavodamās apkampt kādu, kas neredzams stāvēja viņas priekšā. Viņa tikko manāmi atlieca galvu un plecus, — taisni tā rīkotos arī Zemes sieviete, lai izteiktu kaislīgu aicinājumu. Meitenes pusatvērtās lūpas trīsēja, atkārtojot nedzirdamus vārdus. Tā viņa sastinga, aicinot, raidot izplatījuma saltajā tumsā savas kvēlās ilgas pēc biedriem — citu pasauļu cilvēkiem.

Un atkal viņas mirdzošais skaistums lika novērotājiem pamirt. Sajā meitenē nebija Zemes sarkanādaino cilvēku bronzas skarbuma. Apaļā seja ar nelielo degunu, milzīgām zilām acīm un mazo muti šķita drīzāk raksturīga mūsu planētas ziemeļu tautām. Kuplie, viļņainie, melnie mati nebija cieti. Ikvienā sejas un ķermeņa līnijā varēja nojaust vieglu un dabisku pašpaļāvību, ko ļaudis gluži neapzināti uztver kā spēka izjūtu.

— Vai tiešām viņi nekā nezina par Lielo Loku? — Veda Konga gandrīz ievaidējās, dziļā aizgrābtībā apbrīnodama savu daiļo māsu no kosmosa tālēm.

— Tagad droši vien zina, — Dars Veters atsaucās, — tas, ko mēs redzam, taču noticis pirms trīssimt gadiem.

— Astoņdesmit astoņi parseki, — Mvens Mass murmināja, — astoņdesmit astoņi. Visi, ko mēs redzam, jau sen miruši.

It kā apstiprinot viņa vārdus, brīnišķīgās pasaules ainava izgaisa un reizē nodzisa sakaru rādītāja zaļā acs. Lielā Loka pārraide bija beigusies.

Kādu brīdi visi joprojām nekustēdamies sēdēja savās vietās. Dars Veters attapās pirmais. īgni sakniebis lūpas, viņš steigšus pārbīdīja granātkrāsas rokturi un izslēdza virzītās enerģijas stabu. Dobja vara dūkoņa brīdināja enerģētisko staciju inženierus, ka varenā enerģijas plūsma jāievada atkal parastajos kanālos. Tikai pabeidzis visas manipulācijas ar aparātiem, ārējo staciju pārzinis pievērsās biedriem.

Jūnijs Ants, saraucis uzacis, šķirstīja piezīmju lapiņas.

— Mnemogramas (atmiņas piezīmju) daļa, kas attēlo griestos zīmēto zvaigžņu karti, nekavējoties jānosūta uz Dienvidu debess institūtu, — viņš sacīja Dara Vetera jaunajam palīgam.

Tas uzlūkoja Jūniju Antu tik izbrīnījies, it kā nupat būtu pamodies no skaista sapņa.

Skarbais zinātnieks apslēpa smīnu — patiešām, vai tad redzētais nebija sapnis par brīnumjauku pasauli, kas izstarots telpā pirms trīssimt gadiem? Sapnis, ko tagad tik skaidri ieraudzīs miljardiem cilvēku uz Zemes, kā arī Mēness, Marsa un Veneras stacijās.

— Jums bija taisnība, apgalvojot, ka šodien notiks kaut kas neparasts! — Dars Veters uzsmaidīja Mvenam Masam. — Pirmo reizi četru gadsimtu laikā, kopš Zeme iekļāvusies Lielajā Lokā, cilvēci no Visuma dzīlēm uzrunā planēta, kuras iedzīvotāji ir mūsu brāļi ne tikai garā, bet arī miesā. Es bezgala priecājos par šo atklājumu! Jūsu darbība sākusies labi! Mūsu senči to uzskatītu par laimes zīmi jeb, kā teiktu psihologi, notikusi apstākļu sagadīšanās, kas labvēlīga drosmei un pacilātībai turpmākajā darbā…

Dars Veters attapās, ka nervu reakcija padarījusi viņu daudzrunīgu. Bet liekvārdību Loka ērā uzskatīja par apkaunojošu trūkumu. Tādēļ ārējo staciju pārzinis pēkšņi apklusa teikuma vidū.

— Jā, jā! — Mvens Mass izklaidīgi atbildēja.

Saklausījis šajos vārdos dīvainu atsvešinājuma pieskaņu, Jūnijs Ants sāka ausīties. Veda Konga pieskārās Dara Vetera rokai un ar skatienu norādīja uz afrikāni.

«Varbūt viņš pārāk jūtīgs un viegli ietekmējams?» Dars Veters pēkšņi nodomāja un cieši palūkojās uz savu pēcnieku.

Pamanījis biedru apslēpto izbrīnu, Mvens Mass izslējās un kļuva par agrāko, vērīgo sava darba pratēju. Slīdošās kāpnes uznesa viņus augšā pie platajiem logiem un zvaigžņotās debess, kas atkal šķita tikpat tāla kā visus tos tūkstošus gadu, kopš uz Zemes dzīvo cilvēks vai, pareizāk, viņa paveids, tā dēvētais Homo sapiens — saprātīgais Cilvēks.

Mvenam Masam un Daram Veteram vajadzēja palikt observatorijā.

Veda Konga pačukstēja Daram Veteram, ka nekad neaizmirsīs šo nakti.

— Es pati sev likos tik nožēlojama! — viņa pasmaidīja par spīti skumjajiem vārdiem.

Dars Veters saprata draudzenes domu un pakratīja galvu.

— Esmu pārliecināts, ka sarkanā sieviete, ja vien ta jūs redzētu, Veda, lepotos ar savu māsu. Patiesi, mūsu Zeme nav sliktāka par Tukāna pasauli! — Dara Vetera seja staroja mīlestībā.

— Tāda es liekos tikai jums, mīļais draugs, — Veda atteica. — Pajautājiet kaut Mvenam Masam!… — Viņa šķelmīgi aizsedza acis ar delnu un pazuda sienas līkuma.

Kad Mvens Mass beidzot palika viens, jau bija pienācis rīts. Vēsajā, nekustīgajā gaisā izplūda pelēcīgs spīdums. Jūra un debesis kļuva kristāldzidras: jūra — sudrabaina, bet debesis — iesārtas.

Mvens Mass ilgi stāvēja uz observatorijas balkona, ieskatīdamies puslīdz pazīstamajos ēku apveidos.

Tālumā, nelielā augstienē, pacēlās milzīga alumīnija arka, ko it kā pārsvītroja deviņas paralēlas alumīnija joslas, starp kurām vizēja opāla krāsas un sudrabaini balti plastiski stikli. Tā bija Astronautikas padomes ēka. Sās ēkas priekšā atradās piemineklis pirmajiem cilvēkiem, kas ielauzās pasaules telpā. Mākoņu un viesuļu ieskauta, stāv virsotne, un tās galā vissenākā tipa zvaigžņu kuģis — zivij līdzīga raķete, kuras smailais priekšgals vērsts uz vēl nesasniedzamiem augstumiem. Pa spirāli, kas apvij pieminekļa pakāji, cits citu atbalstot, ar neiedomājamu piepūli dodas augšup raķešu piloti, fiziķi, astronomi, biologi, rakstnieki-fantasti…