Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Pēc Dara Vetera mājiena Veda Konga nostājās uz zilganā, zaigojošā metāla apļa ekrāna priekšā. Neredzama staru plūsma manāmi padziļināja viņas iedegušās ādas zeltaino toni. Bez mazākā trokšņa sāka darboties elektronu mašīnas, kas pārtulkoja Vedas runu Lielā Loka valodā. Pēc trīspadsmit gadiem tumši sarkanā spīdekļa planētas uztvērēji pierakstīs pārraidītās svārstības vispārzināmajos simbolos,»un, ja tās iedzīvotāji runā, elektronu tulkošanas mašīnas savukārt pārvērtīs šos simbolus svešās valodas dzīvajās skaņās.

«Zēl,» nodomāja Dars Veters, «ka tur, tālumā, nedzirdēs Zemes sievietes maigo, skanīgo balsi, neizjutīs tās izteiksmīgumu. Kas zina, kā ierīkotas viņu ausis? Dzirdes veidi var būt ļoti dažādi. Tikai redze, kas visur uztver elektromagnētiskās svārstības, kuras spēj izlauzties cauri atmosfērai, ir gandrīz vienāda visā kosmosā, un tālās planētas iedzīvotāji, bez šaubām, ieraudzīs apburošo, dziļā saviļņojumā tvīkstošo Vedu.»

Nenovērsdams no draudzenes skatienu, Dars Veters sāka uzmanīgi klausīties.

Veda Konga stāstīja par mūsu vēstures svarīgākajiem posmiem. Cilvēces senvēsturi, lielo un mazo tautu nošķirtību, ekonomiskās un ideoloģiskās sadursmes, naidu starp dažādām valstīm viņa aplūkoja ļoti īsi. Siem posmiem bija piešķirts kopīgs nosaukums: SPĒ — Sašķeltās pasaules ēra. Bet ne jau iznīcinošu karu, briesmīgu ciešanu vai šķietami lielu valdnieku uzskaitījums, kas piepildīja no Antīkajiem gadsimtiem un Tumšajiem jeb Kapitālisma gadsimtiem saglabājušās" vēstures grāmatas, interesēja Lielā Loka ēras cilvēkus. Daudz svarīgāka viņiem bija vēsture, kas apraksta ražošanas spēku pretrunīgo attīstību un vienlaikus — ideju, mākslas, zināšanu izaugsmi, garīgo cīņu par īstu cilvēku un patiesu cilvēcību, tā vēsture, kas rāda, kā attīstījusies vajadzība izveidot jaunus priekšstatus par pasauli un sabiedriskajām attiecībām, cilvēka pienākumiem, tiesībām un laimi, priekšstatus, no kuriem izauga un saplauka mūsu planētas komunistiskās sabiedrības varenais koks.

SPĒ pēdējā, tā dēvētajā Atomu laikmetā ļaudis beidzot saprata, ka visas viņu nelaimes ceļas no sabiedriskās iekārtas, kas stihiski izveidojusies vēl mežonības laikos, saprata, ka viss cilvēces spēks un visa tās nākotne sakņojas darbā, brīvo cilvēku miljonu apvienotajos pūliņos, zinātnē un dzīves pārkārtošanā uz zinātniskiem pamatiem. Cilvēce sāka izprast sabiedrības attīstības svarīgākos likumus, vēstures dialektiski pretrunīgo gaitu un nepieciešamību izaudzināt katrā indivīdā stingru sabiedrisku disciplīnu, kuras nozīme pieauga proporcionāli planētas iedzīvotāju skaitam.

Veco un jauno ideju cīņa Atomu laikmetā saasinājās tik tālu, ka visa pasaule sašķēlās divās nometnēs ar dažādām ekonomiskām sistēmām. Vienā nometnē ietilpa vecās, kapitālistiskās, otrā — jaunās, sociālistiskās valstis. Pirmo atomenerģijas veidu atklāšana un vecās pasaules aizstāvju stūrgalvība toreiz tik tikko neiegrūda cilvēci drausmīgā katastrofā.

Bet jaunā iekārta nevarēja neuzvarēt, kaut arī šī uzvara aizkavējās sabiedriskās apziņas atpalicības dēļ. Lai pārkārtotu pasauli ūz komunistiskiem pamatiem, vajadzēja būtiski pārveidot ekonomiku, likvidēt nabadzību, badu un smagu, nogurdinošu darbu. Taču ekonomikas pārveidošana prasīja ļoti sarežģītu ražošanas un sadales pārvaldi un tādēļ bija iespējama, tikai izkopjot ikviena cilvēka sabiedrisko apziņu.

Komunistiskā sabiedrība neaptvēra visas tautas un zemes uzreiz. Lai izskaustu neuzticību un it īpaši melus, ko naidīgā propaganda izšķērdīgi sēja Atomu laikmeta idejisko cīņu gaitā, bija nepieciešamas milzīgas pūles. Ne mazums kļūdu pieļāva, arī veidojot jaunās cilvēku attiecības. Dažuviet pat notika sacelšanās, ko rīkoja vecās kārtības piekritēji. Savā gara tumsībā viņi mēģināja atdzīvināt pagātni, cerēdami tādējādi rast vieglu izeju no grūtībām, ar kurām cilvēcei nācās sastapties.

Taču jaunā dzīves kārtība nelokāmi un neatvairāmi izplatījās uz visas Zemes, un pamazām visdažādākās tautas un rases kļuva par vienotu, draudzīgu, gudru saimi.

Tā iesākās PAĒ — Pasaules apvienošanas ēra, kas sastāvēja no Valstu savienības, Dažādu valodu, Enerģijas iekarošanas un Kopējās valodas laikmetiem.

Sabiedrības attīstība nemitīgi paātrinājās, un ikviens jauns laikmets aizritēja ātrāk par iepriekšējo. Cilvēka vara pār dabu sāka augt nepieredzēti strauji.

Senajās utopiskajās fantāzijās ļaudis sapņoja par pakāpenisku atbrīvošanos no darba. Rakstnieki solīja, ka, strādājot ļoti maz — tikai divas trīs stundas dienā, cilvēki varēs apgādāt sevi ar visu nepieciešamo un pārējā laikā nodoties laimīgai slinkošanai.

Sie priekšstati bija radušies no cilvēku riebuma pret senatnes smago piespiedu darbu.

Drīz vien ļaudis saprata, ka darbā var atrast laimi, tāpat kā nemitīgajā cīņā ar dabu, šķēršļu pārvarēšanā, jaunu zinātnes un ekonomikas attīstības uzdevumu risināšanā. Tikai radošs, iedzimtajām spējām un tieksmēm atbilstošs, daudzveidīgs darbs un laiku pa laikam nodarbošanās pārmaiņa — lūk, kas cilvēkam vajadzīgs! Kibernētika — automātiskās vadīšanas tehnika, cilvēku plašā izglītība un teicamā fiziskā sagatavotība deva visiem iespēju mainīt profesijas, ātri apgūt jaunas specialitātes un bezgalīgi dažādot savu darbu, smeļoties tajā aizvien lielāku gandarījumu. Zinātne, nepārtraukti attīstīdamās, aptvēra visu cilvēka dzīvi, un jaunu dabas noslēpumu atklājēja jaunrades prieks kļuva pieejams milzīgam cilvēku skaitam. Māksla uzņēmās ļoti lielu lomu sabiedriskajā audzināšanā un dzīves iekārtošanā. Sākās visspožākais posms cilvēces vēsturē — VDE, Vispārējā darba ēra, kurā ietilpa Lietu vienkāršošanas, Pārkārtošanas, Pirmās pārpilnības un Kosmosa laikmeti.

Elektrības sablīvēšanas paņēmienu izgudrošana, kas deva iespēju radīt milzīgas kapacitātes akumulatorus un mazus, bet ļoti spēcīgus elektrodzinējus, izvērtās par jauno laiku lielāko tehnisko revolūciju. Vēl agrāk cilvēki bija iemācījušies ar pusvadītāju palīdzību izveidot vissarežģītākos vājstrāvas tīklus un izgatavot pilnīgi automatizētas kibernētiskas mašīnas. Tehnika kļuva tik smalka, ka atgādināja augstāko juvelieru mākslu un tai pašā laikā pakļāva sev kosmiska mēroga jaudas.

Taču prasība dot ikvienam visu izraisīja nepieciešamību būtiski vienkāršot ikdienišķo dzīvi. Cilvēks pārstāja būt lietu vergs. Detalizētu standartu izstrādāšana deva iespēju radīt jebkurus priekšmetus un mašīnas no samērā nedaudziem konstruktīviem elementiem, tāpat kā visa neaptveramā dzīvo organismu dažādība izveidota no samērā nedaudziem šūniņu tipiem, bet pašas šūniņas savukārt no olbaltumiem, olbaltumi — no proteīniem utt. Tika izbeigta neiedomājamā pārtikas izšķērdēšana, kas bija ieviesusies iepriekšējos laikmetos, un tas vien deva iespēju nodrošināt ar barību miljardiem cilvēku.

Visus sabiedrības spēkus, ko senos laikos tērēja kara mašīnu izgatavošanai, lietderīgā darbā neaizņemtu milzīgu armiju uzturēšanai, politiskai propagandai un tukša, ārišķīga spožuma radīšanai, tagad veltīja dzīves labiekārtošanai un zinātnes attīstīšanai.

Pēc Vedas Kongas mājiena Dars Veters nospieda pogu, un daiļajai vēsturniecei blakus parādījās liels globuss.

— Vispirms, — turpināja Veda, — mēs pilnīgi no jauna sadalījām planētas apdzīvotās un industriālās joslas…