Ivans Jefremovs - Andromēdas Miglājs

Brūnās svītras, kas apjoza globusu gar trīsdesmitajiem platuma grādiem dienvidu un ziemeļu puslodēs, apzīmēja nepārtrauktu pilsētu virkni, kas koncentrēta gar silto jūru krastiem, kur klimats ir maigs un ļaudis nepazīst ziemas. Cilvēce pārstāja tērēt kolosālu enerģiju mājokļu apsildīšanai ziemā un smagu, neveiklu apģērbu izgatavošanai. Visbiežāk apdzīvots bija cilvēces kultūras šūpulis — Vidusjūras rajons. Pēc polāro ledu izkausēšanas subtropu josla paplašinājās trīskārt.

Ziemeļos no ziemeļu apdzīvotās joslas plešas milzīga pļavu un stepju zona, kur ganās neskaitāmi mājlopu pulki.

Tālāk uz dienvidiem (ziemeļu puslodē) un uz ziemeļiem (dienvidu puslodē) kādreiz atradās sausi, svelmaini tuksneši, kas tagad pārvērsti dārzos. Agrāk tur bija novietotas termoelektrostacijas, kas uzkrāja saules enerģiju.

Tropu josla koncentrēta pārtikas augu un koksnes ražošana, kas šeit tūkstoškārt izdevīgāka nekā mērenajā klimatā. Jau sen, tikko atklāja metodi, kā mākslīgi iegūt ogļhidrātus no saules stariem un ogļskābās gāzes, it visur izbeidza cukurbiešu un cukurniedru audzēšanu. Lēti ražot rūpnīcās pilnvērtīgu barības olbaltumu mēs vēl nespējam, tādēļ uz sauszemes audzējam olbaltumvielām bagātus kultūraugus un sēnītes, bet okeānos milzīgus aļģu laukus. Ļoti vienkāršus taukvielu mākslīgās sintezēšanas paņēmienus mēs uzzinājām no Lielā Loka informācijas. Dažādus vitamīnus un hormonus izgatavojam jebkurā daudzumā no akmeņoglēm. Tādējādi jaunās pasaules lauksaimniecība atbrīvojusies no nepieciešamības iegūt visus pārtikas produktus, kā tas bija senajos laikos. Cukuru, taukvielu un vitamīnu ražošanā mums praktiski nav nekādu robežu. Olbaltumvielu ražošanai mūsu rīcībā ir milzīgas platības kā uz sauszemes, tā arī jūrā. Cilvēce jau sen atbrīvojusies no bada draudiem, kas desmitiem tūkstošu gadu nomāca mūsu senčus.

Viena no cilvēka galvenajām kaislībām — tieksme ceļot mantota no mūsu senčiem — klejotājiem medniekiem, trūcīgās barības vācējiem. Tagad visu planētu apvij Spirālceļš, kura gigantiskie tilti pāri jūru šaurumiem savieno visus kontinentus. — Veda norādīja uz sudrabotu pavedienu un pagrieza globusu. — Pa Spirālceļu nemitīgi traucas elektriskie vilcieni. Simtiem tūkstošu cilvēku var ļoti ātri pārcelties no apdzīvotās joslas uz stepju, lauku vai kalnu joslām, kur nav pastāvīgu pilsētu, bet tikai lopkopības, zemkopības, mežkopības un kalnrūpniecības meistaru pagaidu apmetnes. Visu rūpnīcu un enerģētisko staciju pilnīga automatizācija padarījusi nevajadzīgu pilsētu vai lielu ciematu celtniecību uzņēmumu tuvumā. Tagad tur atrodas tikai nedaudzu dežurantu — novērotāju, mehāniķu un montieru mitekļi.

Visbeidzot, dzīves plānveidīgā organizācija darījusi galu neprātīgajai sacensībai aizvien ātrāku transporta līdzekļu ražošanā. Pa Spirālceļu vilcieni brauc divsimt kilometru stundā. Tikai īpašos nelaimes gadījumos cilvēki izmanto ātroslidaparātus, kas stundā veic tūkstošiem kilometru.

Pirms vairākiem gadsimtiem mēs būtiski pārveidojām savas planētas izskatu. Jau Atomu laikmetā tika atklāta kodolu enerģija. Toreiz ļaudis iemācījās atbrīvot tās niecīgu daļu un pārvērst to termiskā uzliesmojumā, kura iznīcinošās īpašības nekavējoties izmantoja ieroču ražošanai. Izveidojās drausmīgu bumbu krājumi, kurus pēc tam, komunisma laikmetā, mēģināja izmantot enerģijas iegūšanai. Taču drīz ļaudis saprata, kādas briesmas rada izstarojumi un kā tie ietekmē dzīvos organismus. Sis apstāklis nosprauda vecajai kodolu enerģētikai šauras robežas. Gandrīz vienlaikus astronomi, pētījot fizikālos procesus tālās zvaigznēs, atklāja divus jaunus kodolenerģijas veidus — Q un F, kas ir daudz efektīvāki un neatstāj bīstamos radioaktīvās sairšanas produktus.

Abus šos veidus izmanto arī tagad, kaut gan zvaigžņu kuģu dzinēju darbināšanai pēdējā laikā ieviests vēl viens kodolenerģijas veids. Tas saistīts ar anamezona degvielu lietošanu, par kurām mēs uzzinājām ar Lielā Loka starpniecību, novērojot Galaktikas milzu zvaigznes.

Visus veco termonukleāro materiālu — urāna, torija, ūdeņraža, kobalta un litija radioaktīvo izotopu krājumus cilvēki nolēma iznīcināt, tiklīdz izdomāja, kā nogādāt to sairšanas produktus ārpus Zemes atmosfēras. Toreiz, Pārkārtošanas laikmetā, izgatavoja mākslīgās saules, kuras pacēla augstu virs polārajiem apgabaliem. Tā mēs stipri samazinājām ledus cepures, kas bija izveidojušās ap zemeslodes poliem kvartārajā leduslaikmetā, un pārveidojām visas planētas klimatu. Okeānu līmenis pacēlās par septiņiem metriem, atmosfēras cirkulācijā krasi samazinājās polārās frontes un kļuva vājāki pasātu vēju loki, kas izkaltēja tuksnešu joslas tropu pievārtē. Gandrīz pilnīgi izbeidzās arī viesuļvētras un vispār jebkādas straujas laika pārmaiņas.

Siltās stepes aizsniedzās līdz sešdesmitajām paralēlēm, bet mērenās joslas pļavas un meži — pāri septiņdesmitajiem platuma grādiem.

Antarktīdas kontinents, kura trīs ceturtdaļas atbrīvojušās no ledus, kļuva par cilvēces minerālo bagātību krātuvi — tur saglabājušās neskartas rūdu atradnes, kas visos pārējos kontinentos bija stipri noplicinātas pēc neprātīgās metālu šķiešanas pagātnes iznīcinošajos karos. Pāri Antarktīdai izdevās saslēgt arī visus Spirālceļa atzarojumus.

Vēl pirms klimata radikālās pārveidošanas tika izrakti milzīgi kanāli un pāršķeltas kalnu grēdas, lai pilnīgi līdzsvarotu ūdens un gaisa masu cirkulāciju visas planētas mērogā. Mūžīgi dielektriski sūkņi palīdzēja apūdeņot pat Āzijas augstkalnāju tuksnešus.

Pārtikas produktu ražošanas iespējas neizmērojami pieauga, jaunās zemes kļuva noderīgas dzīvei. Siltās iekšējās jūras cilvēki sāka izmantot olbaltumvielām bagātu aļģu audzēšanai.

Vecās, trauslās starpplanētu raķetes tomēr deva iespēju sasniegt Saules sistēmas tuvākās planētas. Zemi aptvēra mākslīgo pavadoņu josla, no kuras cilvēki varēja daudz labāk iepazīties ar Visumu. Un tad pirms četrsimt astoņiem gadiem kāds izcili svarīgs notikums iezīmēja jaunu ēru cilvēces vēsturē — LLĒ, Lielā Loka ēru.

Ļaužu prātus jau sen nodarbināja jautājums par attēlu, skaņu un enerģijas pārraidīšanu lielos attālumos. Simtiem tūkstošu vistalantīgāko zinātnieku strādāja īpašā organizācijā, ko līdz pat šim laikam sauc par Virzīto starojumu akadēmiju, kamēr beidzot atklāja iespēju bez vadiem pārraidīt enerģiju jebkurā virzienā un attālumā. Tas notika, kad iemācījās apiet likumu, kas nosaka, ka enerģijas plūsma ir proporcionāla staru izkliedes leņķa sinusam. Paralēli staru kūļi nodrošināja pastāvīgus sakarus ar mākslīgajiem pavadoņiem un tādējādi ar visu kosmosu. Jonosfēras vairogs, kas sargāja dzīvību, vienmēr bija šķērslis radiosakaru uzturēšanai ar pasaules telpu. Ļoti sen, vēl Sašķeltās pasaules ēras beigās, zinātnieki konstatēja, ka no Visuma dzīlēm uz Zemi plūst varenu radiostarojumu straumes. Kopā ar zvaigznāju un galaktiku izstarojumiem mūs sasniedza ari domājošu būtņu aicinājumi un Lielā Loka raidījumi, ko atmosfēra noslāpēja un izkropļoja līdz nepazīšanai. Toreiz mēs nesapratām mīklainos signālus, kurus jau bijām iemācījušies uztvert, un uzskatījām tos par nedzīvās matērijas izstarojumiem.

Zinātnieks Kams Amats, pēc izcelšanās indietis, pirmais iedomājās izmantot mākslīgos pavadoņus eksperimentiem ar televīzijas uztvērējiem. Desmitiem gadu viņš ar bezgalīgu pacietību izmēģināja un apguva aizvien jaunas diapazonu kombinācijas. Beidzot viņam izdevās uztvert raidījumu no Gulbja 61 — sen pazīstamas dubultzvaigznes planētu sistēmas. Uz ekrāna parādījās būtne, kas ļoti maz līdzinājās mums, taču neapšaubāmi bija cilvēks, un norādīja uz kādu Lielā Loka simboliem veidotu uzrakstu. So uzrakstu izdevās atšifrēt tikai pēc deviņdesmit gadiem, un, pārtulkots Zemes valodā, tas vēl šobaltdien grezno Kama Amata pieminekli: «Sveiciens jums, brāļi, kas stājaties mūsu saimē! Mēs, ko šķir telpa un laiks, esam savienojušies dižena spēka lokā.»