Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Piepeši zaļā actiņa uzliesmoja, un Ved» no jauna pārņēma reibonis, ieraugot izplatījuma bezgalību.

Attēla krasi norobežotās malas apliecināja, ka tas ir atmiņas mašīnas ieraksts un nevis tieši uztverts raidījums.

Sākumā parādījās planētas virsma, protams, ārējās stacijas pavadoņa skatījumā. Milzīga, bāli violeta saule, kuras fantastiskā kvēle piešķīra tai spokainu izskatu, pārplūdināja ar svilinošu staru straumēm atmosfēras zilo mākoņu apvalku.

— Pilnīgi pareizi! Tukāna epsilona planētas spīdeklis ir augstas temperatūras zvaigzne, kas ietilpst spektra klasē B9. Tās absolūtais spožums atbilst septiņdesmit astoņām mūsu Saulēm, — Mvens Mass pačukstēja.

Dars Veters un Jūnijs Ants pamāja ar galvu.

Attēls uz ekrāna pamazām mainījās, redzes loks sašaurinājās, un skatītājs it kā pats nolaidās svešajā pasaulē. Visapkārt slējās ieapaļi kalnu kupoli, kas šķita atlieti no tīra vara. Nezināmi ieži vai graudainas struktūras metāls liesmaini sārtojās violetās saules apbrīnojami baltajos staros. Pat uztvērēju nepilnīgi atveidota, svešā pasaule mirdzēja neparasti svinīgā, triumfējošā daiļumā.

Staru blāzma ietvēra kalnus sudrabaini sārtā vainagā, kas, atspoguļodamies violetas jūras lēnajos viļņos, izveidoja platu gaismas ceļu. Ametista krāsā vizuļojošais ūdens likās smags un dziļumā zaigoja sarkanās dzirkstīs, kas atgādināja neskaitāmas dzīvas actiņas. Gigantiska statuja lepnā vientulībā pacēlās tālu no krasta, un viļņi šļācās ap tās masīvo pamatni. Tumši sarkanā akmenī izcirsta sieviete, atliekusi galvu, it kā ekstāzē stiepa rokas pret liesmainajām debesīm. Šī sieviete pilnīgi varētu būt arī Zemes meita — neparastā līdzība mūsu cilvēkiem satrieca skatītājus ne mazāk par statujas apbrīnojamo skaistumu. Kā Zemes tēlnieku mūžsenā sapņa piepildījums ikviena šīs skulptūras līnija pauda apgarotību un varenu spēku. Statujas pulētais, sarkanais akmens izstrāvoja nezināmas, noslēpumaini aicinošas dzīvības liesmu.

Pieci Zemes cilvēki klusēdami lūkojās uz brīnišķo, jauno pasauli. No Mvena Masa krūtīm izlauzās gara nopūta — ieraugot daiļo akmens tēlu, katrs viņa nervs saspringa priecīgās gaidās.

Krastā pretim statujai ornamentiem rotāti sudraba torņi iezīmēja vietu, no kuras platas, baltas kāpnes brīvi slējās augšup pāri slaidu koku tirkīza krāsas lapotnēm.

— Tiem jāskan! — Dars Veters pačukstēja Vedai, norādīdams uz torņiem, un viņa piekrītoši nolieca galvu.

Planētas raidītājs noteiktā secībā turpināja rādīt arvien jaunas un jaunas ainas.

Uz mirkli pavīdēja baltas sienas ar platiem izciļņiem un zilu akmens portālu. Tad uz ekrāna parādījās plaša, spilgti apgaismota telpa. Rievoto sienu blāvi pērļainais spīdums padarīja visu zālē redzamo sevišķi skaidru un reljefu. Skatītāju uzmanību saistīja cilvēku grupa, kas stāvēja pie spoži pulēta, smaragdzaļa paneļa.

Viņu liesmainais sarkanums pilnīgi atbilda jūrā uzceltās statujas krāsai. Zemes ļaudīm tajā nebija nekā neparasta — dažām Centrālamerikas indiāņu ciltīm, spriežot pēc fotogrāfijām, kas saglabājušās no senseniem laikiem, bija gandrīz tāda pati, tikai mazāk sulīga ādas krāsa.

Zālē atradās divas sievietes un divi vīrieši. Abi pāri bija tērpti dažādās drēbēs. Tie, kuri stāvēja tuvāk zaļajam panelim, bija ģērbušies īsos, zeltainos tērpos, kas atgādināja graciozus virsvalkus ar vairākām sprādzēm. Divi citi bija ietinušies no galvas līdz papēžiem vienādos apmetņos, kas krāsas ziņā neatšķīrās no pērļainajām zāles sienām.

Zeltainos virsvalkos tērptais pāris, it kā uzsākot ritmisku deju, pārlaida rokas paneļa kreisajā malā ieslīpi novilktām stīgām. Pulētā smaragda vai stikla siena pamazām kļuva caurspīdīga, un dejas ritmā uz kristāla virsmas cits pēc cita parādījās spilgti attēli. Tie uzpeldēja un pazuda tik ātri, ka pat labi trenētiem novērotājiem — Jūnijam Antām un Daram Veteram bija grūti pilnībā aptvert to jēgu.

Sārto kalnu, violetā okeāna un zilgano mežu mijā varēja noģist planētas vēsturi. Dzīvnieku un augu valsts formas, kas reizēm likās gluži fantastiskas un nesaprotamas, reizēm — apbrīnojami skaistas un pilnīgas, pavīdēja uz ekrāna kā pagātnes rēgi. Daudzi dzīvnieki un augi atgādināja tos, kuru paliekas saglabājuši dažādi Zemes garozas slāņi. Bezgala gara bija dzīvības formu augšupejošā virkne — dzīvās matērijas attīstība. Varēja nojaust, ka šis attīstības ceļš bijis vēl garāks un sāpīgāks nekā Zemes iedzīvotājiem labi zināmā viņu pašu sugas vēsture.

Aparāta spokainajā gaismā pazibēja jaunas ainas: ugunskuru liesmas, akmens blāķu grēdas līdzenumos, kaujas ar plēsīgiem zvēriem, bēru un reliģisko kultu ceremonijas. Pēkšņi visu paneli aizņēma raibā zvērādas apmetnī tērpies vīrs. Balstīdamies ar vienu roku uz šķēpa un pacēlis otru plašā vēzienā pret zvaigznēm, viņš uzkāpa uz pieveiktā nezvēra kakla. Sā briesmoņa muguru klāja sarainas krēpes, no atplestās rīkles rēgojās gari ilkņi. Nedaudz tālāk bars sieviešu un vīriešu, sastājušies pa pāriem, liekas, kaut ko dziedāja.

Attēls pazuda, un tur, kur vēl nupat mijās dīvaini skati, atkal parādījās nospodrinātā akmens virsma.

Tie divi, kas bija ģērbušies zeltainajos tērpos, atkāpās sāņus, un viņu vietu ieņēma otrais pāris. Ar netverami ātru kustību viņi nosvieda apmetņus, un uz sienu pērļainā fona kā dzīva uguns iezaigojās divi tumšsarkani ķermeņi. Vīrietis izstiepa abas rokas pret sievieti, un viņa atbildēja ar tik lepnu un žilbinoši līksmu smaidu, ka arī Zemes cilvēki gribot negribot pasmaidīja. Tikmēr tur, neiedomājami tālās pasaules pērļu zālē, sākās lēna deja. Tā droši vien nebija deja dejas dēļ, bet drīzāk gan ritmiska pozēšana. Dejotāju mērķis acīm redzot bija parādīt savu ķermeņu pilnību, līniju daiļumu un plastisko vijīgumu. Ritmisko kustību maiņā varēja uzminēt majestātisku un tai pašā laikā skumju mūziku, kas izraisīja atmiņas par neskaitāmiem un nezināmiem dzīvības attīstības upuriem, par lielajām evolūcijas kāpnēm, ko vainagoja domājoša un daiļa būtne — cilvēks.

Mvenam Masam likās, ka viņš dzird šo melodiju — augstu, dzidru toņu vēdekli, kas balstās uz dobjiem, vienmērīgiem zemo skaņu akordiem. Veda Konga saspieda Dara Vetera roku, taču viņš šajā brīdī to nemanīja. Jūnijs Ants nekustēdamies, gandrīz vai neelpodams lūkojās ekrānā. Uz viņa milzīgās pie-res izspiedās sviedru lāsītes.

Tukāna ļaudis bija tik līdzīgi Zemes iedzīvotājiem, ka pakāpeniski izzuda svešas pasaules iespaids. Taču tālās planētas sarkano iemītnieku ķermeņiem piemita tāds izsmalcināts skaistums, kāds uz Zemes pagaidām bija sastopams galvenokārt mākslinieku sapņos un daiļradē. Dzīvē tas iemiesojās samērā reti — tikai atsevišķos, neparasti daiļos cilvēkos.

«Jo garāks un grūtāks bijis aklās, dzīvnieciskās evolūcijas ceļš līdz domājošai būtnei, jo lietderīgākas, pilnīgākas un tātad arī daiļākas ir dzīvības augstākās formas,» nosprieda Dars Veters. «Zemes cilvēki jau sen sapratuši, ka skaistums nav nekas cits kā instinktīvi uztverta uzbūves lietderība vai piemērotība noteiktiem uzdevumiem. Jo daudzveidīgāki uzdevumi, jo skaistāka forma, — šie sarkanie cilvēki droši vien ir daudzpusīgāki un veiklāki nekā mēs. Varbūt viņu civilizācija izveidojusies vairāk uz paša cilvēka, tā garīgo un fizisko spēju attīstības un mazāk uz tehnikas rēķina? Mūsu kultūra ilgu laiku bijusi viscaur tehniska un tikai pēc komunistiskās sabiedrības nodibināšanas galīgi pievērsusies paša cilvēka un ne tikai viņa mašīnu, mājokļu, ēdienu un izpriecu pilnveidošanai.»